Kristus kalpošanas pamatprincipi (1.daļa)

… žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus, kas pats Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta; Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!

Kristus deklarācija.

Laika gaitā viss evaņģēlija stāstos kļūst tik pazīstams, ka izveidojas izpratnes pieradumi, no kuriem ir grūti atbrīvoties. Un bieži vien, šī izpratnes rutīna rada prātā un sirdī aklumu vai sasalumu. Līdz ar to cilvēks nespēj attīstīt savu domāšanas perspektīvu, un pazaudē evaņģēlija attīstības burvību. Tāpēc mēs pamēģināsim mainīt skatu punktu no kura skatāmies uz pazīstamajām rakstu vietām. Ja mēs varēsim ieraudzīt Kristū tās lietas, kuras mums ikdienā parasti paliek apslēptas, tad mūsu redzējums uz kristīgās kalpošanas pamatnostādnēm mainīsies un radīs jaunas iespējas kalpot sabiedrībai, kurā mēs atrodamies ikdienā.

Pazīstamie panti no Lūkas evanģēlija būs mūsu turpmāko pārdomu pamats, arguments un vadmotīvs.
Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."
Lūka, izmantojot savas zināšanas par Veco derību, un veidojot mācekļu izpratnes ceļu no pagājušā laika rakstiem uz tagadni, parāda kāds ir Kristus raksturs, kāda ir Kristus kalpošanas jēga un būtība. Ikviens notikums, kuru Lūka apraksta ir kā pacietīga mākslinieka radīts cilvēka portrets. Dzīvs, reāls, aizraujošs, ja esi vērīgs jautātājs un meklētājs. Lūka visā sava evaņģēlija izpratnes pamatā ir ielicis Jēzu Kristu! Izveidojot domas ceļu no Dieva apsolījumiem senatnē līdz Kristus kalpošanai dzīves laikā. Kalpošanai, kura līdz ar atraidīšanu aizved Jēzu līdz nāvei Golgātas kalnā!

Mēģināsim izsekot Lūkas domas gaitu, lasot 65.g.tulkojuma versiju.
Lūka 4:16-30 Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."
Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts."
Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: "Vai šis nav Jāzepa dēls?" Bet Viņš tiem sacīja: "Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: ārsts, dziedini pats Sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit Savā tēvu zemē."
Bet Viņš teica: "Tiešām Es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Jo patiesi Es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Ēlijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans."
Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.
Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.
Jēzus atgriežas savā bērnības un jaunības zemē. Un kā pieradis, dodas uz vietējo sinagogu. Jaunais Rakstu tulkojums vēsta - viņam pasniedza Rakstus un viņš sameklēja rakstu vietu. Nolasījis šo nelielo fragmentu no Jesajas grāmatas, Jēzus apsēžas un pasaka: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”

Pēc šāda apgalvojuma jebkuram cilvēkam būs jautājumi. Es kā jauns kristietis lasot šos vārdus pirmo reizi nesapratu - par ko tad īsti Jēzus runā? Vai par sevi, par savu nākotni vai izmanto alegorijas, runājot par kādu citu. Manī pārsteigumu radīja izbrīns no Nācarets laužu puses. Es arī biju pārsteigts par sarunas laikā notikušo emociju kraso maiņu - no it kā labvēlīgas līdz naida pilnai. Mani sāka interesēt - kas tur ir apslēpts, ko es nespēju ieraudzīt?

Pagāja ilgāks laiks, līdz es sapratu - Jēzus runā par sevi. Vēl pagāja laiks līdz sapratu - Viņš stāsta par savu kalpošanu nākotnē. Pagāja vēl laiks un es sapratu, ka Kristus stāsta par kalpošanas pamatprincipiem apustuļiem un vienkāršiem mācekļiem. Un vēl ilgāks laiks pagāja līdz es sapratu - sarunas emocijas mainijās neticības dēļ.

Mums ir tā skaistā iespēja uz Lūkas pierakstīto paskatīties kā uz pagātnes notikumu. Un tāpēc izmantosim šo privilēģiju. Sāksim ar to, ka Izraēla tauta gaidīja Dieva apsolījuma piepildīšanos.

Apsolījums, kas tika paziņots caur Mozu, bija ticīgās tautas uzmanības centrā!
5.Mozus 8:15,18 Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.
Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.

Jēzus ar pirmajiem nolasītajiem vārdiem, no Jesajas grāmatas, apliecina, ka viņš nav nejauši izvēlējies rakstu vietu. Jau pirmie nolasītie vārdi apliecina, ka Dieva apsolījums Mozum ir darbībā - “ir piepildīts”! "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis” (iesvētījis, nošķīris, nozīmējis, iecēlis). Ar šiem vārdiem Jēzus apliecina savu atkarību no Dieva varas, savu pakļaušanos Dieva vēlmei. Līdz ar to pietiekoši skaidri apliecinādams - Es Esmu Tēva Dēls! Ko Tēvs vēlēsies, to Es darīšu. Kristus, ar šiem pašiem vārdiem, arī sevi apliecina kā vienu no Trīsvienības personām, proti, Dieva Dēlu!

Lai saprastu, ko Jēzus domā ar nolasīto tekstu, mums jānoskaidro kāda ir Dieva Tēva vēlēšanās. Tēvs vēlas, lai Dēls sludina “prieka vēsti nabagiem, pasludina atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaiž vaļā un pasludina mūsu Kunga žēlastības gadu”.

Mums kristiešiem ir svarīgi saprast - ko šie vārdi īsti nozīmē? Kāda ir šo vārdu patiesā būtība?

Nabadzība, trūkums, izsalkums, slāpes. Tie ir apstākļi, kuri jebkuru cilvēku var novest izmisumā, pat nāvē. Vergi, cietumnieki vienmēr ilgojas tikt atbrīvoti. Tie, kuri nēsā brilles vai aklie, vienmēr klusībā cer, ka pienāks reiz diena, kad viņi atkal redzēs skaidri. Sirdī un garā satriektie, dzīves grūto apstākļu nospiestie visu savu dzīvi nes ilgas sirdī par dzīves kvalitātes uzlabošanos. Žēlastības gads - kāda ir tā žēlastība, kuru Dievs vēlas parādīt? Vai Viņš dos cilvēka cerību piepildījumu!? Mēs un viņi toreiz - visi to ceram… Nekad cilvēkos nav zudušas ilgas pēc laimīgas dzīves. Vienmēr ir bijuši strīdi par to kā sasniegt laimīgo dzīvi. Arī šoreiz, kad Kristus saka “ir piepildīts”, cilvēki šaubās un netic. Dusmās paliekot, aiziet un izvēlas citu ceļu uz laimīgo dzīvi.

Lai pareizi saprastu, ko Kristus ar nolasītajiem vārdiem ir vēlējies pateikt, mums jāpiegriež vērība grieķu valodai. Lūkas pierakstītie vārdi grieķu valodā, kuri latviešu tekstā ir tulkoti kā “palaist vaļā” ir ar plašu nozīmi, ietverot arī idejas par atbrīvošanu, atsvabināšanu, atļauju iet, darīt brīvu. Un viena no spēcīgākajām nozīmēm ir ideja vai doma “esi piedots”.

Lūka šos vārdus ar piedošanas nozīmi izmanto jau 1.nodaļā, lai aprakstītu Jāņa Kristītāja darbības mērķus: “lai dotu Viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu”. Atbrīvošana, glābšana caur grēku piedošanu. Lūka izmanto arī šos pašus vārdus evanģēlija pēdējā nodaļā 47. pantā Kristus teiktajos vārdos mācekļiem “un Viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzalemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu”.

Ar šīm atziņām mēs noprotam, ka Kristus nerunā par nabadzību un cietumu tikai tiešā nozīmē. Viņš vēlas klausītājiem paziņot par Dieva apsolījuma piepildīšanos. Kristus saka - jūs gaidījāt Mozum dotā solījuma piepildīšanos – un tūlīt sniedz apstiprinājumu: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”

Cilvēku nabadzība viskrasāk izpaužas ētikas, morāles un garīguma jomās. Grēks cilvēkam domāšanas veidu ir tik stipri sakropļojis, ka cilvēks reti kad aizdomājas par otra sāpēm, vajadzībām. Līdz ar to, ka cilvēkam trūkst Dieva tuvums, cilvēks pazaudē atziņu par mīlestības krāšņumu. Mīlestības sastāvdaļas iejūtība, želsirdība, piedošana, glābšana nespēj ieņemt cilvēka sirdī vadošo lomu. Cilvēks ir kļuvis kā grēka cietumnieks, vergs iekalts egoisma ķēdēs. Ķēdēs ap rokām un kājām. Ilgu laiku dzīvodami ar šīm važām, cilvēki vairs nespēj ieraudzīt otra ciešanas vai sāpes. Mēs kļūstam akli, grēks tur mūs visus tādā kā pazemē, kur saules gaisma neiespīd. Mēs reti atzīstam, ka lai man būtu labi ir jābūt labi tiem, kuri man ir apkārt.

Kristus prieka vēsts ir kā neprātīga cerība trūkuma skartajiem. Dievs ir jūsu vidū, atjaunojis savu klātbūtni satriekto cietumnieku ciltī. Viņš ir nācis savas lielās žēlsirdības dēļ. Redzēdams, mūs cilvēkus, apmānītus, paverdzinātus, nospiestus, satriektus, salauztus, Es Esmu iežēlojās un apstiprināja savā sirdī solījumu, kuru bija devis senajos laikos - ja ar cilvēku notiks kas ļauns, es došos viņu glābt. Prieka vēsts ir Dieva apsolījuma apstiprināšanas vēsts! Tā aizdedzina cilvēka ilgas un rodas cerība mūsu dzīvēs. Cerība, ka gūstekņi, vergi, cietumnieki atkal atgūs pazaudēto paradīzi.

Cilvēkus nekas tā neiedvesmo kā apziņa, ka esi brīvs. Cilvēki brīvību mīl vairāk nekā visus pasaules labumus. Paiet protams ilgs laiks, kamēr mēs to saprotam. Un daudz ilgāks laiks katra cilvēka dzīvē paiet, kamēr cilvēks saprot, ka patiesībā mēs esam sava egoisma vergi. Grēcīgas dabas piespiesti pie zemes vai sienas. Un tieši šajā tekstā par atsvabināšanu mēs varam saklausīt - cietumnieki tiks atbrīvoti, mēs cilvēki, tumsā dzīvojošie, atkal ieraudzīsim mīlestības krāšņumu. Iejūtība un žēlastība iegūs paliekošu vietu cilvēka sirdī. Mūs, grēka vergus, atlaidīs brīvībā. Cilvēks vairs nebūs egoisma vergs. Man un jums - mums visiem cilvēkiem - mūsu grēki tiks piedoti!

Kristus ar šiem vārdiem vēlas ielikt katra cilvēka apziņā domu, ka pienāks reiz diena, kad nebūs pazemojuma, nebūs ļaunuma satriektas sirdis, nebūs nicīgas izturēšanās vienam pret otru, nebūs sāpes un ciešanas, kuras atņem cerības stariņu. Pienāks diena, kad cilvēka gars patiesi jutīsies brīvs un tāds arī būs. Pienāks diena, kad Dieva klātbūtne būs patstāvīga un paša par sevi saprotama. Un cilvēka dvēsele dos godu un slavu savam Pestītājam!

Lai mēs varētu runāt tālāk, mums būtu jāpapildina iepriekš teiktais ar diviem iestarpinājumiem.

Pirmais – Lūkas 4.nodaļas citētais tekst atšķiras no Jesajas grāmatas 61. nodaļas 1.panta. Jēzus vārdus ”dziedināt sagrauztas sirdis” aizstāj ar Jesajas grāmatas 58.nodaļas 6. panta vārdiem “satriektos palaist vaļā”! Jēzus apzināti maina vārdus, lai uzsvērtu un ieliktu klausītājos ideju par visas radības atbrīvošanu no grēka. Ideju, ka šis process ir sācies un turpināsies.

Otrais – ir vēl viens grieķu valodas vārds šajā evanģēlija pamattekstā, kurš precīzi pavēsta Kristus misijas nolūku, motīvu vai argumentu. Precīzāku šā vārda nozīmi mēs varam atrast un saprast 6.nodāļā 37.pantā “Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.“

Varam izmantot citu rakstu vietu, kur Kristus saka - "Es neesmu nācis tiesāt, bet glābt!" Un sekojot domai, varam teikt Kristus Nācaretes sprediķī paziņo - "Dievs Tēvs nevēlas jūs notiesāt un pazudināt, bet vēlas piedot un dot svētību (izglābt)!"

Mēs esam nonākuši pie galvenā jautājuma – kā tas var notikt?... jo cilvēks atrodas traģiskā stāvoklī.

No labās puses es esmu netīrs grēcinieks ar savu kaisli, no kreisās puses esmu ienaidnieks ar savu naidu, jo esmu sacēlies pret Dieva mīlestību. No augšas esmu iedomīgs dumpinieks ar milzīgam ambīcijām, no apakšas esmu gļēvs, neizlēmīgs lempis, kurš nezin ko vispār vēlas. No iekšas - sirdsapziņas sagrauzts un dvēselē satriekts par savu vājumu.
Kā tādu radījumu var izglābt?

Atskatīsimies Kristus bērnības vēstijumā. Templī tiek tiek ienests apgraizīšanai kāds bērns; un pravieties Simeāns to ieraugot, paņem viņu rokās un runā:
Lūka 2:34-35 Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas."
Jau ar pirmajiem dzīves soļiem Kritus kalpošanu pavadīs dvēseles ciešanas. Viņa kalpošanai būs prieks un bēdas, kritieni un celšanās. Līdz kalpošana tiks atgrūsta kā nederīga, neatbilstoša tradīcijām, tai runās pretī, to izkropļos un pasludinās kā melus, un beigās tā tiks atraidīta. Tomēr vārdi kā zobens spiedīs caur sirdsapziņu.

Lai cilvēku varētu izglābt būs nepieciešams iet pretī visām cilvēka vēlmēm, iegribām un sapņiem. Cilvēks vēlas atbrīvošanu caur cīņu, Dievs vēlas šo cīņu izcīnīt cilvēka vietā. Ne jau tāpēc, ka cilvēka spējas viņš apsmej vai nonievā. Bet tāpēc, ka cilvēks ir mīļš Viņa sirdī!
Caur atraidījumu līdz krusta nāvei ir iespējama cilvēka izglābšana.
Jesajas 53:4-7 Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.
Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.
Nevienā brīdī Kristus neatkāpās no Nācaretes sprediķī nospraustās kalpošanas programmas vai mērķa. Viss sacītais Viņa kalpošanā piepildījās un ielika paliekošas atziņas un brīnišķīgu paraugu nākamajiem kalpotājiem.

Apustuļiem, diakoniem, vienkāršajiem mācekļiem ir skaidri jāsaprot – jūs kalposiet, mācīsiet, varbūt darīsiet lietas, kas citu cilvēku acīs būs brīnumi. Tomēr visus kalpotājus sagaida atraidījumi, kuri izraisīs sāpes un ciešanas dvēselē. Caur tām mēs un jūs pilnveidosimies, mācīsimies mīlēt! Mācīsimies pakalpot tiem, kuriem ir vajadzības un sāpes!

Šī atziņa ir kā pamats visiem tālākajiem notikumiem, kurus Lūka ir pierakstījis. Šī atziņa ir kristīgas kalpošanas pamats –
Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."
Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru