Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (18.turpinājums): 

Nemanot Vilnītis bija sasniedzis 7 gadu vecumu, un bija jādomā par skolu. Pieteicām viņu 45.vidusskolā. Pirmajā klasē viņam gāja grūti. Ne jau mācībās. Viņš bija centīgs un mācījās pietiekoši labi. Viņam nenāca pretī sabata jautājumā. Vairākas reizes mani izsauca uz skolu. Mēģināja mani un viņu pierunāt sestdienās apmeklēt skolu. Kad tas neizdevās, mūs nosūdzēja mazgadīgo lietu komisijā, un tur mums lika samaksāt naudas sodu 30 rubļus. Pēc tam piedraudēja, ka mums bērnu atņems. Netika ņemts vērā tas, ka viņš pats bija izvēlējies neapmeklēt skolu sestdienās un ka tā ir viņa paša ticība. Man uzbruka, ka es maitājot bērnu, viņam stāstot par Dievu.

Es citēju no Bībeles 2Tim.3:15 pantu, kur sacīts: „Ka tu no mazām dienām zini Svētos Rakstus, kas spēj tevi darīt gudru…” Vēl piebildu: „Ko tad mazie bērni saprot, kad viņi tiek aizvesti pie Ļeņina pieminekļa, lai noliktu ziedus?” Jums vajadzētu redzēt, kādas kļuva viņu sejas. Labi ka tas vairs nebija Staļina laiks, citādi droši vien mani aizsūtītu uz Sibīriju.

Pirmajā gadā bija arī problēma ar piektdienas vakariem. Viņa klasei bija otrā maiņa. Sapratām, ka tas būtu par daudz mazam bērnam neiet uz skolu arī piektdienās. Viņš pats neuzdrošinājās aiziet no stundām un prasīt, lai atslēdz garderobi un iedod drēbes. Es gan pamēģināju sākumā aiziet un paņemt viņa mētelīti, bet man nedeva. Vilnītis pēc dabas bija jūtīgs, un mēs redzējām, ka viņam bija daudz jāpārdzīvo. Ne jau tikai skolotāji, arī bērni par viņu smējās.

Ar laiku situācija uzlabojās. Viņi vairs nesūdzējās, jo Vilnītis mācībām tika līdzi. Mēs sarunājām vienu ģimeni, kur svētdienās aiziet un iepazīties ar to mācību vielu, kas bija mācīta sestdienās. Šīs klasesbiedrenes vecmamma savulaik bija bijusi adventiste.

45.vidusskola bija ar mūzikas novirzienu. Tas Vilnim nāca par labu. Viņš apguva solfedžo un klavieres spēli. Vēlāk tas ļoti noderēja, jo viņam ir laba balss – baritons. Būtu, protams, labi, ja viņš varētu mācīties arī mūzikas skolā, taču to neizdevās nokārtot. Bet arī tas, ko viņš iemācījās 45.vidusskolā, bija noderīgi.

Kad paaugās Aidītis, mēs gribējām, lai arī viņš ietu 45.vidusskolā, taču viņu tur nepieņēma. Viņiem droši vien pietika ar vienu ticīgo. Sarunājām 7.vidusskolu  Sarkanarmijas ielā (tagad tā saucas Bruņinieku iela). Turpat arī netālu bija mūzikas skola. Mums likās, ka Aidītis būs vēl labāks dziedātājs. Viņam bērnībā bija dzidra balstiņa. Jau pusotra gada vecumā viņš vēl tik labi neizrunāja vārdus, bet balsi noturēja apbrīnojami. Vienā kora vakarā, tad gan viņš bija nedaudz vecāks, viņš tik dzidri nodziedāja vienu dziesmiņu, ka sajūsmināja visus klausītājus.

Atceros vienu amizantu atgadījumu ar Vilnīti. Viņam arī patika dziedāt. Toreiz mēs vēl dzīvojām Mežciemā. Pie mums vienā sabata pēcpusdienā ieradās jaunieši no 7.draudzes. Kad viņi bija jau paciemojušies un taisījās aizbraukt, Vilnītis savā nodabā dziedāja „Sens tik sens bij tas laiks…” Visi ļoti uzjautrinājās. Mēs pēc kāzām komisijas veikalā bijām nopirkuši palielu radio. Viņš tur šo dziesmu bija dzirdējis un, acīmredzot, iemācījies.

Abiem bērniem Dievs bija devis mūzikas dāvanu. Skolotāji teica, ka Aidim pat esot absolūtā muzikālā dzirde. Viņš izvēlējās mācīties spēlēt vijoli. Klavieres, protams, bija papildus priekšmets. Cik atceros, Aidis pabeidza mūzikas skolu un varēja turpināt mācības mūzikas vidusskolā, bet tas tomēr nenotika. Viņam mazliet sāka trīcēt labā roka. Iespējams, tā bija iedzimtība, jo arī man jaunībā sāka trīcēt rokas.

Interesanti, ka Aidim skolā klājās vieglāk. Arī viņš skolu sestdienās neapmeklēja, bet viņam pārmetumu bija mazāk. Pedagogi bija saprātīgāki, un arī Aidis pēc dabas bija citāds. Mācības viņam padevās viegli. Var jau būt, ka skolā par adventistiem kaut ko zināja. Ja 45.vidusskolā mani vairakkārt izsauca pie direktores, tad par Aidi šefību uzņēmās Hildiņa. Direktore esot viņu iztaujājusi, taču saruna notikusi mierīgā  gaisotnē. Cik atceros, pašā sākumā Aidītim bija jāpiedzīvo daži nepatīkami jautājumi gan no klases audzinātājas, gan arī no bērniem, bet tas viss drīz apsīka, un viņa skolas gaitas, salīdzinot ar Vilni, bija daudz mierīgākas. Ar laiku situācija kļuva vēl labāka, jo politikā tuvojās lielas pārmaiņas.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru