Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Cēsis 1989.-1993. 3.daļa) 

Cēsu vietējā avīzē bija intervija ar Amandu (segvārds)- anonīmā uzticības telefona vadītāju. Telefons darbojās no pl.21.oo līdz rītam. Cilvēki varēja zvanīt, stāstīt par savām problēmām, dažs vienkārši gribēja izrunāties, atvieglot sirdi. Šajā rakstā bija pieminēts, ka komandā trūkst mācītāja, jo tur bija dažādu profesiju pārstāvji.
Piezvanīju, tikāmies. Divas naktis nedēļā pavadīju pie šī telefona (toreiz vēl nebija mobilo). Cilvēki zināja, kurā nedēļas naktī zvanīt tieši man. Pa telefonu arī kopā ar cilvēkiem aizlūdzām.

Citi darbinieki strādāja anonīmi, bet es ar Amandas piekrišanu tikos ar cilvēkiem arī personīgi. Viena tikšanās izveidojās īpaša.
Iepriekšējā naktī bija piezvanījis kāds jauns cilvēks un piedāvājis veciem cilvēkiem savu praktisku palīdzību. Tajā naktī dežurēja viena aizvietotāja, kas īsti nezināja mūsu darbības principus. Mums bija visu zvanu reģistrācijas žurnāls un īss apraksts, par kādu problēmu ir notikusi saruna. Viņa bija teikusi, lai jaunais cilvēks zvana nākošajā naktī, tad būšot darbinieks, kas visu zinās.
Tikko ierados, tūlīt atskanēja zvans, un jaunais cilvēks diezgan kategoriskā tonī prasīja veco cilvēku adreses, kas it kā viņam apsolītas iepriekšējā sarunā. Atbildēju, ka esmu tikko ieradies un vēl neesmu iepazinies ar iepriekšējiem ierakstiem, lai viņš piezvana pēc stundas. Sazvanījos ar Amandu, viņa ieteica ar šo palīdzēt gribētāju vairāk iepazīties. Paskatījos žurnālā, redzēju, ka viņš gribējis palikt anonīms, prasījis tikai adreses.
Precīzi pēc stundas atskanēja zvans. Sākām sarunu. Noskaidroju, ka viņš mācās vidusskolas pēdējā klasē, bet ir jau 20 gadus vecs. Sarunā balss likās pazīstama. Dievs atjaunoja manu atmiņu, kur es esmu viņu saticis. Jautāju viņam, vai viņš mācās Cēsīs? Viņš sacīja, ka nē. Es teicu: tātad Stalbes vidusskolā? Viņš kļuva satraukts un sarunu pārtrauca.
Mēs bijām tikušies Alternatīvā dienesta komisijas sēdē. Viņš negribēja iet dienēt armijā, Cēsu skolās viņu uzņemt negribēja, tādēļ viņš nolēma pabeigt mācības Stalbē.
Viņš bija piezvanījis atkal nākamajā vakarā, kad es nebiju, taču teicis, ka gribot runāt tieši ar mani. Manas nākošās dežūras laikā viņš atkal piezvanīja. Šoreiz uzrunāju viņu vārdā, tas viņu vēl vairāk pārsteidza. Sarunājām noteiktā vietā tikšanos.
Kad piebraucu ar mašīnu, redzēju, ka viņš noslēpjas, un piegāju viņam no mugurpuses. Uzsākām sarunu, un noskaidrojās, ka viņš vada vienu grupu, kas nodarbojas ar nelietībām. Viņš bija cerējis iegūt adreses ne labiem darbiem. Puisis vaļsirdīgi pastāstīja, ka, pirms viņi dara savus melnos darbus, viņi sarīko īpašu spiritisku seansu. Ja gari dod atļauju, grupa dodas un dara savus ļaunos darbus bez sekām. Ja viņi atļauju nesaņem, viņi nekur neiet.
Izveidojās vairāku stundu gara saruna, kurā uzzināju, ka ļoti daudzi jaunieši skolās nodarbojas ar dažādu garu izsaukšanu, buršanām un citām okultām lietām. Redzēju, ka viņš pats saprata, kādiem spēkiem viņš kalpo. Aicināju viņu atbrīvoties no šiem spēkiem. Man bija līdzi arī kādas grāmatas, uzdāvināju tās viņam, lai lasa un izdara izvēli.
Pēc dažiem gadiem vēlreiz nejauši satikāmies Rīgā. Viņš man izstāstīja, ka tagad studējot. Jā, cilvēki, neapzinoties sekas, aizraujas ar šķietami interesantām lietām, kas ievelk viņus ļauno spēku ietekmē.

Gāja gadi, mainījās likumi. Alternatīvā dienesta komisija beidza eksistēt. Arī man pienāca laiks doties uz jaunu darba vietu. Pēc dažām dienām vajadzēja pārcelties. Uz ielas satiku šīs komitejas sekretāru, un es izmantoju iespēju, lai atvadītos. Taču viņš pēc brīža man piezvanīja un jautāja, vai mēs kā komisijas locekļi nevarētu vēl vienu reizi satikties? Piedāvāju savu dzīvesvietu, bet viņš prasīja, vai mēs varētu satikties mūsu dievnamā?
Tā mēs vēl vienu reizi satikāmies baznīcā. Daži jau bija tur bijuši semināru laikā, bet kādi dievnamā ienāca pirmoreiz. Sirsnīgi atvadījāmies, tajā brīdī sajutu Dieva aicinājumu un sacīju: „Mēs esam dievnamā, vai atļausiet kopā pielūgt Dievu?” Viņi piekrita.
Laika gaitā biju iepazinis viņus visus personīgi, zināju viņu vajadzības un problēmas. Mēs tiešām bijām draudzīga komanda. Tādēļ lūgšanā uzticēju Dievam gan viņus, gan viņu ģimenes. Visiem bija acīs asaras. Vēl ir saglabājies viņu kopīgais novēlējums:
Ir labu vārdu daudz ikkatram.
Ar tiem var mierināt, var sveikt
Mēs gribam šodien vārdus atrast,
Kas spēj par visu paldies teikt!
Mēs, tie, ar kuriem jūs kopā strādājāt Latvijas armijas atjaunošanas sākuma posmā.

Paskaidroju viņiem, ka Bībelē ir kāds teksts (Mt 24:14)- „Un šis valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.”
Dievs paver iespējas, lai par Viņu dzirdētu arī tie, kas dzīvoja sestā daļā no pasaules teritorijas 70 gadus bez Dieva.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru