Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (2.turpinājums): 

Bija 1961.gads. Man jau bija 18 gadi. Dievs man vienmēr bija bijis klāt un soli pa solim vadījis pie Viņa. Šad tad biju domājis, ka ir kas labāks par to, ko redzu un jūtu šajā pasaulē. Lai arī tēvs šad tad bija stāstījis par Dievu, es neko daudz nezināju. Daudzas reizes biju sajutis, ka kāds it kā runā ar mani, īpaši, kad darīju ko nepareizi. Pēc tēva nāves reizēm šķita, ka viena balss it kā čukstēja: tev jābrauc uz Tukumu un jāapmeklē tur dievkalpojumi, jāiet pie Graubiņa un jāpiesakās Bībeles stundām. Otra balss savukārt tā kā čukstēja: kāpēc gan tev tas vajadzīgs, kā tad būs ar sabatu u.tml.? Es gan daudz nezināju, kas ir sabats. Tik, cik savā laikā tēvs par to bija stāstījis. Liekas, viņš pats to nesvinēja. Droši vien viņš domāja, ka izslēgtam no draudzes tas nav vajadzīgs. Arī tajās pāris reizēs, kad biju Tukumā pie tantes Elvīras Voitolovičas (viņa bija draudzē), man lielāka skaidrība nebija radusies.

Vienā sestdienā tomēr sadūšojos aizbraukt uz Tukumu. Neizgāju darbā un braucu tur. Mīļi tiku uzņemts. Sludinātājs Graubiņš  un īpaši viņa sieviņa bija vienkārši un sirsnīgi cilvēki. Graubiņš bija mūs šad tad apmeklējis Smārdē. Viņš arī tēvu pirms nāves kristīja. Tukumā bija mazs korītis. Elvīras tante tajā dziedāja un paaicināja arī mani pārbaudīt savu balsi. Diriģente Hilda tūlīt manī paklausījās un nozīmēja pie basiem. Tur arī dziedāja Graubiņš.

Aizmirsu pateikt, ka, pirms es ierados draudzē, iegāju pa ceļam pie Elvīras tantes. Viņa mani pacienāja ar brokastīm, un vēl atlika laiks mums izmēģināt vienu dziesmu. Viņa gribēja, lai es ar viņu kopā nodziedam sapulcē. Es pat atceros dziesmas nosaukumu ”Viņš klaudzina”. Dziedāt man patika. Biju dziedājis skolas un tehnikuma ansambļos, bet garīga satura dziesmas redzēju pirmo reizi, un to melodijas bija pavisam svešas.

Mājās likās, ka varēšu tīri labi kopā ar tanti nodziedāt. Bet, kad aizgājām tur, tomēr satraucos. Garīgā atmosfēra, tāds kā svētums manī radīja necienīguma sajūtu piedalīties un uzstāties. Lai gan draudzīte nebija liela, jutos it kā manī tagad klausīsies neskaitāms pulks eņģeļu. Kad pienāca kārta mums dziedāt, cik atceros, es nenodziedāju tīri, bet vairāk līdzi vilku tantes partiju. Droši vien arī no uztraukuma biju pietvīcis. Lai kā arī bija, atskanēja skaļi paldies, un daži pat apskāva mani. Sajutos neērti.

Kad pēc dievkalpojuma tiku nozīmēts pie basiem un jutu, ka varu pat dziedāt līdzi Graubiņam, mana pašapziņa pacēlās un, kā man pašam likās, ne visai veiksmīgais dziedājums kopā ar tanti jau aizmirsās. Vēlāk es kļuvu par stabilu basa dziedātāju, un Graubiņš varēja reizēm pāriet pie tenoriem.

Tajā pašā sabatā pēc kora mēģinājuma Graubiņš vadīja arī pirmo Bībeles stundu. Sarunājām, ka es kādu laiku, ja man būs iespējams atbrīvoties sestdienās, braukšu uz dievkalpojumiem un mācīšos. Neatceros, cik regulāri varēju to atļauties, bet centos. Tajā laikā bija sešas obligātās darba dienas un tikai viena brīvdiena – svētdiena.

Jāsaka, man ļoti patika atrasties draudzītē. Daudz kas mani pie tās piesaistīja. Elvīras tante rūpējās, lai mana interese nenoplaktu. Katru reizi pēc dievkalpojuma un kora mēģinājuma gāju pie Graubiņiem uz Bībeles stundu. Reizēm pie viņa bija atnākuši vairāki draudzes locekļi. Tika pārrunāti daudzi interesanti jautājumi. Man patika, kā tika pavadītas sabata stundas.

Bez manis no jauniešiem vēl bija viena meitene vārdā Ilzīte. Kā vēlāk uzzināju, arī viņa mācījās pie Graubiņa Bībeles stundas. Viņai gan māte bija draudzē, bet tēvs nedzīvoja pie viņām. Viņu es redzēju daudzus gadus vēlāk.

Kad bija skaisti, patīkami laika apstākļi, tie, kas vēlējās, gājām pēc pusdienām pastaigāties. Parasti tie bijām mēs: Elvīras tante, Hilda Blumberga, viņas vīrs Laimonis Blumbergs, Ilmārs Bērziņš, Ilze un viņas mamma, abi Graubiņi, es un vēl viens otrs. Man patika šīs pastaigas. Likās tik vienkārši un mīļi. Visjaunākie bijām mēs, Ilzīte un es. Es ievēroju, ka viņa ir klusa, mazrunīga, un kaut kas ar laiku mani piesaistīja viņā. Viņa dziedāja korītī. Un, kad mēs gājām pastaigāties, un viņa kādreiz nebija mūsu pulciņā, tad it kā kaut kā man pietrūka.

Tukuma draudzītē visi bija ļoti mīļi, sirsnīgi. Vienmēr es tiku iztaujāts, kā man pa nedēļu klājies. Mani aizkustināja, kad gados vecākas māsas pienāca klāt un mīļi uzrunāja: ”Dēliņ, kā tev gāja nedēļā?” Sabatu brīvu nenācās viegli dabūt. Un es biju priecīgs padalīties ar jebkuru. Ar katru Bībeles stundu es sapratu, ka kristīšos, un tāpēc centos pieradināt sava darba priekšniecību, ka man sestdienas ir vajadzīgas brīvas. Normu padarīju svētdienā. Tā kā līdz kristībām man nepaprasīja veikt kādus darba uzdevumus brigādē, tad necentos stāstīt, kādēļ sestdienās manis nav. Es arī mācījos, un viņi manai prombūtnei lielu vērību nepievērsa. Tādēļ es centos gandrīz katru sabatu būt draudzē. Jāsaka, es ar ilgošanos pat gaidīju, kad pienāks sestdiena. Un, kad tā bija jauki pavadīta, tad visu nedēļu pārdomāju, ko esmu piedzīvojis tur, draudzītē.

Bija 11.jūlijs, agrs sabata rīts. Ap septiņiem no rīta es jau biju Tukumā  un ap astoņiem devāmies ārpus pilsētas, pie liela ezera. Saule spoži spīdēja, debesis bija pavisam skaidras. Mums priekšā bija ezers kā spogulis. Patālu ezerā iegāja Graubiņš. Lūk, viņš jau gaida, kad es iešu pie viņa. Esmu jau pārģērbies kristību tērpā un dodos pie viņa. Kad viņš mani ir nokristījis un es izeju malā, arī Ilzīte tiek ievesta ūdenī un kristīta.

Pēc kristībām braucām uz dievnamu. Tajā sabatā bija arī Svētais Vakarēdiens. Mani un Ilzi uzņēma kā pilntiesīgus locekļus draudzē un no jauna mūs apsveica ar ziediem. Koris mūs sveica ar dziesmu. Tas bija saviļņojoši.

Pēc dievkalpojuma visi mani radiņi tika uzaicināti pie Elvīras tantes uz pusdienām. Kad braucām mājās, man bija daudz ko pārdomāt. Nekad neaizmirsīšu šo dienu! Biju priecīgs, ka arī māmiņa bija klāt ar mani šajā priecīgajā notikumā. Par kristībām domāju visu nākošo nedēļu.

Līdz kristībām man nekādu problēmu ar sabatu, kā jau rakstīju, nebija. Ja arī kāds ko jautāja, tad pietika ar to, ko es atbildēju- ka atstrādāšu. Bet tagad, tūlīt pirmajā nedēļā, man paziņoja, lai es gatavojos, ka sestdien būs garā darba diena un neviens nedrīkst nebūt, jo ieradīsies pārstāvji no Tukuma rajona virsmežniecības. Biju spiests paskaidrot, ka esmu kristietis un sestdiena ir no Dieva paredzēta kā svētā diena. Atceros, ka priekšnieks bija ļoti izbrīnījies. Neatminos, ko viņš man teica, taču viņš nemēģināja mani ietekmēt. Es jau biju sevi pierādījis kā labu strādnieku. Labprāt izpildīju viņa uzdevumus, kamēr citi ne visai paklausīja. Dievs brīnišķi bija ar mani.

Mēģināju arī pārējiem iestāstīt, lai viņi pievēršas Jēzum, ka tas ir tā vērts. Aicināju sabatos piebiedroties, braukt man līdzi uz dievkalpojumiem. Beigās es pierunāju brāli Jānīti. Viņa sirdi laikam kaut kas bija skāris manā kristību dienā. Viņš katru sabatu sāka braukt man līdzi. Es viņam pirku biļetes. Bet drīz skolā viņam sāka jautāt, kāpēc viņš nenāk sestdienās. Cik atceros, viņš bija atbildējis, ka braucot līdzi brālim uz draudzi. Drīz saņēmu uzaicinājumu ierasties pie Jāņa klases audzinātāja.

Skolotājs man tūlīt jautāja, kas ar mani ir noticis un kāpēc esmu sagrozījis galvu arī brālim. Neatceros, ko tieši atbildēju, bet viņš centās pārliecināt, ka esmu nonācis maldos. Reliģija ir opijs un no tās ir jāizvairās pēc iespējas ātrāk. Es mēģināju viņam paskaidrot un norādīt, ka Dievs ir visu radījis, un cilvēks, nepaklausot Viņam, ir izraisījis visas nelaimes uz zemes. Mūsu saruna ne ar ko nebeidzās. Viņš mani lūdza nemaitāt savu brāli. Droši vien viņš stingri runāja arī ar Jančuku. Jo pēc tam Jānītis vairs nebrauca līdzi uz Tukumu. Protams, tas mani noskumdināja. Bet es tur neko nevarēju darīt.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru