Sociālos tīklus pēdējās dienās pārņēmušas asas diskusijas par Latvijas Kristīgo radio. Tajās šķēpi tiek lauzti par radio īpašnieka un vadītāja Tālivalža Tālberga aicinājumu sadedzināt Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš”. „Sārtu dedzināšana atgriežas,”- raksta vieni. „Rubenis ir viltus mācītājs, kuru jāatmasko,” – saka otri. Vairums gan neslēpj, ka grāmatu nav lasījuši.
Šīs diskusijas atspoguļo to realitāti, kas tik acīmredzama ir visā pasaulē: gan sabiedrībā kopumā, gan arī kristietībā. Mums ļoti vajag kādu, pret ko cīnīties. Cīņa „pret” uztur mūsu ticību. Politikā tā ir cīņa pret citām partijām, nacionāli tā ir cīņa pret citiem, pret migrantiem un citas kultūras uzspiedējiem, reliģijā tā ir cīņa pret svešo ticību. Cīnoties mēs jūtamies labi, jo mēs taču iestājamies pret, mūsuprāt, ļauno!
Latvijas Kristīgajā radio jau gadiem notiek cīņa pret nepareizajiem. Veiksmīgākie un iedvesmojošākie raidījumi ir tie, kuros var atrast ienaidnieku. Cīņa pret astrologiem, cīņa pret homoseksuāliem, cīņa pret Eiropas savienības degradējošām vērtībām, cīņa pret bauslībniekiem, cīņa pret nepareizajām konvencijām. Saraksts ir ļoti garš. Un nebeigsies, jo vienmēr būs ko dedzināt, pret ko iestāties. Ja kādu nepareizo viltīgi var iedabūt studijā un tad visu klausītāju priekšā triumfiāli atmaskot, gandarījums ir īpaši liels. Un mēs jūtamies kā Dieva norīkoti miesassargi, kas gādājam par Viņa šķīstumu.
Kā zināms, visu jau var interpretēt. Arī cīņu „pret” var nosaukt kā cīņu „par”. Mēs cīnāmies par patiesību, par Dievu, par Viņa taisnīgumu, tāpēc esam gatavi otru vispirms pamācīt, tad norāt, tad ietekmēt psiholoģiski, pēc tam tiek kurti sārti, ierīkoti inkvizīcijas moku kambari, rīkoti terora akti. Viss Dievam par godu.
Bet varbūt es pārspīlēju? Vai Dievs necīnās pret? Nav šaubu, ka arī Dievam ir ļoti daudz iebilžu. Un Dievs neklusē. Viņš saka to, kas Viņam nepatīk. Viņš arī rīkojas. Kur tad ir robeža? Jo mēs taču mācāmies no Dieva cīņā pret ļauno! Vai tad Dievs nelika nomētāt ar akmeņiem tos, kas Viņam nepaklausīja? Vai Viņš nelika iznīcināt kanaāniešus, lai Dieva tautai būtu kur apmesties? Vai Viņš neiznīcināja tos, kas Viņam meloja? Dievs taču pieprasa taisnību! Tāpēc arī tiek kurti sārti. Kāpēc Dievs var iznīcināt sava taisnīguma dēļ, bet mēs nē?
Šo rakstot, man nāk prātā Kristus vārdi: „Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.” (Jāņa 16:2-3) Vai tā varētu būt, ka mūsu vēlmei cīnīties pret nepareizo iemesls ir tas, ka mēs Dievu nepazīstam? Mēs taču, lasot Bībeli, esam secinājuši, ka Jēzus būtu pirmais, kas Rīgas ielās sarīkotu lielu uguns sārtu, kurā dedzinātu visas Jura Rubeņa grāmatas. Vai Viņš tā nerīkotos? Vai Viņš manu sirdi nesasildītu ar šādu uguns sārtu?
Adventisti tāpat kā visi citi labprāt savu ticību balsta uz cīņu pret. Mēs vairāk nekā citi jūtamies protestanti. Mēs protestējam pret pārējām baznīcām, ka tās ir atkritušas. Mēs protestējam pret viltus sabatu un zvēra zīmi. Mēs sūkstāmies par to, ka esam pārāk atkrituši pasludināt brīdinājuma vēstis, ka nav atmodas un reformācijas, un vienprātības draudzē. Mēs labprāt uzturam apziņu par savu svarīgumu, jo esam pareizāki par pārējiem un mums ir, pret ko cīnīties. Un ja kāds šo vēsti nesludina pietiekami skaidri, mēs esam gatavi cīnīties arī pret viņu.
Lasot vēsturi, esmu bijis pārsteigts, cik gan daudz enerģijas ir iztērēts cīņās. Ne tikai pasaules karos ar miljoniem bojāgājušo. Tā tas ir bijis visās reliģijās un visās baznīcās. Arī Adventistu baznīcas īsā vēsture ir pilna ar cīņām pret nepareizi ticīgajiem. Un šajās cīņās bieži netiek domāts par cilvēka godu vai mīlestību. Cik gan cilvēku ir sāpināti un burtiski šādā veidā iznīcināti! Bet Kristus ir teicis, ka tā tas būs līdz pat pasaules galam – būs izslēgšanas un vajāšanas, sārti un pārliecība, ka tieši mēs pareizi cīnāmies pret ļauno.
Kāda tad ir Dieva metode cīņā pret? Pēdējo dienu diskusijas man liek meklēt atbildi uz šo jautājumu. Kāpēc Jēzus brīdina, ka daudzi no mums Viņa vārdā rīkosies pilnīgi pretēji Viņam, tāpēc ka Viņu nepazīstam? Mēs taču domājam, ka Viņu pazīstam un tāpēc neklusējam. Varbūt mums jāaiziet uz Golgātas kalnu un jāpavada ilgāks laiks tur? Iespējams, tur es atradīšu, kādā veidā Dievs cīnās pret.
Šīs diskusijas atspoguļo to realitāti, kas tik acīmredzama ir visā pasaulē: gan sabiedrībā kopumā, gan arī kristietībā. Mums ļoti vajag kādu, pret ko cīnīties. Cīņa „pret” uztur mūsu ticību. Politikā tā ir cīņa pret citām partijām, nacionāli tā ir cīņa pret citiem, pret migrantiem un citas kultūras uzspiedējiem, reliģijā tā ir cīņa pret svešo ticību. Cīnoties mēs jūtamies labi, jo mēs taču iestājamies pret, mūsuprāt, ļauno!
Latvijas Kristīgajā radio jau gadiem notiek cīņa pret nepareizajiem. Veiksmīgākie un iedvesmojošākie raidījumi ir tie, kuros var atrast ienaidnieku. Cīņa pret astrologiem, cīņa pret homoseksuāliem, cīņa pret Eiropas savienības degradējošām vērtībām, cīņa pret bauslībniekiem, cīņa pret nepareizajām konvencijām. Saraksts ir ļoti garš. Un nebeigsies, jo vienmēr būs ko dedzināt, pret ko iestāties. Ja kādu nepareizo viltīgi var iedabūt studijā un tad visu klausītāju priekšā triumfiāli atmaskot, gandarījums ir īpaši liels. Un mēs jūtamies kā Dieva norīkoti miesassargi, kas gādājam par Viņa šķīstumu.
Kā zināms, visu jau var interpretēt. Arī cīņu „pret” var nosaukt kā cīņu „par”. Mēs cīnāmies par patiesību, par Dievu, par Viņa taisnīgumu, tāpēc esam gatavi otru vispirms pamācīt, tad norāt, tad ietekmēt psiholoģiski, pēc tam tiek kurti sārti, ierīkoti inkvizīcijas moku kambari, rīkoti terora akti. Viss Dievam par godu.
Bet varbūt es pārspīlēju? Vai Dievs necīnās pret? Nav šaubu, ka arī Dievam ir ļoti daudz iebilžu. Un Dievs neklusē. Viņš saka to, kas Viņam nepatīk. Viņš arī rīkojas. Kur tad ir robeža? Jo mēs taču mācāmies no Dieva cīņā pret ļauno! Vai tad Dievs nelika nomētāt ar akmeņiem tos, kas Viņam nepaklausīja? Vai Viņš nelika iznīcināt kanaāniešus, lai Dieva tautai būtu kur apmesties? Vai Viņš neiznīcināja tos, kas Viņam meloja? Dievs taču pieprasa taisnību! Tāpēc arī tiek kurti sārti. Kāpēc Dievs var iznīcināt sava taisnīguma dēļ, bet mēs nē?
Šo rakstot, man nāk prātā Kristus vārdi: „Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.” (Jāņa 16:2-3) Vai tā varētu būt, ka mūsu vēlmei cīnīties pret nepareizo iemesls ir tas, ka mēs Dievu nepazīstam? Mēs taču, lasot Bībeli, esam secinājuši, ka Jēzus būtu pirmais, kas Rīgas ielās sarīkotu lielu uguns sārtu, kurā dedzinātu visas Jura Rubeņa grāmatas. Vai Viņš tā nerīkotos? Vai Viņš manu sirdi nesasildītu ar šādu uguns sārtu?
Adventisti tāpat kā visi citi labprāt savu ticību balsta uz cīņu pret. Mēs vairāk nekā citi jūtamies protestanti. Mēs protestējam pret pārējām baznīcām, ka tās ir atkritušas. Mēs protestējam pret viltus sabatu un zvēra zīmi. Mēs sūkstāmies par to, ka esam pārāk atkrituši pasludināt brīdinājuma vēstis, ka nav atmodas un reformācijas, un vienprātības draudzē. Mēs labprāt uzturam apziņu par savu svarīgumu, jo esam pareizāki par pārējiem un mums ir, pret ko cīnīties. Un ja kāds šo vēsti nesludina pietiekami skaidri, mēs esam gatavi cīnīties arī pret viņu.
Lasot vēsturi, esmu bijis pārsteigts, cik gan daudz enerģijas ir iztērēts cīņās. Ne tikai pasaules karos ar miljoniem bojāgājušo. Tā tas ir bijis visās reliģijās un visās baznīcās. Arī Adventistu baznīcas īsā vēsture ir pilna ar cīņām pret nepareizi ticīgajiem. Un šajās cīņās bieži netiek domāts par cilvēka godu vai mīlestību. Cik gan cilvēku ir sāpināti un burtiski šādā veidā iznīcināti! Bet Kristus ir teicis, ka tā tas būs līdz pat pasaules galam – būs izslēgšanas un vajāšanas, sārti un pārliecība, ka tieši mēs pareizi cīnāmies pret ļauno.
Kāda tad ir Dieva metode cīņā pret? Pēdējo dienu diskusijas man liek meklēt atbildi uz šo jautājumu. Kāpēc Jēzus brīdina, ka daudzi no mums Viņa vārdā rīkosies pilnīgi pretēji Viņam, tāpēc ka Viņu nepazīstam? Mēs taču domājam, ka Viņu pazīstam un tāpēc neklusējam. Varbūt mums jāaiziet uz Golgātas kalnu un jāpavada ilgāks laiks tur? Iespējams, tur es atradīšu, kādā veidā Dievs cīnās pret.
Aidis Tomsons
Cīnoties PRET
Reviewed by Aidis Tomsons
on
otrdiena, janvāris 24, 2017
Rating:
Adventists Rons Vaiats(Wyatt) iedziļinājās Golgātas kalnā un atrada dzīvas Jēzus asinis uz Derības šķirsta. Kur gan vēl tuvāk būt?
AtbildētDzēstNepietiek ka tie bitāni un co ņemas ar idiotismu, vajag arī arī vēl tam tomsonam pievienoties. Diez vai tomsons pats saprata ko te saskricelēja.
AtbildētDzēst