Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu. Nenopūtieties, brāļi, cits pret citu, ka netiekat tiesāti. Redzi, soģis stāv durvju priekšā. Par paraugu ļaunuma panešanai un pacietībai ņemiet, brāļi, praviešus, kas ir runājuši Tā Kunga Vārdā. Raugi, mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši. Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis Tā Kunga galamērķis, jo Tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs. Bet pār visām lietām, mani brāļi, nezvēriet ne pie debesīm, ne pie zemes, ne citu kādu zvērestu; bet jūsu jā lai ir jā un nē - nē, ka nekrītat sodā.
Šis teksts no Jēkaba vēstules 5.nodaļas (7.-12. pants) palīdz mums palūkoties uz trim lietām, kam jānotiek ilgajā laika posmā, kad kristietis gaida Jēzus atgriešanos. Mēs varam šo fragmentu sadalīt 3 daļās, kur ir pamanāmas apakštēmas. Izņēmums ir 12.pants, taču tas ir arī galvenais cietais rieksts šajā fragmentā. Liekas, ka tas nesader kopā ar kopējo vēstījumu un vispār šķiet tāds svešs apustuļa mutei vai spalvai. Vieglākais ceļš būtu to neaiztikt, grūtākais – saprast, kā tas iekļaujas tēmā.

Galvenais jautājums, ko risināsim kopā ar šo tekstu – kāpēc Dievs neglābj cilvēku viņa atgriešanās jeb izšķiršanās brīdī? Kāpēc Dievam vajadzīgs laiks mūsu kristiešu dzīvē līdz pat Viņa otrajai atnākšanai?

Kristietība nozīmē ilgu augšanu (7.-8.pants)

Jēkabs kristieti salīdzina ar zemkopi, kas ilgi gaida ražu. Lai tīrumā un dārzā vismaz kaut kas izaugtu, vajadzīgs laiks. Būs lietus, sēšana, dīgšana, apstrāde, briedums, līdz pienāks ražas laiks. Jēkabs saka, ka tāda ir arī mūsu kristīgā dzīve. Padomā par savu garīgo izaugsmi, savu kristietību. Vai Tu esi paaudzies?

Mana problēma ir tā, ka es ceru izmaiņas dzīvē piedzīvot vienā brīdī (arī lielāku nodošanos, slikto ieradumu atstāšanu, kalpošanu utt.). Tas ir postmodernā cilvēka domāšanas veids- mums visu vajag tūlīt. Mēs vairs negribam pacietīgi lasīt grāmatu, bet noskatīties īso versiju. Nevis gatavot ēdienu, bet uzsildīt mikroviļņu krāsnī. Nevis ievērot diētu ar prātīgu, sabalansētu uzturu, bet veikt tauku atsūkšanas operāciju.

Mēs kristāmies un gribam pamosties otrā rītā bezgrēcīgi. Mēs noklausāmies acis atdarošu lekciju no kāda supermācītāja, un dzīve kļūst krāsaina kā varavīksne. Vienā naktī izlasām grāmatiņu un kļūstam par svētajiem. Vai tā notiek?

Realitāte, protams, ir cita. Taču daudzi joprojām meklē tableti – brīnumlīdzekli savam garīgajam vājumam, tā vietā lai veltītu savu dzīvi rutīnai – katru dienu visas dienas pēc kārtas pakārtot savu dzīvi attiecībām ar Svēto Garu.

Dieva valstību Jēkaba jaunākais brālis Jēzus salīdzināja ar sēklu, kas aug, atkarībā no augsnes, no tā, cik daudz dadžu, sausuma, putnu un citu iespaidojošu faktoru ir līdzās šai sēklai.

Ļoti retos gadījumos pat Evaņģēlijā aprakstītās brīnumainās pārvērtības notika vienā brīdī. Gandrīz vienmēr izmaiņas bija noslēgums ilgam gatavošanās posmam Tā bija ilga dzīve sirdsapziņas vadībā.

Kā jūs domājat, vai izmaiņas jūsu dzīvē prasa daudz laika, lai Dievs varētu piepildīt savu plānu jūsu dzīvē? Domāšanas un ieradumu maiņai vajag ilgu laiku un neatlaidīgu darbu. Kā tur bija- cik ilgā laikā kaut kas kļūst par ieradumu? Cik reizes ir jāatkārto? Vai manā iekšienē ir neapmierinātība ar manu kristietību? Vai gaidu kādu brīnumainu skolotāju, īsto mācītāju, īpašu grāmatu vai vienreizēju video rullīti, kas “atvērs man acis” un darīs svētu? Kā es šodien pat varu atļaut valstībai augt manī efektīvāk?

2. Laiks ir nepieciešams tāpēc, ka mums ir jāiemācās attiecības. (5-9.pants)

Tas ir vēl viens faktors, kura labā Dievs lieto laiku. Tieši laiks ir vajadzīgs, lai parādītos mūsu īstā seja, mūsu reālā attieksme pret apkārtējiem. Mums tikai izliekas, ka  “es norāvos”, “bija grūta diena”, un ja man nebūtu tās un tās problēmas, es izturētos citādi. Mēs uzskatām, ka mūsu grūtības attiecībās, dusmas, naids, noraušanās, nevēlēšanās kādu redzēt un līdzīgās lietas- tas ir mūsu izņēmuma stāvoklis, bet īstenībā mēs esam balti un pūkaini. Jēkabs saka, ka tas tā nav. Laiks parāda mūsu īsto seju, kuru mēs vairs nespējam noslēpt, un tad mēs sākam sūdzēties un žēloties, mūs kaitina tie, kas ir mums līdzās, un mēs sākam “nepanest” situāciju.

Pirmais punkts bija par mūsu ilūzijām piedzīvot varbūtēju brīnumainu garīgo izaugsmi. Otra ilūzija, ar ko esam līdz malām pilni, ir mūsu vērtējums citiem cilvēkiem un attiecībām ar citiem. Īsto ainu var ievērot, tikai paejot laikam. Mūs var nekaitināt rupjš cilvēks autobusā, bet mīļotais dzīvesbiedrs, kas nav atcerējies nolikt zeķes veļas grozā, mūs noved līdz izvirdumam. Kāpēc? Tāpēc ka ieslēdzas laika faktors.

Pirmā mīlestība draudzē, kas burtiski kvēloja, kad mēs kristījāmies un viens otru redzējām slapjos halātos ar ziediem, mainās līdz ar baumām, neiecietību, kaitinošām attiecībām un pat naidu pēc dažiem gadiem, jo laiks parāda mūsu īsto dabu. Mēs vienkārši “piekūstam paciest un gaidīt”. Tā tas ir draudzē, tā izsīkst mīlestība ģimenē, jebkurās attiecībās. LAIKS atklāj patiesību par mūsu attiecībām. Un Dievs izmanto laiku, lai līdz Viņa otrajai atnākšanai mēs iemācītos attiecības būvēt pa īstam.

Kāpēc mēs esam nepacietīgi? Kāpēc tā notiek tieši vēlāk nevis attiecību sākumā? No kā es uzsprāgstu, ko nevaru paciest? Un galvenais, ko es varu darīt, lai tas tā nebūtu, lai es spētu labot atmosfēru vidē, kas pilna ar neiecietību?

Ilga izturība grūtībās palīdz iemācīties uzticību (10.-12.p.)

Jēkabs piemin praviešus no senatnes. Ījabu, kas lasītājiem pieminēts kā paraugs. Pravieši piedzīvoja vajāšanas, un Ījaba kristīgo dzīvi apšaubīja draugi un apstākļi. Kas bija praviešu grūtību iemesls? Tas, ka Dievs sūtīja viņus pravietot. Ījaba gadījumā notikušo izprovocēja viņa šķīstā dzīve un uzticība Dievam. Kā redzam, jo cilvēks uzticīgāks, jo vairāk problēmas ar laiku rodas. Kāpēc Dievs to tā pieļauj? Varbūt lai mēs iemācītos Viņam uzticēties, turēties pie Viņa un vērtēt paliekošas, nesaraujamas attiecības ar Viņu?

Šeit seko grūtais 12.pants. Šķiet, ka tur rakstīts par mūsu satraukumu un neiecietību brīdī, kad varētu mierīgi atbildēt ar jā vai nē. Tomēr cilvēkam, viltnieka kārdinātam un emociju nokaitētam, nākas aizstāvēties un pierādīt savu it kā taisnību ar saucieniem, kliedzieniem, zvērestiem, izsaukumiem un autoritāšu piesaukšanu. Tādā veidā šie zvēresti ir mūsu nepacietības atklāšanās. Tas ir mūsu raksturojums, ļoti tieši uzrakstīts ar Jēkaba spalvu. Ja pār mūsu galvu nāk ļaunums, mēs darām visu, lai ar taisnību vai netaisnību, zvērestiem un vienalga ko pierādītu savu taisnīgumu apvainotāju priekšā. Pravieši tādā brīdī pacieta ļaunumu un netaisnību, savukārt Ījabs ar vēlmi izdzirdēt Dieva vērtējumu savai dzīvei parāda, ka problēmu un ciešanu panešanai ir cits ceļš. Varbūt tas ir pacietības noslēpums – kad tu uztraucies par savu vērtējumu Dieva nevis kāda cita priekšā.

Vai manā dzīvē ir grūtības kristietības dēļ? Kad es pēdējo reizi pacietu grūtības? Kad es satiekos ar netaisnību, vai mēģinu notīrīt savu reputāciju ar jebkādiem līdzekļiem? Vai esmu neiecietīgs, atklājot pierādījumus? Vai būšu mierīgāks, kad uzzināšu, ko šajā brīdī par mani domā Dievs?

Tātad lai vislabākajā veidā izmantotu laiku līdz otrajai Jēzus atnākšanai, mums:
  • jāpievērš uzmanība, vai manī notiek augšana,
  • jāmācās veselīgas attiecības ar apkārtējiem,
  • grūtības jāizmanto ticības audzināšanai.

Ilva Liepiņa
kā palīgmācītāja kalpo Gulbenes un Alūksnes draudzēs.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru