Pamatā Jon Paulien “What The Bible says About The End Time” 
un Randall L. Roberts “The End is Near Again”

Kā būt gatavam?

Iepriekšējā reizē, kad runājām par gala laiku, es jautāju jums, ko jūs darītu, ja zinātu, ka Kristus atnākšana būtu tieši pēc divām nedēļām. Tas, kā jūs dzīvotu šīs divas nedēļas, atklātu jūsu izpratni par to, ko nozīmē būt gatavam.

Kā mēs noskaidrojām, būt gatavam nenozīmē tik daudz uztraukties par laiku, kad Kungs atgriezīsies, cik pazīt to, ko gaidām, un rūpēties par mums uzticētā uzdevuma izpildi, lai kāds arī šis uzdevums būtu. Tātad būt gatavam nozīmē personīgi pazīt Jēzu Kristu un uzticīgi pildīt to uzdevumu, ko Viņš mums ir licis darīt. Jēzus ir ieinteresēts cilvēkos, kas Viņu pazīst, ir Viņa draugi un ir uzticami ne tikai Viņa klātbūtnes laikā, bet arī Viņa prombūtnē.

Kā mums gaidīt Jēzu? Atšķirsim Mt 24:45-51, te ir pirmā no četrām līdzībām, kurā Jēzus atbild uz šo jautājumu.

Kā mēs gaidām: līdzība par ļauno kalpu

Kurš tad ir tas uzticamais un saprātīgais kalps, ko kungs iecels pār saviem kalpotājiem izdalīt tiem barību laikus? Laimīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu. Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, — un sāks sist savus līdzbiedrus, un ēdīs un dzers ar plītniekiem, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar liekuļiem. Tur būs vaimanas un zobu griešana.
Šajā līdzībā kungs dodas prom ceļojumā un ieceļ kalpu par sava nama uzraugu, un pats aizceļo. Ir skaidrs, ka kungs atgriezīsies, tikai nav zināms, kad tas notiks. Kalpa rīcība kunga prombūtnē noteiks viņa gatavību satikt kungu, kad tas atgriezīsies.

Kalpam ir divas izvēles iespējas — vai nu izsniegt kalpiem barību savā laikā, vai arī nedarīt to, ko Kungs pavēlējis.  Ja kalps pildīs viņam uzticēto uzdevumu, viņš būs gatavs satikt savu kungu. Bet ja viņš darīs ko citu, kunga pēkšņā atgriešanās pārsteigs viņu nesagatavotu.

Daži teologi saka, ka šī līdzība pārsvarā attiecas uz garīgajiem vadītājiem, kam jāsniedz garīgā barība īstā laikā. Cik uzticīgi garīgie vadītāji pilda šo uzdevumu?

Un tomēr šī līdzība plašākā izpratnē attiecas uz mums visiem, kas esam aicināti Kunga darbā. Un ja uzmanīgi ieskatāmies šajā tekstā — vai tur gaidīšana mazāk saistās cenšanos noskaidrot precīzu kunga atnākšanu un vairāk ar Kunga uzticētā pienākuma izpildi? Tādā gadījumā būt gatavam nozīmē uzticīgi pildīt Kunga atstāto uzdevumu. Jēzus ir ieinteresēts ļaudīs, kas ir uzticami neatkarīgi no tā, vai Viņš ir klāt vai nav.

Šo lietu saprot visi vecāki un visi darba devēji.

Pieņemsim, ka jūs dodaties kaut kur darba darīšanās un sakāt saviem bērniem: “Es vēlos, lai, atgriežoties mājās, jūsu istaba būtu tīra un sakopta.” Vai jūs nejustos mazliet satraukts, ja viņu vienīgais jautājums būtu: “Tēti, tieši cikos tu atgriezīsies mājās?” Jo jūs vairāk interesē bērnu paklausība neatkarīgi no tā, kad jūs pārnāksiet, nekā, lai istaba tiktu uzkopta tieši pirms jūsu atnākšanas.

Vai tas nav tas pats princips, par ko Jēzus runā? Viņa kalpi, gaidot pārnākam Kungu, būs tā aizņemti ar viņiem uzticētā darba izpildi, ka viņiem nebūs iemesla kaunam neatkarīgi no tā, kad Kungs atgriezīsies. Un tā, gaidīšana nozīmē darbošanos, tā nozīmē darīt jebko, ko Kungs ir uzticējis jums veikt.

Reiz 1700. gadu beigās Hartfordā, Konektikutas pavalstī, dienas laikā iestājās neparasta tumsa. Daži no pārstāvjiem, raudzīdamies ārā pa logiem, uztraucās, ka, iespējams, pienācis pasaules gals. “Iesim prom,” sauca vieni, “Mums jāatstāj šī vieta!” sauca otri, “Jāpārtrauc sanāksme,” mudināja trešie.
Apklusinājis emociju pārņemtos valstsvīrus par sanāksmes pārtraukšanu, pulkvedis Deivenports, Konektikutas Pārstāvju palātas spīkers, piecēlies kājās un teicis: “Pastarā diena vai nu nāk vai arī nenāk. Ja tā nenāk, tad nav iemesla pārtraukt sanāksmi. Bet ja tā nāk, tad es vēlos, lai mani atrod pildām savu pienākumu. Tāpēc ienesiet sveces, lai varam turpināt mums uzticēto darbu.”

Ja būt gatavam nozīmē darīt uzticēto uzdevumu, tad kā var izkrist šī uzdevuma veikšanā? Varbūt viena no iespējām ir, ja cilvēkam iedotā vara “sakāpj galvā”. Vai arī, ja viņš ir liekulis — kamēr kungs redz, tikmēr strādā, bet kolīdz neredz, tā slaistās.

Un tomēr Bībele sniedz citu iemeslu, kāpēc kalps nav gatavs satikt kungu. Iemesls minēts 48. pantā: “Mans kungs kavējas nākt.”

Šī kavēšanās izmaina kalpa rīcību. “Mans kungs kavējas nākt. Viņš jau sen kā devies prom un tik drīz vēl nepārnāks.” Nav tā, ka viņš domātu, ka viņam nekas nav jādara. Problēma ir tā, ka viņš uzskata, ka viņam tas nav jādara tieši tagad.

Kāds rakstnieks ir teicis, ka “Gars, kas ved pazušanā, saka: ‘Vēl ir daudz laika’.”

Kungs kavējas nākt. Kalpam dzīve turpina savu ierasto gaitu. Iespējams, ka viņš gaida kādu lielu notikumu, kas vēstīs par kunga drīzo ierašanos, lai tad pielēktu kājās un atkal sāktu pildīt uzticēto uzdevumu. Un tieši šī ir kalpa traģēdija. Jo tieši dzīves ikdienišķums liek tam nedarīt to, kas ir uzticēts. Tieši šādā pavisam parastā ikdienišķā dienā kungs pārnāk un atrod savu kalpu nesagatavotu. Viņš nedarīja to, ko Kungs uzticēja tam darīt, un līdz ar to nav gatavs satikties.

Vai atceraties stāstu par ģimeni, kura pārcēlās uz laukiem un tur iegādājās govis, zirgus, cāļus utt.? Kādu dienu tēvs devās uz darbu un stingri piekodināja dēliem, lai vakarā sagatavo māju svarīga viesa uzņemšanai. Protams, ka puikām šķita, ka līdz tēva atnākšanai vēl ir daudz laika, un nolēma parotaļāties. Būtībā katrs no viņiem sprieda: “Mans tēvs kavējas nākt.” Viss bija jauki, bet tad šīs jaukās rotaļas pēkšņi pārtrauca automašīnas motora troksnis. Tēvs ar viesi iebrauca mājas pagalmā. Un tur nu viņi bija — puskaili, līdz ausīm nošķiedušies dubļiem, peļķes vidū, māja nesakārtota…

Ja jūs zinātu, ka Jēzus ierodas pēc nedēļas, kā jūs dzīvotu šo nedēļu? Kā jūs būtu modri? Ņemot vērā šo Jēzus pirmo līdzību par gaidīšanu, vai arī jūs turpinātu dzīvot un strādāt tāpat arī tālāk, jo jūs jau darāt Kunga uzticēto darbu?

Ko mēs gaidām: līdzība par 10 jaunavām

Mat. 25 :1–13
Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos.
Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt!
Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev.
Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! — Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.
Pēdējā rinda ir kopsavilkums visam iepriekš teiktajam: Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.

Interesanti, ka šajā līdzībā uzmanība nav pievērsta ne līgavainim, ne līgavai, bet gan 10 jaunavām, kas pavadīs līgavaini no līgavas nama uz kāzu namu.

Šodien mums nav saglabājušies daudz materiālu par tā laika kāzu parašām. Viss iesākās ar saderināšanos, kuru tolaik uztvēra tikpat nopietni kā laulības. Būtībā tā bija laulību pirmā fāze, jo, ja kaut kādu iemeslu dēļ saderināšanos šķīra, tad tika ievērotas visas laulības šķiršanas procedūras. Saderināšanās perioda beigās bija laulības. Vēsturiskie materiāli liecina, ka jaunavām kāzas parasti bija trešdien, bet atraitnēm ceturtdien (Ketubot 1:1). Līgavainis ar saviem biedriem devās uz līgavas namu vai kādu citu iepriekš norunātu vietu. (Starp citu, 1. Makabeju 9:37–39 ir aprakstīta līdzīga kāzu procesija.) Kad abas grupas satikās, sākās kāzas. Parasti kāzu gājiens devās uz līgavaiņa namu, kur kāzu svinības varēja ilgt vairākas dienas. Bieži vien kāzu gājieni notika naktī, lai lāpu gājiens izceltu notikumu.

To mēs saskatām arī Jēzus līdzībā. Desmit jaunavas iziet satikt līgavaini. No tā varam spriest, ka viņas pieder līgavas pulkam. Tas nozīmē, ka viņām ir ierēķināta vieta līgavaiņa namā pie svētku galda.

Visas 10 jaunavas dodas pretim līgavainim, un ārēji visas ir gatavas kāzu pasākumam. Tomēr Jēzus saka, ka piecas ir gudras, bet otras piecas — muļķes. Mēs neredzam nekādas starpības — visas vienādi tērptas, visām eļļas lukturi rokās. Mēs varam uzdot jautājumu Jēzum: kas ir gudrība un kas — ģeķība?

Ievērosim 5. pantu — “līgavainis kavējās nākt”. Laicīgās kāzās dažreiz līgavainis aizkavējās, kamēr nokārtoja ar līgavas vecākiem maksu par meitenes roku. Bet šeit kavēšanās ir nozīmīga. Ja tās nebūtu, visas izietu līgavainim pretī un mēs nekad neuzzinātu, ka kāda no viņām ir muļķe.
Starp citu, Matejam ir liela interese par cilvēkiem, kas rīkojas muļķīgi — tieši viņam pieder puse šo Jaunajā Derībā pieminēto īpašības vārdu — 6 minēti tieši Mateja evaņģēlijā.

Ko kavēšanās nozīmē mums kā draudzei? Kristus otrās atnākšanas kavēšanās jau ir pārsniegusi visus cilvēciski iedomājamos laika sprīžus. Jau pirmie kristieši gaidīja drīzu Jēzus drīzu atgriešanos. Iespējams, ka tas ir iemesls, kāpēc Matejs aplūko šo jautājumu savā evaņģēlijā. Tas bija pirms 2000 gadiem. Arī Reformatori gaidīja Kristus atgriešanos. Tas bija pirms 500 gadiem. Pirmie adventisti gaidīja Kristus tūlītēju atgriešanos. Tas bija pirms 160 gadiem. Iestājoties draudzē, arī es gaidīju drīzu Kristus atgriešanos. Tas bija pirms 15 gadiem. “Tūlīt, tūlīt Kristus atgriezīsies!” mēs dzirdam pa radio, lasām grāmatās, dzirdam svētrunās. Un šeit mēs esam… Vēl aizvien gaidot.

Interesanti, ka gaidot līgavaiņa ierašanos, visas 10 jaunavas aizmiga. Mēs droši vien teiktu, ka ja reiz aizmiga, tātad viss ir zaudēts. Jābūt modriem! Vai tad modrības zaudēšana nav bīstama? Tomēr šajā līdzībā ir kas dīvains — jaunavas bija aizmigušas, un tomēr puse no viņām bija gatavas! Kādā veidā? — būdamas gudras.

Tāpēc ir svarīgi saprast, ko nozīmē būt gudram.

Zinot šo kavēšanos, mēs labāk izprotam Jēzus stāstīto līdzību. Gudrās sagatavojās iespējai, ka līgavainis var kavēties, bet ģeķīgās jaunavas cerēja, ka kavēšanās nebūs. Kaut arī viņas zināja, ka līgavainis var kavēties, viņas neko nedarīja, lai sagatavotos iespējamai gaidīšanai. Jaunavas nepaņēma papildus eļļu lukturiem, jo cerēja uz tūlītēju svētku sākšanos. Citiem vārdiem sakot, viņas bija gatavas līgavaiņa nākšanai tūlīt, bet nebija gatavojušās uz gaidīšanu. Tāpēc gaidīšana ir paradokss: gaidīt drīzo atnākšanu nozīmē būt gatavam gaidīt ilgu laiku!

Kāds teologs ir teicis, ka no šīs līdzības mēs varam mācīties divas lietas:
  1. Ir lietas, par kurām mums pašiem jāparūpējas. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs;
  2. Ir lietas, kuras jūs vienkārši nevarat dabūt pēdējā minūtē.
Tā kā ģeķīgās jaunavas nebija bijušas modras, tad līgavaiņa vēlā atnākšana pārsteidza viņas nesagatavotas. Tām nebija eļļas un lukturi bija izdzisuši.

Kristus kavēšanās bieži vien atgriež mūs ikdienas dzīves rutīnā, un mēs aizmirstam par nepieciešamību būt modriem.

Kad ģeķīgās jaunavas klauvēja pie kāzu nama durvīm, līgavainis tām atbildēja: “Es jūs nepazīstu.” Tas nav vienkārši fakta konstatējums, bet klajš noraidījums: “Jūs šeit neesat gaidītas!” Šeit ir runa par kādām dziļākām attiecībām, kurām vajadzēja izveidoties starp Debesu līgavaini un zemes līgavu. Vai šeit nav atbalss vārdiem, kurus Jēzus lūdza par saviem mācekļiem Jņ. 17:3? “Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis.”

Ilustrācija
Kāds jauns darbinieks darba apmācības programmas ietvaros bija norīkots strādāt kopā ar kādu pieredzējušu administratoru. Māceklis sēdēja kabineta stūrī un klausījās, kā vecākais kolēģis intervēja vairākus darba kandidātus.
Viņš ieaicināja pirmo kandidātu un uzdeva tam vienkāršu jautājumu: “Cik ir divi plus divi?”
“Četri,” skanēja atbilde.
Administrators palūkojās un mācekli un teica: “Redzi, cik precīza atbilde, pārliecība, kārtība.” Tad viņš darba kandidātam teica: “Lūdzu, izejiet ārā un pagaidiet.”
Ienāca nākamais darba kandidāts. Adminitrators uzdeva viņam to pašu jautājumu: “Cik ir divi plus divi?”
“Seši.”
“Pagaidi ārpusē,” administrators teica intervējamam un pagriezies pret kolēģi, teica: “Vienreizēji! Paskaties, kas par izdomu, vīziju, radošo garu!”
Ienāca trešais darba meklētājs. Viņam atkal uzdeva to pašu jautājumu: “Cik ir divi plus divi?”
“Astoņi.”
“Vareni! Kas par vērienu, neordināru domāšanu! Pagaidiet ārpusē.”
Administrators pagriezās pret mācekli un jautāja: “Kā tev šķiet, kuru no šiem trim es pieņemšu darbā?”
Māceklis nezināja, ko īsti atbildēt, bet viņam šķita, ka kolēģis bija vairāk sajūsminājies par tiem, kas nosauca lielākus skaitļus, tāpēc teica: “To, kas teica astoņi.”
“Nē,” skanēja atbilde, “es pieņemšu to, kas teica seši.”
“Kāpēc?”
“Ļoti vienkārši. Viņš ir manas sievas brālēns.”

Teiciens “visu nosaka pazīšanās” ir patiess arī attiecībā uz Debesu Līgavaiņa gaidīšanu.

Ar ko tad gudrās jaunavas atšķīrās no ģeķīgajām? Acīmredzot, personīgi pazīstot līgavaini, viņas vēlējās nodrošināties ar visu nepieciešamo gadījumam, lai, pat ja līgavainis aizkavētos, viņas noteikti to sagaidītu.

Muļķes atšķīrās ar to, ka tām bija tikai tik daudz eļļas, lai sagaidītu līgavaini, kas nāks tūlīt. Viņas ir muļķes tāpēc, ka viņas domā, ka zina, kad nāks līgavainis, un eļļa ir tikai šim īsajam sajūsmas mirklim. Tomēr sākas kavēšanās, dzīve atgriežas normālajās “sliedēs”, un ikdienas solī Kristus paliek aiz durvīm klaudzinot. Garīgi runājot, tā ir ģeķība.
Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.
Šis pants apkopo visu vēsti, sākot jau no iepriekšējās nodaļas 36. panta. Lai arī tas neiederas līdzības burtiskā izpratnē (ne gudrās, ne muļķes nav “nomodā”, uz ko Jēzus klausītājus aicina), tas izmanto citu metaforu, lai runātu par pastāvīgu gatavības stāvokli.

Bet šeit nu mēs sēžam un gaidām. Daži pat varbūt guļam. Jautājums ir, kā mēs gaidām. Dažreiz mēs domājam, ka tiklīdz uzzināsim par Kunga nākšanu, tad gatavosimies. Tad mēs būsim gatavi. Šī līdzība māca ko citu. Ko nozīmē būt gudram? Tas nozīmē, ka lai arī dažreiz pagurstam un kļūstam miegaini, mēs vienmēr dvēselē saglabājam sadraudzību un dzīves ceļu kopā ar Kristu. Jo gaidīšanai ir maz sakara ar to, cik noguruši vai miegaini mēs esam, bet vislielākā nozīme ir tam, vai mēs personīgi pazīstam Kungu, kuru gaidām.

Kā iepazīt Kristu?

Parasti atbildes ir — Bībeles lasīšana un lūgšana. Bet ar to vien ir par maz. To var pielīdzināt informācijas iegūšanai par kādu personu. Nepieciešamas ir ikdienas attiecības. Un tās visbiežāk sākas misijā. Kad mūs uztrauc kāda cilvēka liktenis, attiecības ar Dievu, tāpat kā tas uztrauc Kristu. Kad mēs lūdzam Kristu par konkrētu cilvēku, par konkrētu lietu, kad kopā ar Viņu skumstam par noraidījumu vai arī kopā ar Viņu priecājamies par darba rezultātiem. Vai mums ir cilvēki, par kuriem lūdzam? Kuriem esam iedevuši literatūru un kurus mēs vēlamies redzēt Dieva valstībā?

Sekojot Jēzus pēdās, meklēsim tos, kurus Kristus meklēja, rūpēsimies par tiem, kurus Kristus aprūpēja, priecāsimies kopā ar tiem, ar kuriem Kristus kopā priecājās. Un var gadīties, ka reiz satiekoties Kristus teiks: Es tevi pazīstu, mēs kopā lūdzām par to un to un kopā sēdējām tā brāļa vai māsas namā pie galda. Un apciemojot grūtdieņus, tu nekad pa ceļam neaizmirsi ienākt arī pie Manis. Jo Jēzus ir teicis, ka Viņš ir sastopams slimnīcās, cietumos, bērnu namos, pansionātos. Rūpējoties par līdzcilvēkiem, var gadīties lūgt un kalpot kopā.

– mācītājs Guntis Bukalders
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru