Es skatījos uz cilvēkiem

Es ienācu un skatījos uz cilvēkiem. Es skatījos, brīnījos un nolēmu palikt.

Es skatījos un …
Es vīlos. Es vīlos cilvēkos. Viņi nebija tikai svēti. Viņi bija tādi paši, kā visi citi.

Man teica, lai neskatos uz cilvēkiem.
Jāskatās uz mācību.

Es sapratu. Cilvēki ir tikai cilvēki – visi kļūdās.
Bet mācība ir no Dieva.

Es skatījos uz mācību, brīnījos par tās skaistumu un nolēmu palikt.

Es skatījos un …
Es vīlos. Es vīlos mācībā, jo tā nebija perfekta. Blakus Dievišķajam, tajā bija arī cilvēciskais.

Es meklēju iemeslu palikt, bet neatradu.
Es gaidīju, ka kāds pateiks iemeslu, kā iepriekš. Bet neviens nepateica.

Pirms aiziešanas es atskatījos uz palicējiem.
Es skatījos - jā, es atkal skatījos uz cilvēkiem.
Es skatījos un izlēmu neaiziet.

Tieši šajos cilvēkos es atradu iemeslu palikt.
Cilvēki, kas ir tādi paši kā es – ar tādiem pašiem trūkumiem un tādām pašām ilgām.
Tik pierasti, tik pazīstami, dažreiz tik neciešami, un tomēr tik iemīlēti.

Nu kā tu vari aiziet no ģimenes!?