Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (13.turpinājums): 

Kad šķita, ka jau esam kaut cik nostabilizējušies, notika kas negaidīts. Novembra mēnesī 1967.gadā es saslimu. Sākumā domājām, ka esmu vienkārši saaukstējies. Bet kad temperatūra nepazuda un arī klepus nemitējās, sapratām, ka ir kas vairāk. Rentgens un fluorogrāfs atklāja, ka ir stiprs plaušu iekaisums. Mani ievietoja Tuberkulozes slimnīcā Duntes ielā, un tur atklāja baciļus un jau lielu kavernu. Izrādījās, ka esmu jau ilgstošāk slimojis. Armijas sekas un garās darba stundas bija darījušas savu. Paēduši gan mēs bijām ļoti labi. Līdzi darbā ņēmu siltu tēju termosā un pusdienas. Mēs toreiz ēdam daudz gaļu. Nebijām veģetārieši kā tas ir tagad.

Sākumā, protams, biju nedaudz satriekts. Vēlāk apradu. Slimnīca labi ēdināja. Es vēlāk pieprasīju veģetāro ēdienu. Hildiņa no mājām nesa putukrējumu un citus piena treknumus. Plaušu ārstēšanā pirmais nosacījums bija laba ēdienkarte. Protams, nācās arī dzert daudz zāles un medikamentus.

Sāku strauji pieņemties svarā, un arī kaverna sašaurinājās. Līdztekus veica dažādas procedūras: gāzēšanu, injekcijas  un visu pārējo. Kur vēl visādi izmeklējumi, tādi kā zondes, bronhoskopija un bronhu skalošana. Pie visa bija jāpierod un jāsamierinās.

Kad mitējās izdalīties baciļi, varēju reizēm apmeklēt savu ģimeni. Tādas reizes man bija lieli svētki. Vēlāk iemanījos arī bez atļaujas aizbraukt uz mājām. Kad nebija nekādu procedūru, pārģērbos un klusi aizlavījos. Netālu bija tramvajs, un pēc dažām pieturām izkāpu- vai nu pie Mēness ielas, vai Tallinas ielas pieturā. Reizēm izmantoju arī naktis, un no rīta agri, pirms ienes termometrus, atgriezos.

Neatceros, vai katru rītu, bet reizēm palātās bija ārstu vizītes. Tad nāca ne tikai viens ārsts, bet vesels ārstu konsīlijs ar galveno ārstu priekšgalā. Vienā reizē, kad gaidījām šādu vizīti, es pie sava  skapīša pārrakstīju grāmatiņu „Vai ir Dievs?”. Kad viņi pienāca pie manis, galvenais ārsts, uzlūkodams uz skapīša rakstāmos piederumus, jautāja, kādu grāmatu es pārrakstot? Neatceros, vai es to nosaucu, vai viņš pats paņēma šo grāmatiņu rokās. Bet tas gan prātā palicis, ka viņš turēja rokās šo brošūriņu un skaļi izlasīja tās nosaukumu „Vai ir Dievs?”. Tad viņš paskatījās uz mani un pārsteigts jautāja, vai tad ir Dievs? Nesagaidījis atbildi, viņš ātri pagriezās, un viss konsīlijs atstāja telpu.

Diena pagāja kā parasti. Toties vakarā, kad apgūlāmies, mani istabas biedri gribēja no manis uzzināt, ko es pārrakstu un vai tiešām ir Dievs? Man bija laba iespēja liecināt, un mums izvērtās dzīvas sarunas.

Laiks tiešām aizritēja nemanot. Pa visu šo laiku nācās redzēt, ka daudzi diemžēl nomirst un tiek aizvesti uz morgu, kas atradās netālu slimnīcas teritorijā. Reizēm pārņēma savādas izjūtas, bet tā kā mans stāvoklis uzlabojās, tad mani viss redzētais daudz neiespaidoja. Es centos arī citus iedrošināt.

Pēc astoņiem mēnešiem mani izrakstīja no slimnīcas, lai es turpinātu ārstēšanu Tērvetes sanatorijā. Nedēļu pabiju pie ģimenes un tad posos uz Tērveti. Te jau bija pavisam citi apstākļi. Pati sanatorijas ēka un apkārtne bija ļoti skaista, īsta kūrortu vieta. Tur bija Annas Brigaderes Sprīdīša muzejs, dekoratīvi koka tilti un celiņi. Visapkārt pavērās skaistas ainavas. Hildiņa un Vilnītis uz nedēļas nogali šad tad atbrauca pie manis ciemos.

Nezinu, cik ilgi jau biju sanatorijā, kad mani atkal pārsteidza kaut kas negaidīts. Mans istabas biedrs devās mājās, un viņa vietā atnāca cits ļoti patīkams cilvēks. Mēs kļuvām labi draugi. Ar viņu varēju visu ko pārrunāt. Viņš labprāt interesējās arī par garīgiem jautājumiem. Bija ar mieru pēc sanatorijas atnākt uz mūsu dievkalpojumiem. Mums abiem labi sapasēja arī novusa spēle. Domāju, ja mēs būtu kopā palikuši ilgāk, viņš pievērstos Dievam nopietnāk. Bet tad notika ar mani kas neparedzēts.

Paēdu labi vakariņas, un pēkšņi naktī jutos ļoti slikti. Vairākkārtīgi vēmu. No rīta man uztaisīja analīzes un pēc pāris stundām iedeva nosūtījumu pie ārsta ar aizdomām, ka ir botkins. Bija tūlīt jābrauc uz Rīgu, uz infekcijas slimnīcu. Man bija pavisam neomulīgi. Sakrāmēju savas mantiņas, atvadījos no istabas biedra un braucu uz Rīgu. Atkārtotā analīze bija jāveic nākošā dienā. Klusībā cerēju, ka diagnoze varbūt  neapstiprināsies. Nebiju dzeltens. Vispirms aizbraucu pie tantes uz Lapeņu koloniju. Tur bija atnākuši arī Hildiņa un Vilnītis. Arī Elvīras tante bija tur. Visi mani mēģināja mierināt. Cik atceros, es kurnēju, kāpēc ar mani atkal notikusi tāda nelaime! Olgas tante bija nopirkusi lielu arbūzu un skubināja mani dūšīgi to ēst, varbūt rīt analīzes būs labas. Pirmās analīzes uzrādīja  palielinātu bilirubīna daudzumu. Nākošā rītā agri no rīta braucu uz infekcijas slimnīcu.

Diemžēl analīzes bija atkal sliktas un tiku nekavējoties ievietots slimnīcā. Šeit mani nedrīkstēja neviens apmeklēt. Bija jāsamierinās ar notikušo. Laika gaitā izmeklējumi apstiprināja, ka tas ir medikamentozais hepatīts. Lielais daudzums tablešu, ko biju lietojis visu šo laiku, maz patērējot šķidruma, bija, lūk, izraisījis šo jauno saslimšanu. Aknas, žultspūslis un, pats par sevi, kuņģis bija smagi cietuši. Nekas neatlika kā ļauties jaunai ārstniecībai. Man garīgais noskaņojums bija pavisam sašļucis. Atceros, kad varēju jau laukā iziet pastaigāties, jo šis hepatīts neskaitījās lipīgs, un mani apmeklēja no draudzes, es vairāk žēlojos nekā spēju pastāstīt kaut ko labu. Mani īpaši stiprināja Valdis Beļavnieks. Viņš mudināja visu nodot Dieva rokās. „Tu redzēsi vēlāk,” viņš sacīja, „ka viss nokārtosies.” Šodien, atskatoties atpakaļ uz notikušo, tiešām jāatzīst, ka viss nokārtojās.

Kopumā vairāk nekā gadu biju spiests būt šķirts no mājām un atrasties ārstniecības iestādēs. Tagad beidzot varēju atgriezties pie savējiem mājās. Man tika piešķirta 2.grupas invaliditāte, un gadu pavadīju mājās. Tagad es uzzināju, kāds ir ieguvums no visa notikušā. Vēl kad atrados Duntes ielā, mani tramdīja no kara komisariāta. 1968.gadā Čehoslovākijā notika nemieri, un droši vien turp gribēja nosūtīt arī rezervistus. Bet man tagad iedeva balto biļeti, un nu es varēju būt drošs, ka mani neviens nevar iesaukt armijā. Biju par to ļoti pateicīgs Debesu Tēvam.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru