Patiesās identitātes meklējumos

Adventistu baznīcas vadība pēdējā laikā daudz runā par mūsu identitāti. Ir viedoklis, ka, lai iegūtu pestīšanu, esot jākļūst septītās dienas adventistam. Jā, adventistiem ir ļoti daudz kā laba un vajadzīga. Ir arī daži, kurus pārņēmusi doma, ka adventistiem jānošķiras un jāatšķiras no citiem, lai nebūtu kā visi.

Vārdnīca saka, ka identitāte ir no vārda “idents”, kas nozīmē “pilnīgi vienāds, tāds pats”. Ar ko mēs gribam būt pilnīgi vienādi? Mēs uzsveram, ka mums ir adventistu pirmsākums un viss, kas ar to saistīts, ka šodien mums vajadzētu būt tādiem pašiem kā pirmie adventisti, jākļūst identiskiem ar viņiem. Bet vai tā ir tā identitāte, kura dod arī ieeju Debesu Valstībā? Kamēr nezināsim pareizu atbildi uz šiem jautājumiem, mēs tiešām savu cerību liksim tikai uz adventistu identitāti, bet Raksti mūs brīdina, ka varam pievilties. Ir divas identitātes: kļūt identiskiem adventistiem vai kļūt identiskiem ar Kristum.

Vispirms jāsaprot viena lieta: vārds “adventists” nav sinonīms vārdiem “taisns” un “pestīts”. Tāpēc nav jācīnās par “adventistu identitāti”, bet par taisnošanu ticībā. Pie Kristus Otrās nākšanas nebūs adventisti un pārējie, tur būs taisnie un netaisnie jeb avis un āži.

Pie kā mēs gribam vest cilvēkus? Pie kā tos vajag vest? Vai pie tiem, kas ir ar adventistu identitāti (tad jau vajag par to cīnīties), vai pie Kristus, kas vienīgais dod pestīšanu? Un tad vairs cīņu nav, jo “mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rm 5:1) Velns mums to vienīgo, vajadzīgo – taisnošanu ticībā – grib atņemt. Ko, atnācis šeit, Jēzus meklēs? Vai kādus pravietotu datumu skaitļus, vai informāciju par modi un kulināriju, vai zināšanas par Bībelē pieminētajiem zvēriem, vai darbus? Nē – ticību! Viņš pat izsaka šaubas: “Vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk 18:8) Tātad būs Kristum pieņemami ticīgie, neatkarīgi no adventistu identitātes.

Visi identitātes meklējumi ir gan vajadzīgi, bet tikai tad, ja tie ved cilvēku pie Jēzus. Piederība pie kāda saraksta, kaut vai adventistu, nevienu neglābs. Der atcerēties, ka adventistiem ir 28 ticības pamatpunkti, un tos mēs pieprasām no tiem, kuri grib tikt mūsu sarakstos, bet esam aizmirsuši, ka nokļūšanai Debesīs ir nepieciešama tikai viens: “Kristus – mūsu taisnība”. Tas ir 10.punkts – “PESTĪŠANAS PIEDZĪVOJUMS”: “Pateicoties Kristum, mēs tiekam taisnoti, pieņemti par Dieva dēliem un meitām un atbrīvoti no grēka virskundzības.” Mēs no pārējiem 27 izgatavojam šai skaistajai Kristus taisnības gleznai tik milzīgu, uzkrītošu rāmi, ka glezna nav vairs pamanāma.

Kur mēs tiekam ar adventistu identitāti? Tās ir vienīgi stalažas ticības pils celtniecībā. Stalažās neviens nedzīvo. Pie stalažām karogu neizkar. Kāpēc mēs to gribam darīt? Adventistu identitāte (lai ko mēs šeit ieliktu) ir un paliek tikai plauktā “nav pestīšanas ne vienā citā; nav neviens cits vārds”. (skat. Apd 4:12) Sliktākais ir tas, ka mēs lepojamies ar šīm stalažām, saceļam to vērtīgumu tik augstu, ka aiz stalažām vairs nav redzama skaistā ticības pils, pat liekam to cilvēkiem priekšā kā cerību. Bet Bībele māca ko citu: “No ticības taisnais dzīvos.” (Rm 1:17)

Taisnošana ticībā ir Jēzus. Jūdi Jēzu atmeta, un daži arī mūs dzen atmest Jēzu, atņemot mums taisnošanu vienīgi ticībā, apmainot to ar adventistu identitāti.

Kāda ir Pāvila, kam bija visas zināšanas un atziņa šajā jautājumā, nostāja un valoda? “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Fil 3:8) Interesanti būtu uzzināt, ko Pāvils teiktu šodien par mūsu šķēpošanos adventismā?

Domāju, esam sapratuši, ka šīs divas identitātes nav viens un tas pats, ka adventisms neglābj, bet to dara Jēzus, salīdzinot vai darot identiskus mūs ar sevi. Glābjošais ir Jēzus vārds (skat. Apd 4:12). Šeit ir Viņa persona, Viņa iedotā ticība, Viņa piešķirtā un pieskaitītā taisnība, visas Viņa atnestās dāvanas, attiecības ar Viņu, Viņa “dotā cita sirds un jauns gars” (skat. Ec 11:19). Likt kaut ko citu Viņa vārda vietā nozīmē melot un krāpt.

Te pievienoju kādu citātu par taisnību ticībā no raksta “1888. gada vēsts”: “Pie pieskaitītās taisnības caur ticību notiek žēlastības šādas darbības: piedzimšana no augšienes, nožēla, grēku izsūdze, Kristus kā personīga glābēja pieņemšana un kā visa kopsavilkums – miers ar Dievu. (..) Pie piešķirtās taisnības žēlastība veic šādas darbības: rakstura pārveidošana un dzīves reforma, kristīga pieaugsme un svētošana.” (Анатолий Диманъ пастор г. Орёл. Журнал Адвентистский Вестник 4 – 98, стр. 28-32)

Kad mēs tā ilgstoši cīnāmies ap identitātēm, varbūt derētu apstāties un ieklausīties, ko Dievs saka. Viņš runā par draudzīgām attiecībām ar Dievu. Ja tās turpinās nepārtraukti, tad mēs nonākam ik mirkļa atkarībā no Jēzus – tas arī ir mūsu mērķis. Lai Dievs palīdz, ka arī mēs tādas attiecības ar Svētā Gara palīdzību varētu izveidot. Tā ir patiesā identitāte!

Leonards Roderts – Liepājā, 09.-10. janvāris 2017.

Četras reizes samazinātas un ar mazumiņu papildinātas domas

no 2005. gadā tapuša garāka raksta

“MUMS DAUDZ KO VAJAG, BET NE VISS DOD PESTĪŠANU”