Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (1.turpinājums): 

Lai arī tēvam bija vājība uz sievietēm, viņa raksturs nebija no sliktajiem. Kara laikā viņš daudzkārt, riskējot ar savu dzīvību, izglāba no nāves kā vāciešus, tā arī krievu partizānus.

Vienā reizē kāds bija tēvu nodevis, ka viņš „Gošās” slēpjot meža brāļus, krievu partizānus. Neatceros, kā tēvs uzzināja, ka ir nodots. Steidzīgi vajadzēja rīkoties. Nebija ilgi jāgaida, kad vācieši bija klāt. Aiz kūts atradās liela vircu bedre. Vairāk nekā 10 partizāni ielēca šajā vircu bedrē un paslēpās. Viņus tā arī neatrada, bet tēvu tomēr aizveda. Mēs, bērni- es un Zeltīte-, palikām vieni mājās ar auklīti. Mamma tobrīd ar augstu temperatūru bija smagā stāvoklī slimnīcā. Nezinu, kas viņai bija paziņojis, ka tēvs aizvests uz drošības iestādi. Tas viņas stāvokli vēl vairāk pasliktināja. Viņa iekrita nemaņā un redzēja sapni, kurā kāds saka: „Tev steidzīgi jārīkojas, Tomsonu gatavojas nošaut. Tādēļ tev tūlīt jābrauc pie apriņķa priekšnieka Zeltiņa un jāpasaka, ka Tomsons ir apcietināts.” Vairs neatceros, kāda iemesla dēļ Zeltiņš bija tēvam labs draugs un viņu cienīja. Šī pati balss, kas norīkoja, esot turpinājusi: „Kad tu to izdarīsi, tad gaidi, tieši plkst.12.00 Tomsons ieradīsies mājās. Rīkojies!”

Mamma pamodās un saprata, ka nedrīkst kavēties. Ārsts par došanos prom negribēja ne dzirdēt, bet mamma kaut kādā veidā sarunāja, lai kāds no kaimiņiem atbrauc viņai pakaļ un aizved pie apriņķa priekšnieka. Ārsts beigās piekritis laist, sacīdams: „Lai brauc, tāpat viņa neizdzīvos. Labāk lai nomirst ārpus slimnīcas.”

Zeltiņš izbrīnījies, ka Tomsons arestēts, un tūlīt licis viņu nekavējoties atbrīvot. Un tieši plkst.12.00 tēvs ieradies mājās. Mammai tas bija brīnišķs piedzīvojums. To viņa ir stāstījusi ne reizi vien.

****

Ar tēti man sanāca kopā būt retāk nekā ar mammu. Viņš bija stipri vecāks, un viņu piemeklēja neparedzēta slimība. Varbūt tās nebūtu, ja viņa dzīve nebūtu ievirzījusies tik kļūmīgi. Toreiz gan es no tā neko nesapratu. Viņš no mammas bija daudz ko slēpis, un tas bieži viņu starpā izraisīja nevajadzīgus strīdus. Tie ietekmēja viņu abu veselību un ne tikai viņu. Es kā vecākais no bērniem un pēc dabas jūtīgāks to pārdzīvoju ne mazāk.

Atceros kādu gadījumu. Kad bijām apgūlušies uz nakts guļu, starp mammu un tēti izcēlās asu vārdu maiņa. Mēs gulējām visi vienā istabā. Pirms gulēt iešanas viņi bija draudzīgi. Parasti viens otru uzrunāja mīļvārdiņos. Tētis mammu sauca par „dūjiņu”. Viņa viņu par „cālīti”.  Man tas ļoti patika. Tas varbūt tāpēc, ka viņi bieži arī rājās, un tad šo mīļvārdiņu vietā skanēja citi vārdi. Un tā tas notika arī tajā vakarā. Es vēl nebiju iemidzis. Ja arī būtu, tad tas mani pamodinātu. Klausoties viņu aso sarunu, neizturēju un sāku šņukstēt. Katrs viņu asais vārds mani sāpināja, un es sāku skaļāk raudāt. Tas laikam tika sadzirdēts. Lamāšanās apklusa, mamma pienāca pie manas gultas un jautāja: ”Kas tev, dēliņ, kaiš?”

Es šņukstot atbildēju: ”Māmiņ, kāpēc jūs strīdaties, kāpēc nevarat visu laiku mīļi viens otru uzrunāt?”
Neatceros, ko viņa atbildēja, bet tajā naktī strīds vairs neturpinājās. Pie sevis nodomāju: kad apprecēšos, tad nekad neteikšu savai sieviņai nevienu sliktu vārdu.

Laikam visi nepatīkamie dzīves apstākļi, ar kuriem nācās sastapties šajā grūtajā, smagajā laikā, iedragāja tēva veselību. Tā bija saulaina diena. Labi, ka mamma bija mājās. Tēvs iznāca ārā no tualetes bāls, vienās asinīs un ieskrēja mājā. Viņam bija sākusies stipra iekšējā asiņošana. Steidzīgi likām aukstas ūdens kompreses, un es skrēju meklēt zirga pajūgu. Ātro palīdzību nebija tik vienkārši izsaukt. Šoreiz mamma tēvu veda uz slimnīcu. Šī diena bija atkal satraukuma pilna. Slimnīcā viņam apturēja asiņošanu un pēc nedēļas piedāvāja operāciju. Viņš no tās atteicās un atbrauca mājās. Toreiz īsti nesapratām, kas ar viņu bija noticis, kāpēc tāda asiņošana. Ārsti sacīja, ka tas ir kāds audzējs.

Vēlāk viņam slimnīcā atklāja diabētu. Tas viņam ātri progresēja, bija jādod pat insulīns. Atceros, ka viņš ļoti daudz dzēra ūdeni. Arī audzējs lika savu manīt. Vairākkārt viņš nonāca slimnīcā, tad atkal atgriezās mājās. Neko smagu darīt viņš vairs nespēja. Arvien vairāk viņš gulšņāja nekā staigāja. Mammai nācās visu darīt pašai. Drīz tēvs nevarēja no rītiem mums uzsildīt ēdienu, lai palaistu mūs uz skolu. Vasaras mēnešos visus mājsaimniecības darbus veicu gandrīz tikai es. Mizoju kartupeļus, vārīju, izmalu pienu, nomazgāju traukus utt. Vēlāk arī Ligita to darīja. Mēs, bērni, agri tikām pieradināti pie darba. Apstākļi to spieda.

Tētis, apzinoties, ka viņam jāaiziet no dzīves, no sirds dziļumiem  nožēloja, ko nepareizi bija darījis. Viņš visiem lūdza piedošanu un no jauna izteica vēlēšanos tikt kristītam. Šķiet, tas bija 1957.gads. Tēvs kļuva pavisam nespēcīgs. Pirms ievietošanas slimnīcā viņš vēlējās kristīties un pieņemt vakarēdienu. Tukuma Septītās dienas adventistu draudzes mācītājs Ludvigs Graubiņš devās no Tukuma uz Smārdi ar velosipēdu. Vanna viņam bija uz muguras. Viņš ieradās pie mums, lai nokristītu tēvu. Nākošajā sabatā, neatceros, kā mēs tur nokļuvām (mēs uz draudzi parasti negājām), Tukuma draudzē tēvam tika pasniegts Vakarēdiens- viņš blakus telpiņā gulēja uz kušetes. Pēc tam viņu ievietojām slimnīcā. Tur viņš bija ilgāku laiku. Mamma šad tad brauca viņu apmeklēt. Tādās reizēs man nācās viņu aizvietot lopu fermā, jo viņai bija iedalītas 23 govis. Tās bija jāpadzirdī, jāpabaro un jāizslauc. Tajā dienā skola man izpalika. Cik atceros, man jau bija 16 gadu. Uz tēva izveseļošanos vairs nevarējām cerēt. Viņš jau bija pārvietots Irlavas slimnīcā, un jebkurā brīdī varējām saņemt vēsti, ka viņš nomiris. Mamma, kad atbrauca mājās, stāstīja, ka tēti vairs nevar pazīt, esot ļoti vājš, kauli un āda, bet sirds stipra, kas vēl viņu uztur. Labi, ka mēs, bērni, viņu vairs neredzējām…

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru