Es ienācu un skatījos uz cilvēkiem. Es skatījos, brīnījos un nolēmu palikt.

Es skatījos un …
Es vīlos. Es vīlos cilvēkos. Viņi nebija tikai svēti. Viņi bija tādi paši, kā visi citi.

Man teica, lai neskatos uz cilvēkiem.
Jāskatās uz mācību.

Es sapratu. Cilvēki ir tikai cilvēki – visi kļūdās.
Bet mācība ir no Dieva.

Es skatījos uz mācību, brīnījos par tās skaistumu un nolēmu palikt.

Es skatījos un …
Es vīlos. Es vīlos mācībā, jo tā nebija perfekta. Blakus Dievišķajam, tajā bija arī cilvēciskais.

Es meklēju iemeslu palikt, bet neatradu.
Es gaidīju, ka kāds pateiks iemeslu, kā iepriekš. Bet neviens nepateica.

Pirms aiziešanas es atskatījos uz palicējiem.
Es skatījos - jā, es atkal skatījos uz cilvēkiem.
Es skatījos un izlēmu neaiziet.

Tieši šajos cilvēkos es atradu iemeslu palikt.
Cilvēki, kas ir tādi paši kā es – ar tādiem pašiem trūkumiem un tādām pašām ilgām.
Tik pierasti, tik pazīstami, dažreiz tik neciešami, un tomēr tik iemīlēti.

Nu kā tu vari aiziet no ģimenes!?


Dalīties Google Plus

Ulvis Skadiņš:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru