Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (15.turpinājums): 

1970.gadā 28.oktobrī piedzima mūsu otrais dēls. Salīdzinot ar pirmajām dzemdībām, šīs bija pavisam vieglas. Atceros, mēs ļoti gaidījām šo mirkli. Tas bija liels prieks. Es Vilnītim stāstīju, ka viņam būs brālītis. Mēs arī abi braucām viņam pakaļ.

Kad pārvedām mājās, interesanti bija vērot, kā viņš skatījās uz savu mazo brālīti Aidīti. Diemžēl drīz šo prieku nomainīja nepatīkami satraukumi.

Bijām spiesti izsaukt ārstu pie jaundzimušā un pēc tam atkal aizvest uz slimnīcu. Viņš bija tikai pāris nedēļas vecs. Nesapratām, kas noticis. Viņu mocīja drausmīga caureja. Ārsti darīja visu, bet labāk nepalika. Kļuva arvien ļaunāk.

Daudzi lūdza, arī draudzē lūdza par Aidīti. Bija pat momenti, kad Hildiņa atnāca un sacīja, ka bērniņš viņai uz rokām palicis pavisam zils, un tikai ārsta klātbūtne visu izšķīrusi. Mēs sirsnīgi turpinājām lūgt: „Kungs, ja Tu redzi, ka viņš paliks uzticīgs Tev, kad izaugs, tad atstāj mums viņu!”

Tālākie notikumi bija brīnumaini. Draudzē man ieteica sazināties ar vienu vecāku bērnu ārsti, kura bija pensijā. Viņa, noklausījusies mūsu bēdu stāstu, lika nekavējoties izņemt bērniņu no slimnīcas un neko bērnam nedot ēst, tikai lielā daudzumā kumelīšu tējiņu. Viņai bija aizdomas, ka mātes pienā ir stafilokoki, kuri ir iegūti dzemdību nodaļā. Jāpiebilst, ka vēlāk analīzes to apstiprināja.

Tajā brīdī nekādu analīžu gan nebija. Līdz ar to izņemt bērnu no slimnīcas nebija tik vienkārši. Atceros, satiekot uz ielas draudzes diriģentu Edgaru Reķi, viņš man ieteica pateikt slimnīcas vadībai, ka vedīšu tūlīt bērniņu ar lidmašīnu uz Maskavu un neļaušu viņam šeit nomirt.

Beigās pret parakstu mums bērniņu atdeva un sacīja: viņš tāpat drīz jums nomirs. Tajā pašā dienā atnāca no poliklīnikas un piedraudēja, ka mani sodīs par bērna slepkavību, ja viņš nomirs.

Kad viņi bija aizgājuši, tūlīt ieradās arī mūsu sarunātā bērnu dakterīte. Viņa apskatīja izģindušo bērniņu un teica, ka pirmais, kas jāizdara, esot jāizvada no bērniņa organisma visas indes, kas dotas slimnīcā pret stafilokokiem. Lai to izdarītu, mazulim bija jādod tikai kumelīšu tēja. Bija steidzīgi jāaptur arī caureja, kura mocīja bērnu, un jāmazina briesmīgie izsitumi, kas pārklāja viņa vājo ķermenīti. Viss izskatījās drūmi, bet dakterīte mūs iedrošināja. Ja jau viņš esot tik ilgi izturējis, tad viņa cer, ka stāvoklis labosies, mums tikai vajadzīga pacietība. Viņa mums iedeva propolisa ziedi, ar ko iesmērēt visus izsitumus.

Varēja redzēt, ka bērniņam sāp vēderiņš, viņš dienu un nakti raudāja. Mēs ļoti lūdzām un uzticējāmies Kungam.

Pirmā nakts bija ļoti satraukta, un neviens no mums nespēja gulēt. Tomēr nākošajā dienā jau jutāmies drošāk. Caureja bija mazinājusies, un arī izsitumi palika mazāk. Redzama bija Dieva žēlastība.

Bērna stāvoklis ļoti strauji uzlabojās. Kad pēc dažām dienām mūs atkal apmeklēja no poliklīnikas, viņi bija pārsteigti un jautāja, kā mums tas izdevies. Mums pašiem savukārt lielākais pārsteigums bija tas, kā viņš varēja izdzīvot gandrīz nedēļu neēdis. Daktere teica, ka viņa organismu jāattīra pilnībā. Tā kā viņam sāpēja arī vēderiņš, mēs viņu dienu un nakti auklējām uz rokām. Taču cerība, ka viņš izveseļosies, mūs spārnoja, un mēs ļoti labprāt to darījām. Bijām ļoti pateicīgi mūsu Debesu Tēvam!

Mātes pienu viņam vairs nedrīkstēja dot, tādēļ ņēmām mākslīgo maisījumu no bērnu virtuves. Drīz pazuda arī izsitumi, un viņš pilnībā atžirga.

Mūsu piedzīvojums kļuva par vietējo brīnumu. Atceros, pie mums pat ieradās kādi vecāki, kuriem bija līdzīga nelaime. Poliklīnikā viņiem bija ieteikuši atnākt pie mums, lai mēs izstāstām, kā esam ārstējuši savu bērnu.

Jā, Aidītim bija lemts dzīvot. Dievs zināja viņa tālāko dzīves ceļu. Ir labi uzticēties Kungam!

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru