Kristus kalpošanas pamatprincipi (6.3.daļa)

Kas ir svarīgākais? Baznīca


Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā.
(1.Pētera vēstule 1.nod.)
Iepriekšējos rakstos mēs apskatījām un pārdomājām cilvēka kā individīda un vietējās draudzes vietu kristīgajā kalpošanā. Mēs abās reizēs necentāmies kādu cilvēku iemācīt kā svētīgi kalpot un nemācijām vietējo draudzi kā pareizi kalpot, bet īsumā ielikām tās rakstu vietas, kuras esam pieraduši ikdienā, taču ar nodomu pārdomāt izlasīto, paraudzīties uz kalpošanu no Golgātas krusta pakājes.
Šoreiz pieskarsimies ticīgo kopējai institūcijai Baznīcai.

Tāpat kā citās reizēs mūsu vadmotīva rakstu vieta būs:
Lūka 4:18-19 Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.

​Baznīca kā vietējo draudžu un cilvēku indivīdu kopums

Baznīca ir visspožākais, visievērojamākais organizācijas veidojums, kurā cilvēki piedālās kā Dieva kalpi, mācekļi, sekotāji. Pie tam šajā veidojumā piedalās visas rases, visas nācijas, visas tautības. Visu paaudžu cilvēki-bērni, vecāki, vecvecāki. Tik raibs sastāvs kā Kristus baznīcā nav nevienā citā organizācijā. Un līdz ar to uzskatu dažādība ir baznīcas neatņemama sastāvdaļa.

Kurš no Lūkas aprakstītajiem notikumiem visskaļāk runā par kopējo darbu? Jēzus un Pētera zvejas piedzīvojums! Jau iepriekš minējām, ka Mārtiņš Luters laivas salīdzināja ar baznīcu, jūru ar pasauli, tīklus ar evanģēliju.
Apskatīsimies šoreiz uz visu šo notikumu no tālienes un citām acīm. Acīm, kuras redz un liek prātam domāt par to ko redz.

Laivas ir domātas, lai zvejnieki dotos jūrā un zvejotu. Arī baznīcas dibināšanas ideja ir zvejot cilvēkus. Tātad baznīca nevar atrasties krastā, tai ir jāatrodas jūrā, pasaulē - vietā, kurā ir daudz cilvēku. Cilvēku visvairāk ir lielpilsētās, pilsētās, ciematos, ciemos. Tātad baznīcas vieta ir pilsētās.

Baznīca nevar atrasties patstāvīgi krastā, kā izvilkta laiva. Jo arī zvejnieki ilgi nevēlas palikt krastā, jo loms nenāks krastā - tas ir dabūnams jūrā! Krastā zvejnieki ir tikai tik ilgi, kamēr ir vajadzība izmazgāt tīklus. Tātad baznīcai arī ir nepieciešams kāds laiks, lai tā varētu izmazgāt evanģēlija tīklus. Un nevajag mēģināt mazgāt tīklus jūrā... zvejnieki tā nedara. Evanģēlija tīklus no aizspriedumiem un novecojušām dogmām un citiem gružiem mazgā krastā. Rūpīgi un mērķtiecīgi, lai dodoties jūrā ekipējums būtu lietošanas kārtībā. Un mazgātājiem jāņem vērā, ka nevarēs iesviest tīklus lielgabarīta veļas mašīnā un, nospiežot pogas, aizvērt durvis un doties uz virtuvi iedzert kafiju. Šie tīkli ir pārāk lieli un dažādi!

Ļoti interesanta ir baznīcas saistība tieši ar cilvēku kā indivīdu... Jēzus ieraudzīdams laivu, palūdz tās īpašnieku atirties no krastmalas. Un īpašnieks paklausa. Viņš, lai gan ir bail vai uzskata, ka nav vērts, tomēr paklausa. Šeit aizsākās cilvēka ceļš uz līderību. Līderību, kura riskē, kura pakļaujas Svētā Gara aicinājumam. Neskatoties, ka ir bail, ka nav vērts - brauc! ...

Baznīca ir vieta, kurā cilvēku indivīdu izaicina kļūt par līderi! Kādu līderi? Vienpatni? Nē, kurš zvejo pats un aicina zvejot citas draudzes, citas baznīcas, kurš nevis cenšas visu lomu savilkt savā laivā, bet, priekā par lielo lomu, dalās ar darba biedriem! Met ar roku, lai nāk palīgā!

Un darba biedri, cilvēki indivīdi, nevis pagriež galvu uz otru pusi, bet velk savu laivu uz jūru un dodas palīgā, nestāv krastā un nediskutē - vai mūsu laiva derēs? Vabūt šīs zivis nav ēdamas? Nebrauksim labāk, nav saprotams ar ko tas Pēteris tur nodarbojas...un vispār - vai tiksim līdz zvejas vietai!

Kad baznīca, vietējā draudze, cilvēks izmet zvejas tīklus uz Jēzus vārdu, tad tās vai tas gūst lomu, gūst pārliecību par savām spējām, gūst apliecinājumu par Dieva klātbūtni sevī. Evanģēlijs ir tas spēks, ar kura palīdzību cilvēks tiek izvilkts no tumsas jūras un ievilkts laivā - gaismas baznīcā, vietējā draudzē, cilvēka dzīves vietā, kurā atrodas Kristus.

Ir tikai viens ārkārtīgi svarīgs nosacījums, lai viss iepriekš uzrakstītais piepildītos. Jēzus ir tas, kurš ir izteicis aicinājumu un līdz ar aicinājumu iekāpis īpašnieka laivā. Lai zvejas laivas piepildītos ar lomu, laivā ir jābūt Jēzum Kristum...

Baznīcā ir jābūt Dieva Dēlam. Golgātas krustam! Iejūtībai, apžēlošanai, piedošanai, cerībai, ticībai, sirdsmieram... un arī zobenam.

Baznīca ir svētīta –
...sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.
Baznīca ir tā vieta, kurās cilvēks meklēs žēlastības vaigu, sadraudzību pie kopējā galda, prieku savai dzīvei, un izteiks pateicību Dievam, par to kas viņš ir un par to kas viņš būs!

Lai visiem svētību pilns laiks, pavasari gaidot!
Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru