Meklējot zemi

Gribēt neiespējamo – 1.turpinājums (Aidis Tomsons)

Mans neskaidrais plāns bija šāds – ja man izdotos atrast zemes gabalu par kaut cik pieņemamu summu, es varētu aizņemties bankā naudu un to nopirkt kredītā. Es gan nezināju, vai šādu kredītu vispār kāds dotu. Man arī nebija naudas pirmajai iemaksai. Taču domāju, ja vien es atrastu ko atbilstošu, gan Dievs palīdzētu. Un tā nu sāku caurlūkot zemes pārdošanas sludinājumus.

Te droši vien ir jāizdara atkāpe un jāpastāsta, kāpēc es ļāvos tik avantūriskām domām. Jau kopš bērnības man viena no mīļākajām grāmatām bija Glena Kūna „Lūgšanas ABC”. Toreiz tā pie mums nonāca mašīnrakstā. Man varēja būt kādi 10 gadi, kad es to izlasīju, un tā iedrošināja manu bērna ticību. Drīz vien citu viņa grāmatu „Ceļš uz sirdi” mēs kā ģimene paši pavairojām uz rakstāmmašīnas, un abas mūsu grāmatu plauktā ir joprojām. Starp citu, mājokļa meklēšanas laikā es sāku lūgties bīskapam, lai viņš dod zaļo gaismu grāmatas izdošanai Patmos izdevniecībā. Paldies Viesturam Reķim, ka tā tagad ir pieejama ikvienam!

Ja esat šo grāmatu lasījuši (ja nē, nopērciet un izlasiet, to var iegādāties kristīgajā grāmatu galdā), tad zināt, ka viens no autora daudzajiem piedzīvojumiem saistīts ar mājas pirkšanu. Par to, kā Dievs brīnumainā kārtā sarūpēja viņam gan naudu, gan arī māju. Es šo stāstu biju lasījis daudzas reizes. Un nolēmu, ka, reiz Glens Kūns varēja rīkoties ticībā un saņemt brīnumainas atbildes, arī es to varu darīt. Tā kā iekrāt naudu man nebija iespējams, bija jārīkojas ticībā.

Jāatzīst, mana ticība gan bija gatava rēķināties vien ar realitāti. Biju izrēķinājis, ka pats lielākais kredīts, kādu es varētu atļauties maksāt ar zināmām grūtībām, būtu 20 tūkstoš latu. Ar tā brīža procentiem tas man maksātu gandrīz 200 latu mēnesī, un tā bija maksimālā summa. Neko citu es atļauties vairs nevarētu. Bet tas nozīmētu 20 gadus sajozt jostu, un nav taču jēgas pirkt tikai zemi, ja neko darīt uz tās vairs nevarētu. Es gan zināju, ka ekonomisti solīja mērenu, bet nākotnē algu pieaugumu. Turklāt biju pārliecināts, ka vērtīgāka būs arī zeme. Biju daudzkārt bijis komandējumos Rietumos, un zināju, cik ļoti tur tiek vērtēts katrs zemes pleķītis. Tomēr lēsu, ka dārgākais, ko es varētu maksāt par zemi, bija 10 tūkstoši. Tātad zemei vajadzētu maksāt ne vairāk par 7 latiem kvadrātmetrā. Bet labāk lētāk. Man šķita, ka reiz šādu sludinājumu biju redzējis. Bet zemei vajadzēja būt pie Rīgas. Jo zināju, ka mans darbs vienmēr būs Rīgā – tāda nu ir mana profesija. Un cerēju, ka vēlāk, varbūt pēc 10 gadiem, varētu sākt uz zemes kaut ko pamazām būvēt. Kaut vai pāri pusmūžām, bet es tiktu pie savas mājiņas.

Izstāstīju sievai par saviem sapņiem un to, ko esmu sācis lūgt. Viņa mani saprata. Un piekrita vajadzības gadījumā doties apskatīt iespējamos zemes gabalus.

Šeit droši vien stāstu var mazliet saīsināt. Meklējumi ilga vismaz gadu. Mēs ar sievu bijām vairākās vietās. Pūles atrast caur sludinājumiem internetā bija mazāk sekmīgas. Man ienāca prātā ielikt sludinājumu radio, kurā strādāju. Izrādījās, ka es kā darbinieks to varu izdarīt bez maksas. Piedāvājumi bija vairāki desmiti. Taču, lai arī kur mēs aizbrauktu vai ko mums piedāvātu, tas vai nu nebija mums pa kabatai, vai arī nešķita piemēroti. Es jutu, ka ceļi nepašķiras. Bet cenas, kā redzēju, pieauga. Pēc gada par iepriekš minēto summu zemi neviens, šķiet, vairs nepārdeva.

Nevar teikt, ka es biju atmetis cerības. Taču biju noskumis. Šajā laikā saņēmu pat piedāvājumus palīdzēt celtniecības darbos. Viens vīrs uz radio atsūtīja vēstuli ar savas mājas fotogrāfijām. Viņš pats esot to nesen uzcēlis, un, ja vajag, varētu palīdzēt arī man. Viņš bija pensionēts celtnieks-inženieris, kurš uzcēlis ne vienu vien māju. Pat lāgā neatminos, vai viņš piedāvāja arī zemi. Šķiet, ka jā. Taču man viņa aprakstītā vieta nelikās derīga. Viņa piedāvājumu izstāstīju draugam Albertam, kurš, kā iepriekš rakstīju, gatavojās celt savu māju Rīgā. Viņš piekrita aizbraukt aprunāties. Vēlāk Alberts stāstīja, ka ar grūtībām ticis prom. Esot ļoti runātīgs, bet viņa vajadzībām galīgi neatbilstošs palīgs. „Kur Tu mani aizsūtīji!” viņš ar draudzīgu ironiju man sacīja. Pasmaidīju un sapratu, ka par šo notikumu varu aizmirst.

Bija jau 2002.gada vasara. Bija atkal skaista, saulaina svētdiena. Sievai todien bija savas rūpes, un viņa nebija mājās. Rīta pusē uzkāpu uz divriteņa un nolēmu paskatīties, kādi ir zemes piedāvājumu tuvajos Dreiliņos. Zināju, ka tur nav zemas cenas, taču gribēju palūkoties, ja nu kaut ko esmu palaidis garām?

Ap dienas vidu noguris un vīlies atgriezos mājās. Lētākais piedāvājums bija divtik dārgāks par to, ko varējām atļauties. Nekādu cerību. Skaistais, vasarīgais laiks noskaņojumam nepavisam nepalīdzēja. Bet ja nu Dievs nemaz negrib dot zemi? Varbūt Viņam ir citi nodomi? Varbūt mūsu tālākie ceļi vedīs prom no Latvijas? Vienreiz darba dēļ mēs jau gandrīz pārcēlāmies uz ASV. Bet varbūt mani gaida citi likteņa pavērsieni? Es taču savu nākotni nezinu.

Jau daudzus mēnešus savu brīvo laiku biju pavadījis īpašuma meklējumos. Tas likās zemē nomests laiks. Jā, varbūt reizēm satikti jauki cilvēki, bet tas arī viss. Vai tiešām ir vērts tik daudz laika tērēt nelietderīgi? Es gribētu savas brīvās dienas pavadīt citādi. Man ir JĀZINA, kāds ir Dieva prāts! Dievam taču rūp tas, kā es izlietoju laiku!

Rīta Bībeles pētīšana mani izprovocēja darīt to, ko es tajā svētdienā izdarīju.
Ja nebūtu torīt atvēris Bībeles komentārus, es nezinu, kā viss būtu noticis tālāk. Bet nekas jau nenotiek tāpat vien. Dievs zināja, ko es torīt izlasīju…

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 2.turpinājums)

(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)