Es sāku lūgt

Gribēt neiespējamo – sākums (Aidis Tomsons)

Tas likās absolūti neiespējami. Jau nu vienīgi notiktu kāds brīnums - kāds nezināmais Amerikā atstātu mantojumu, vai arī es vinnētu milzu laimestu loterijā, kuru es tikpat kā nespēlēju. Un tomēr dziļi sirdī es, acīmredzot, dzirdēju Dieva balsi – ka, ja vien ticēšu un rīkošos ticībā, Dievs var to dot. Es par tādu Dieva dzirdēšanu neko daudz nezināju. Taču Viņam tas netraucēja mani uzrunāt.

Ir pagājuši 10 gadi, kopš Dievs brīnumainā kārtā ir atbildējis uz šo lūgšanu. Jau gandrīz 10 gadus mūsu ģimene dzīvo skaistā vietā privātmājā Pierīgā. Dievs tādu uzdāvināja. Es tā saku, lai gan veids, kā viss notika, bija man pašam negaidīti, acīmredzami Dieva vadīti un, jāatzīst, šķietami brīnumainu sakritību virknējums.

Esmu šo stāstu pēdējos gados šad un tad cilvēkiem stāstījis, lai gan sākotnēji ar lielām šaubām (jūs lasot sapratīsit, kāpēc). Tomēr līdz šim nekad nebiju jutis pamudinājumu to uzrakstīt. Šajos gados, kopš dzīvoju mūsu mājā, Dievs mani ir mācījis Viņā ieklausīties (esmu par to rakstījis iepriekš). Un šovasar sāku dzirdēt klusu Dieva balsi, kas reizēm ierunājās, ka ir pienācis laiks to līdzdalīt vēlreiz. Ne uzreiz, pamazām, bet es apjautu, ka šajā rudenī es rakstīšu. To nu tad arī esmu izdarījis.
Stāsts nav īss, tāpēc to dalīšu vairākās daļās. Bet man šis ir viens no lielākajiem piedzīvojumiem, kas vienmēr atgādina, kā Dievs rūpējas, un ka arī mūsu labklājība un prieks Viņam ir svarīgi. Es ļoti gribu, lai šis manis rakstītais nevis padara jūs mazdūšīgus, bet gan iedrošina ticēt, uzticēties un arī nebaidīties izlūgt no Dieva dāvanas. Ticu, ka Viņš dod gan tāpēc, lai mēs dalītos tajās ar citiem, gan tāpēc, ka Viņam gribas mūs iepriecināt. Tētis ir laimīgs, ja viņš var saviem bērniem uzdāvināt labas dāvanas viņu priekam, vai ne?

***

Bija 90.gadu otrā puse. To svētdienas rītu es atceros vēl šodien. Mums ar sievu vajadzēja nopirkt pārtiku, un mēs devāmies uz tuvējo Lubānas (Rīgā, Pļavniekos) tirgu. Spīdēja saulīte, un laiks likās mīlīgs un patīkams. Taņuks (sieva) iegāja tirgū, bet es, neatceros kāpēc, paliku gaidīt pie daudzdzīvokļu nama sienas, sildoties pavasara saulītē. Stāvēju, priecājos par silto rītu, un man ienāca prātā doma – cik gan labi būtu šajā skaistajā svētdienā nevis atrasties netīru automašīnu un skaļu tirgotāju apņemtam, bet gan zaļā mauriņā; ja šo dienu varētu pavadīt ne dzīvoklī uz dīvāna, bet gan kaut ko darot ārā, pie mājas. Es gribētu dzīvot savā mājā!

Mūsu tuvākie ģimenes draugi šad un tad mēdza sacīt, cik labi ir būt ārpus dzīvokļa. Viņiem bija necila būdiņa, taču uz sava zemes pleķīša. Iepriekšējo viņiem ar visu veco mājeli atsavināja, jo tieši tur bija nolemts būvēt jaunu Rīgas ielu. Viņiem piešķīra divus citus zemes gabalus. Uz viena viņi bija uzlikuši nelielu šķūnīti, kurā dzīvoja un gatavojās celt savu sapņu māju. Es priecājos par viņiem.
Bet šeit, pie Lubānas tirgus, svētdienas rītā man pirmo reizi ienāca prātā doma, ka es taču arī varētu lūgt Dievam savu māju. Protams, es zināju, ka man nav ne naudas, nedz iespējas ko tādu iegūt. Taču es arī negribēju uzreiz. Es nemaz nezināju, vai man vajag šādu māju. Es jutu, ka man pašam šī doma vēl jāpārbauda un jānobriedina. Bet dziļi sirdī apzinājos, ka es varētu vismaz sākt lūgt. Šad un tad. „Dievs, ja Tu gribi, Tu vari. Vai Tu vēlies apsvērt iespēju piešķirt man kādu māju? Vai zemes gabalu, kur kādreiz tāda varētu tapt? Man šķiet, ka es to gribētu. Es protams, visu pārdomāšu. Šī ir tikai mana pirmā šāda lūgšana Tev. Tu jau zini, ka man nav nekādu iespēju, bet Tu to vari. Paldies, Dievs! Āmen.”

Nebija tā, ka es nekad nebiju iedomājies par privātmāju. Taču es zināju, cik maksā kaut vai vecs mājoklis, un man nebija pat mazākās iespējas tikt pie naudas visvecākajam graustam. Mūsu alga pietika tikai ikdienas vajadzībām. Tādēļ nebiju iedomājies ko tādu Dievam vaicāt. Taču, acīmredzot, tajā svētdienas rītā mani uzrunāja Dievs. Jo kāpēc gan es iedrošinājos šādi lūgt? Es sirdī ticēju, ka, ja Dievs grib, Viņš var izdarīt jebko. Viss sākas no mūsu vajadzībām un gatavības Dievam prasīt.
Neatceros, cik nedēļas vai mēneši pagāja līdz nākošajai šāda veida lūgšanai. Taču es pie tās atgriezos arvien biežāk. Pamazām nostiprinājos ticībā, ka es tiešām gribu un mums šāda māja varētu būt par svētību. Pēc vairākiem gadiem lūgšanas kļuva regulāras.

***

Bija jau sagaidīta jaunā tūkstošgade. Iesākās 21.gadsimts. Arvien biežāk es pieķēru sevi pie domas, ka ir jāsāk kaut ko darīt, ne tikai lūgt. Laiks un lūgšanas bija palīdzējušas saprast, ka es GRIBU. Bet es zināju, ka „ticība bez darbiem ir nedzīva”. Nolēmu sākt rīkoties praktiski. Tiesa, naudas mums joprojām nebija. Taču situācija bija uzlabojusies. Alga bija kļuvusi lielāka, un es rēķināju, ka vajadzības gadījumā varētu arī mazliet atlikt. Protams, mājai šādi sakrāt neizdotos. Taču man prātā radās neskaidrs plāns tālākai rīcībai. Es nolēmu rīkoties. Protams, nezināju, ka Dievam padomā bija kaut kas pilnīgi cits…

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 1.turpinājums

)