Elena Vaita un es

Nākamajā gadā Ģenerālkonferences sesijā delegātiem būs jālemj, vai pieņemt paziņojumu par E.Vaitas rakstiem – ka tie ir Dieva inspirēti un palīdz saprast, kas rakstīts Bībelē. Par to pirms dažām nedēļām ziņoja VA.
Facebook pēc publikācijas komentāru sadaļā izvērsās diskusijas par E.Vaitu. Vairāki komentētāji norādīja, ka viņa ir izteikusi maldīgus pravietojumus, bijusi histēriķe un, visticamāk, garīgi slims cilvēks. Arī es iesaistījos diskusijā ar savām iebildēm. Taču, lasot rakstīto un atsūtītos materiālus, secināju, ka man vēlreiz godīgi jāpalūkojas uz visu, ko varu izlasīt un atrast viņas rakstos un rakstos par viņu. Galu galā, arī man ir bijušas pretrunīgas domas, lasot E.Vaitas grāmatas. Lūgšanā Dievam teicu, ka pats nespēju visu izvērtēt, taču vēlos jebko lasīt ar atvērtu sirdi un prātu. Ja esmu kļūdījies, gribu to atzīt. Lūdzu Dievam palīdzību būt godīgam pret visiem argumentiem, ko iespējams izlasīt. Nākamajās dienās brīvo laiku veltīju, sameklējot un lasot to, ko E.Vaitas sakarā mācēju atrast. Kādi tad ir mani secinājumi?

Mana sākotnējā pieredze

E.Vaitas darbus esmu lasījis vairāk nekā lielākā daļa adventistu. Viss, kas izdots latviski un, šķiet, arī krievu valodā, bija izlasīts jau pirms daudziem gadiem. Man bijusi iespēja lasīt daudzus rakstus mašīnrakstā. Tāpat esmu lasījis šo to internetā no latviski netulkotiem angļu valodas izdevumus. Droši vien ir loģiski jautāt, kāpēc gan tā?

Tāpat kā daudzi adventisti kopš padomju laikiem, biju mācīts skatīties uz E.Vaitu kā uz īpašu Dieva vēstnesi. Citu grāmatu autorus varēja ignorēt, bet ne E.Vaitu. Joprojām atceros tās drūmās sajūtas, kas pārņēma, lasot viņas rakstīto. Esmu jau piemirsis, kura grāmata vispirms nonāca manās rokās, šķiet, tās bija kādas liecības draudzei. Tie, kas tās ir lasījuši, ļoti iespējams, mani sapratīs. Tik daudz pārmetumu un norājumu! Sajūta, ka Tu esi grēcīgs, un Dievam tik daudz kas nepatīk! Vai vispār iespējams sasniegt to svētuma standartu, par ko viņa raksta? Tobrīd es nezināju, ka neesmu vienīgais, kuru viņas grāmatas iedzen mazdūšībā. Es gan turpināju ik pa brīdim lasīt (esmu bijis liels grāmatu tārps), taču prieku man tās nesagādāja.

Un tomēr man dzīvē paveicās. Jau agrā jaunībā, piedzīvojot dziļu ticības krīzi, es atklāju taisnošanas ticībā mācību. Tā man kļuva par pamatu visam garīgajam piedzīvojumam. Arī Vaitas rakstus sāku lasīt ar taisnošanas ticībā brillēm.

Mans mīļākais autors bija Moriss Vendens. Tās bija viņa grāmatas, kas man deva iespēju palūkoties uz Kristu ar pilnīgi citām acīm un mudināja arī uz E.Vaitas rakstiem skatīties no cita skatu leņķa. Un tad pirms 20 gadiem izdevniecība Patmos izdeva Džordža Naita grāmatu „Kā lasīt E.Vaitas rakstus”. Es apjēdzu, cik muļķīgi ir ignorēt to, kam, kāpēc, kurā kultūrā un kura gadsimtā jebkas tiek rakstīts.

Tajā laikā krievu valodā tika izdotas E.Vaitas Liecības draudzei. Vēstules, kas bija veltītas konkrētiem cilvēkiem 19.gadsimtā, pēkšņi man atklājās citā gaismā. Tajā, kas iepriekš nomāca, es atklāju vērtīgus un sev noderīgus padomus. Atradu, ka vairākas vēstules, kuras šķita dusmīgi norājošā tonī, patiesībā ir uzrakstītas pat ļoti delikāti un gandrīz vai pārlieku saudzējoši. Piemēram, vēstule, kas veltīta vīram, kurš nežēlīgi dara pāri savai sievai un bērniem, un viņa cenšas atrast jelkādu pieeju šī cilvēka sirdij. Es atklāju, ka daudzi viņas raksti mani sāk uzrunāt.

Mūsu domstarpības

Laikam ritot, man tomēr atkal radās domstarpības ar E.Vaitu. Šoreiz bija citādi. Lasot un pētot ne tikai Bībeli, bet visdažādāko autoru rakstus, nācās atzīt, ka ne visam, ko raksta E.Vaita, es spēju piekrist. Pareizi gan būtu piebilst, ka bieži problēma bija ne tik daudz ar E.Vaitu, cik ar dažām baznīcas vadošu cilvēku proponētām idejām un mācībām (ja tā to drīkst nosaukt). Taču viņi argumentēja ar Vaitas rakstiem. Es apzināti neteikšu, par ko ir runa, jo tad par šiem jautājumiem izvirzīsies diskusija, kura šajā rakstā nav vajadzīga. Man tomēr vajadzēja pašam sev atbildēt uz jautājumiem, ko darīt ar šīm domstarpībām?

Šķiet, mēs vēl tikai nākotnē novērtēsim to, cik ārkārtīgi nepieciešamu un svētīgu darbu izdarīja analītiskie un kritiskie prāti Adventistu baznīcā 20.gadsimta otrajā pusē. Vispirms tā bija R.Nambersa grāmata Veselības „praviete” (Prophetess of health”). Tajā pašā laikā nejauši tika uzietas 1919.gada Bībele konferences stenogrammas. Sekoja Desmonda Forda pētījums par 2300 vakariem un rītiem. Tālāk sekoja arī citas publikācijas. Tie atklāja E.Vaitu citā, daudziem šķita, ka nepievilcīgā, taču ļoti cilvēciskā gaismā. Kritiskajiem prātiem tas dārgi maksāja. Daļa no viņiem zaudēja ticību vai viņi no baznīcas tika izstumti. 1980.gadu sākumā adventisms faktiski bija nonācis nebijušā krīzē (mēs PSRS par to neko nezinājām). Tomēr daudzi pat nenojauta, cik nepieciešams, svētīgs un vajadzīgs bija šis process.

Es nezinu, kas būtu noticis ar manu ticību, ja es būtu dzīvojis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Iespējams, arī es nebūtu draudzē. Taču pateicoties pēdējo 50 gadu atklājumiem, pētījumiem un drosmīgajiem teologiem, un, protams, interneta attīstībai, esmu atklājis ļoti cilvēcisku, reizēm pretrunīgu, tajā pašā laikā Dieva svētītu, iedvesmotu un pievilcīgu Elenu Vaitu.  Esmu lasījis, kā viņa dod padomus ģimenes lietās, bet pati raksta draudzenei vēstuli un lūdz nenosūdzēt vīram, kurp viņa devusies – jo viņa esot dusmīga uz vīru, dodoties pāri kontinentam un negribot ar viņu runāt. Protams, dusmas pāriet, un abi atkal salabst (šīs vēstules nonāca atklātībā tikai nesen). Esmu lasījis, kā viņa iedrošina nekad nešaubīties par Dieva klātbūtni, bet pati grūtākā brīdī privātā vēstulē raksta, ka nesajūt Dieva klātbūtni, palīdzību un atbalstu. Es pēdējā laikā esmu domājis, cik gan bieži E.Vaita ir nesaprasta, pārprasta.

Vēlreiz pārvērtējot

Atzīstu, ka visus viņas darbus neesmu izlasījis- tam man nav bijis nedz iespēju, nedz laika. Es nebiju iedziļinājies arī jaunākajos pēdējo gadu kritiķu savāktajos pierādījumos, kāpēc E.Vaita būtu uzskatāma par viltus pravieti. Tāpēc, kā jau sākumā minēju, pēc diskusijas Facebook apņēmos vēlreiz visu izvērtēt ar lūgšanām un atvērtu sirdi. Nolēmu internetā sameklēt visu, ko var atrast par viņu kā viltus pravieti.

Uzreiz teikšu, es biju gaidījis kaut ko vairāk. Ir dažas vietnes, kuras veltītas tikai E.Vaitas kritikai. Tāpat ir izveidotas lappuses Facebook, ir arī specifiski forumi. Nezinu, vai tas ir kas negaidīts, bet lielā mērā saturs atkārtojas. Raksti ir pārpublicēti no viena otrā. Dažās vietnēs kritika ir plašāka, dažās koncentrētāka.

Visa kritika ir sadalāma divos lielos blokos. Pirmais bloks vairāk veltīts Adventistu baznīcai nekā E.Vaitai. Proti, autori uzskata, ka Adventistu baznīcas mācības ir maldīgas – sabats, mirušo stāvoklis, veselības mācība utt.-, un tādēļ arī E.Vaita ir viltus praviete, jo atbalsta maldu mācības. Otrais bloks analizē nevis atsevišķas mācības, bet dažādus Vaitas izteikumus, tāpēc tas man šķita interesantāks.

Lasot E.Vaitas citātus un autoru lietotos atspēkojumus, man bija sajūta, ka esmu atgriezies pazīstamā pagātnē. Visi šie cilvēki, acīmredzot, esošie vai bijušie adventisti, E.Vaitas atsevišķus izteikumus ķidāja tā, it kā tie būtu Bībeles teksti. Pat vēl vairāk – tā, it kā tie būtu nekļūdīgi Dieva vārdi. Nedz konteksts, nedz tā brīža domāšana un izpratne, nedz daudzi citi aspekti, kuri ir ārkārtīgi būtiski jebkuriem rakstiem, manuprāt, nebija ņemti vērā. Es lasīju un domāju: ja autors šādi lasa Bībeli, tad viņam jānonāk pie līdzīga secinājuma – ka tā ir maldus grāmata. Par dažiem argumentiem man pat gribējās pasmaidīt. Kāpēc gan mums vispār ir radusies doma, ka ikviens E.Vaitas rakstītais vārds ir nekļūdīgs un svēts, svētāks nekā Bībeles teksti?

Kā es saprotu E.Vaitu

Man šķiet, ka kristiešu viens no lielākajiem izaicinājumiem ir izpratne par inspirāciju. Mēs pat Bībeli lasām lineāri, uzskatot, ka vēsturiskais konteksts, kultūras ietekme un autoru izpratne ir salīdzinoši mazsvarīgs jautājums. Šķiet, šī iemesla dēļ daudzi zaudē ticību Bībelei. Taču adventismā līdzīga attieksme ir pret E.Vaitu, kura nekad nav pretendējusi uz Dieva Vārda statusu. Tāpēc arī ir tik liela vilšanās. Tad ir jāveido mājaslapas un jāatspēko tas, kam, manuprāt, nav nekādas nozīmes.

Domāju, ka tik ilgi, kamēr mēs neiemācīsimies saprast, kā Dievs darbojas un mūs uzrunā ar rakstītu vārdu, būs daudzi, kas vilsies. Izpratne, kāda redzama nākamajā gadā Ģenerālkonferencē plānotajā paziņojumā, vīlušos skaitu tikai vairos. Tas ir neizbēgami. Jo E.Vaita nav tas pats, kas Romas katoļiem kādreiz bija pāvests. Mēs smīkņājam par savulaik paziņojumu, ka pāvests kā Dieva vietnieks nekad savos izteikumos un rakstos nekļūdās, bet E.Vaitu ieceļam vēl svētākā kārtā. Interesanti, ka viņa pati vienmēr pret to iebilda. Taču šajā ziņa daudzi viņai netic- sak, viņa jau tāda pieticīga, negribēja publiski atzīt savu nekļūdīgumu.

Man par to ir ļoti žēl. Puse no man zināmajiem adventistiem E.Vaitu nelasa, par viņu neinteresējas vai ir skeptiski par viņas rakstiem. Jo ir sākuši lasīt un atdūrušies neizpratnē un nepatikā (līdzīgi kā daudzi ar Vecās Derības rakstiem). No vienas puses, tā nav nekāda problēma. E.Vaita pati teikusi, ka viņas uzdevums ir tikai pievērst uzmanību Svētajiem Rakstiem, un, ja ir Raksti, tad viņa nav vajadzīga. Bet no otras puses – es pats esmu daudz no viņas guvis. Un man ir žēl, ka mēs ar savu melnbalto pieeju tik daudzus no viņas atbaidām. Vai arī padarām par legālistiem. Un ja tā, tad tiešām labāk, ka viņas rakstus nelasām.

Daudzi teiks, ka E.Vaitu nedrīkst pielīdzināt citu autoru darbiem, jo viņa bija īpaša Dieva vēstnese. Arī man viņa ir vairāk nekā tikai rakstniece. (Es gan ticu, ka Dievs iedvesmojis arī daudzus citus grāmatu autorus, kad viņi dalās ar savām atziņām).  Esmu pārliecināts, ka viņa kā uzticīga Dieva vēstnese godīgi līdzdalīja to, ko bija sapratusi un saņēmusi no Dieva. Protams, ne jau viss, ko viņa rakstīja, bija īpaša Dieva dota vēsts. Tas, kā tapa vairākas viņas lasītākās grāmatas, ir pēdējā laikā daudz apspriests, arī es esmu par to jau rakstījis. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka viņa savu parakstu lika apakšā tikai tam, kam ticēja kā patiesībai. Taču lasot es vienmēr paturu prātā divas lietas. Pirmkārt, vēsturisko kontekstu, kādā tas rakstīts. Otrkārt, kā tas saskan ar tām atziņām, kuras Dievs mums dāvājis  nākamajā gadsimtā jau pēc viņas nāves. Viņa pati iedrošina mani tā rīkoties.

1892.gada jūnijā žurnālā „Review and Herald” E.Vaita rakstīja, ka mums kā draudzei nāksies no daudzām atziņām atteikties. Proti, tās, kuras uzskatījām kā pareizas un galīgas, izrādīsies, ka tādas nav bijušas. Un- viņa turpināja-  daudzas jaunas atziņas nāksies iemācīties.  „Mums vēl daudz ir jāiemācās, un no daudzām, daudzām mācībām būs jāatsakās. Tikai Dievs un debesis ir nemaldīgi.. Dievs norās tos, kas grib būt doktrīnu sargi, kas cenšas aizšķērsot ceļu, lai cilvēku neiegūtu vēl lielāku gaismu. Ir jāpaveic liels darbs, un Dievs redz, ka mūsu vadošajiem vīriem nepieciešama lielāka gaisma.” (1892., 26.jūnijs). Cik gan kristietības vēsture būtu citāda, ja mēs kā savu galveno uzdevumu redzētu nevis cīņu pasargāt savu mācību, bet gan būtu atvērti mācīties, vienmēr esot gatavi visu no jauna izvērtēt.