Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (14.turpinājums): 

Tuberkulozes slimniekiem bija sava rūpnīca. Tur, protams, strādāja arī veselie. Šī rūpnīca atradās Ziemeļblāzmā ar nosaukumu „Metālu eksperimentālā apstrādes rūpnīca „Mangaļi””. Tur tika ražoti dažādi izstrādājumi no metāla: papīra caurumotāji, šuvotāji, sieviešu ķemmes, dažādas saspraudes un vēl citas lietas. Apakšējā cehā nepieciešamo štancējām, augšā montējām, apstrādājām ķīmiski un gatavo produkciju iepakojām. Mani pieņēma par atslēdznieku-montieri šuvotāju un caurumotāju brigādē.

Jāteic, man šis darbs iepatikās. Katram bija savs galds, kur sēdējām un montējām. Tam nolūkam bija īpaši instrumenti, ar kuriem bija jāiemanās rīkoties. Centos visu ātri apgūt, lai varētu tikt pārējiem līdzi un izpildīt dienas normu.

Tajā laikā bija jāstrādā sešas darba dienas, arī sestdienās. Pirmo sabatu izprasīju brīvu, bet nākošo neizdevās. Meistare bija sieviete. Man viņa palikusi īpaši atmiņā. Pat vārds un uzvārds nav aizmirsies- Janīna Sprukte.

Es otrajā nedēļā jau biju iemanījies labi tikt līdzi pārējiem, pat tiem, kas skaitījās stahanovieši. Kā no rīta piesēdos, tā tikai maiņas beigās atgāju no galda. Kamēr pārējie taisīja ,,pīppauzes”, iedzinu un pat viņus apsteidzu. Darbam bija jābūt kvalitatīvam, jo pie katra pienāca arī kontroliere un pārbaudīja, vai caurumotājs darbojas. Ja bija brāķis, tas tūdaļ tika nolikts sāņus un nekavējoties bija jāizlabo.

Es centos sevi parādīt vislabākajā veidā tāpēc vien, ka bija vajadzīgs brīvs sabats.  Īpaši problemātiski bija mēneša beigās. Rūpnīcās gandrīz visā Latvijā bija izveidojusies ne visai laba sistēma. Mēneša sākumā bija dīkstāve, jo vajadzīgās izejvielas, kas tika piegādātas no ārpuses, atveda ne uzreiz sākumā. Tāpēc visa uzmanība plāna izpildei tika forsēta mēneša otrajā pusē. Plāns bija jāizpilda, tas bija katra interesēs. Tad vairs nekādas atlaides nevarēja būt.

Tā kā es darbā iestājos mēneša vidū, man nācās tūlīt saskarties ar sistēmas īpatnībām. Es negribēju uzreiz sacīt, ka sestdienās nevaru strādāt ticības dēļ. Vispirms gribēju sevi pierādīt kā labu strādnieku. Vai tas man izdevās, to tagad var katrs spriest, kas lasa šīs atmiņas.

Vēl jāpasaka, ka es reizēm paliku uz otro maiņu, lai sestdienas norma būtu izpildīta. Diemžēl mēneša beigās jau visam ceham nācās rauties divās maiņās, lai plāns neciestu neveiksmi.

Un tā otro sestdienu pēc kārtas meistare man vairs brīvu nedeva. Un kad es neatlaidos, viņa prasīja tiešu iemeslu. Tad es paskaidroju, ka sestdienās nevaru strādāt, jo esmu ticīgs, kristietis. Es sacīju ka varu palikt pa vakariem vai atstrādāt svētdienās, bet ne sestdienās.

Man šķita, ka viņa jau zināja, ka ir tādi, kas sestdienās nestrādā. Viņa savādi paskatījās uz mani un teica, ja es rīt neatnākšot, tad lai rēķinoties, kas mani sagaida pirmdien. Protams, biju rēķinājies, ka tā notiks. Gribēju tikai ilgāk sevi pierādīt un tad atklāt patiesību. Ko darīt? Nolikām visu Dieva rokās. Līdz pirmdienai par to nemaz nedomāju. Lūgšanās, protams, to pieminēju.

Pirmdien kā parasti apsēdos pie sava galda un nostrādāju visu savu maiņu. Viens otrs no strādniekiem gan pajautāja, kāpēc sestdien nebiju. Neatceros, ko atbildēju.

Darba diena gāja uz beigām un jau gatavojos palikt uz otro maiņu, kad pie manis pienāca meistare un vēsi sacīja: „Nekāda strādāšana vairs, jāiet pie ceha priekšnieka!”

Nekas neatlika, kā sekot viņai. Priekšnieka kabinetā bija sanācis gandrīz viss administrācijas kolektīvs. Par mani visi bija jau informēti. Priekšnieks Zaikins, pēc tautības ebrejs, mani laipni uzrunāja, lai es pastāstu, kāpēc sestdien nebiju. Es paskaidroju un piebildu, ka savu normu izpildīju jau agrāk. Es vēl nebiju beidzis runāt, kad meistare iekliedzās: „Ko viņš iedomājas, visi strādās, pildīs plānu, bet viņš slinkos!”

Priekšnieks pagaidīja, kamēr viņa izbļaustās, un tad, pagriezies pret mani, sacīja: „Labi, tu taču vari no rīta aiziet uz baznīcu, bet pēc tam brauc strādāt!”

Paskaidroju vēlreiz, ka visas sabata stundas ir svētas tam Kungam, kuras Viņš ir iesvētījis, lai arī cilvēki tās svētītu. Meistare atkal iekliedzās: „Kāda tumsonība mūsu gadsimtā!”

Priekšnieks sacīja, ka te esot rūpnīca, un, ja katrs darīs, kā viņam patīk, kas tad notiks? Es paskaidroju, ka to labi apzinos. Teicu, ja jau nevaru atstrādāt un ja tas ir tik svarīgi, ka tieši no Dieva ieceltajā svētajā dienā man te jābūt, tad lai viņi man atvaino, uzrakstīšu atlūgumu. Īstenībā es biju pieņemts tikai uz izmēģinājuma laiku un mani varēja tūlīt atlaist.

Pārējie neko nejautāja, tikai klausījās. Kādu laiku iestājās klusums. Tad man sacīja, lai es eju mājās, bet neko vairāk nepaskaidroja.

Nezinu, ko viņi palikuši pārsprieda. Nākošajā dienā es kā parasti apsēdos pie sava darba galda, un neviens mani neaiztika. Laikam mans darbs un veids, kā es to centos padarīt, viņus apmierināja. Man atļāva pat svētdienās vienam pašam atnākt un izpildīt dienas normu. Tika sagatavota pat īpaša caurlaide, un es varēju strādāt, cik vien vēlos. Ar laiku pat tiku izraudzīts par brigadieri, kas vienā otrā strādniekā izraisīja neapmierinātību. Bet tas nebija uz ilgu laiku. Vēl vairāk, ceha arodkomitejā mani ievēlēja kā sekretāru protokolēt sapulcēs notiekošo. Un kad tika pārvēlēta  strādājošo biedru tiesa, arī tur tiku ievēlēts. Tādas biedru tiesas pastāvēja daudzās darba vietās. Bija labi apzināties, ka tev uzticas. Meistarei, protams, tas nepatika, bet viņai nācās ar to samierināties. Savu lomu nospēlēja varbūt tas, ka ceha priekšnieks bija ebrejs. Dzirdēju, ka arī rūpnīcas direktors ir ebrejs.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru