Kristus piedzimšanas svēki!

Kungs, dari mani par Sava miera nesēju.
Kur ir naids, ļauj man sēt mīlestību,
Kur aizvainojums, — piedošanu,
Kur šaubas, — nest savu ticību.
Kur izmisums, — cerību.
Kur tumsa, — nest gaismu.
Un kur bēdas, — nest līksmību.
Dievišķais Kungs, dari tā, lai mana vēlme būtu
Nevis saņemt mierinājumu, bet gan mierināt,
Nevis tikt saprastam, bet saprast,
Nevis tikt mīlētam, bet mīlēt.
Jo iegūstam mēs dodot,
Žēlojot tiekam apžēloti
Un mirstot sev, dzimstam mūžīgai dzīvībai.
(Sv. Francisks)

Kad Tu redzi cilvēkus, ejam ielās, ar smaidu sejā, tad Tu droši sper soļus viņu virzienā. Arī Tavā sejā lūpas izliecas smaidā. Paliek silti sirdī. Bailes un nedrošība atkāpjas, un Tu, sperot soļus pielijušā asfalta ietvē, dodies uz vietu, kuru vēlies aizsniegt. Vietu, kurā mājo Tev tuvi un dārgi cilvēki, mīļi cilvēki.

Klauvējiens.
Atveras durvis.
Un Tev pretī sitas virtuves smaržas, kuras reibina un rada sirdī prieka emocijas. Seja, kuru ieraugi atplaukst smaidā. Un Tu sajūti radniecīgu dvēseli... Tu jūti radniecīgu dvēseli savā tuvumā… Tava dvēsele atverās un sniedz otrai dvēselei sadraudzības prieku. Jums abiem ir līdzīgi piedzīvojumi un pārdzīvojumi; katram no savas dzīves, un ir daudz kopīgu emociju un atmiņu, ar kurām gribās padalīties. Sarunā raisās domas un idejas, rodas vērtību atziņas, kuras ir pārrunājamas. Kopīgajās sarunās, laikam ritot, nemanot ienākt radīšanas prieks. Draudzības radīšanas prieks. Kad radniecīgās dvēseles atvadās un dodas katra uz savu mājas vietu, tad šķiršanās nerada sāpes un pārmetumus. Šīs šķiršanās atklāj un atstāj ilgas. Ilgas pēc satikšanās. Ilgas iepriecināt savu tuvāko un ilgas iegūt no draudzības - prieku, mīlestību, iejūtību, žēlsirdību un sirdsmieru. Kopā pabūšana rada vienotības sajūtu un sniedz atkalredzēšanās cerību dzīvē. Jo kopīgajās sarunās Tu sāc apjaust - Tu neesi viens pats pamests un atstumsts. Nē, Tev blaukus ir cilvēki, kuri, tāpat Tu, ir gājuši cauri skaudrajai vientulībai un pelēkajai vienaldzībai.

Kā cilvēks skatītos uz Dievu vai kā cilvēks justos, ja Dievs ietu garām cilvēkam ar vienaldzīgu skatienu, bez smaida sejā?
Kā Dievs jūtas, kad Viņš iet pa ielu un redz vientulības un vienaldzības saēstas cilvēku sejas? Sejas, kurās nevar atrast smaidu vai smaida grumbiņas sejā? Sejas, aiz kurām nav sirds siltums.

Ziemassvētki!
Kristus piedzimšanas svētki!

Kas tad īsti ir šie svētki kristietībā?
Katram no mums ar šiem svētkiem saistās savas īpašās atmiņas, savas skaistās bērna emocijas. Katru gadu šie svētki tiek gaidīti. Katru gadu baznīcās un draudzēs tiek lasīts un pārstāstīts šis vienkāršais stāsts par necila puisēna ienākšanu cilvēku cilts dzīvē.

Manā agrā bērnībā ģimenē Ziemassvētkus nesvinēja. Tikai pusaudža gados es uzzināju par Ziemassvētkiem. Un savā apzīnīgajā dzīvē, es vispirms Ziemsvētkus iepazinu no tautas tradīciju puses. Un tikai, tad, kad man tuvojās 18 gadu, es pirmo reizi aizgāju uz Dievnamu, uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Es protams toreiz neko īsti nesapratu, kāpēc šie cilvēki nāca uz baznīcu man bija mīkla.

Bet kopšs esmu ieklausījies Ziemsvētku vēstī, un vienmēr, kad es šo stāstu lasu, mani pārsteidz divas lietas lasītajā.

Pirmā – cilvēki, kuri tiek aprakstīti Rakstos, laika posmā, kad Jēzus Kristus nāca šinī pasaulē. Pārsteidz viņu reizē vienkāršie un sarežģītie raksturi un emocijas, kuras mīt viņos.

Lasot, Lūkas evaņģēliju, mēs satopamies ar neticīgu priesteri Cahariju, kuram ir neauglīga sieva Elizabete. Šī pāra karstākā vēlēšanās dzīvē ir bērni ģimenē.  Es varu teikt – klasiska mūsdienu situācija. Nav nepazīstama. Lasām tālāk, un mēs atklājam kā šī pāra dzīvē ienāk Dievs un neticību pārvērš klusumā un priekā. Caharija kļūst mēms un Elizabete kļūst prieka pārņemta par to, ka Dievs viņai piešķīris dēlu. Viņa priecājās ar bērna prieku - viņas negods ļaužu priekšā ir atņemts.
Turpinot lasīt, mēs uzzinām, ka Dievs sūta savu vēstnesi pie jaunavas Marijas. Dieva vēstnesis saka Marijai, ka ar viņu, parastu zemnieku meiteni, notiks neiedomājamas lietas. Palasīsim kādas...

Lūkas ev. 1.nodaļa 28.-38.pants:
Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. Un redzi, Elizabete, tava radiniece, pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī. Jo Dievam nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.

Vai mūsu prātā neparādās izbrīna emocijas nots - šīs jaunavas pieticīgā, nosvērtā atbilde tik kardināli atšķiras no neticīga-ticīgā priestera Caharijas atbildes. Ir sajūta, ka priesteris ir ārkārtīgi noguris no dzīves, viņš ir zaudējis cerības, ka kaut kas vispār varētu mainīties. Bet no otras puses - jaunības cerības un sapņi zemnieku meitenē iededz arī mūsu dienu cilvēkā ticības liesmiņu – viss būs labi...
Atverot Mateja evaņģēliju mēs ieraugām jaunavas Marijas saderināto. Šo vīru Raksti mums atklāj tādos dīvainos apstākļos. Izlasīsim...

Mateja ev. 1.nodaļa 18.-19.pants:
Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties.

Lūka Jāzepu tiek raksturo kā taisnu un godīgu vīru! Vīru, kurš nevēlas darīt negodu savai līgavai. Vīru, kurš nevēlas pazemot savu izredzēto. Bet kā taisns un godīgs vīrs var pamest savu līgavu?
Pārdomājot izlasītā zemtekstu, mēs atklājam, ka Jāzepa sirds ir pilna ar šaubām par nākošās sievas godīgumu, pilna ar neuzticību un neticību! Situācija arī nav no vienkāršajām. Tā prasa īpašu uzticēšanos. Kam? Sievietei? Dievam?

Un atkal, kad vienkāršais cilvēks atrodas dzīves krustcelēs, tiek sūtīts Dieva vēstnesis, kurš taisnīgajam un godīgajam vīrietim atkārto visus tos pašus vārdus, ko viņa līgava viņam pirms kādām dienām stāstija.

Otra lieta, kas mani pārsteidz lasot šos senos rokrakstus – pāri visām cilvēku šaubām, pāri visai cilvēku neticībai, neuzticībai stāv Būtne, kuras sirds vēlas un spēj salīmēt divas jaunas dzīves, radīt tajās prieku un laimi. Būtne, kura no sirds vēlas dot cerību divu jau dzīves pieredzi guvušu cilvēku vecumdienās. Un visbeidzot – dot spēku, drosmi un pārliecību diviem jauniem cilvēkbērniem, kuri tikai gatavojas uzsākt kopējo dzīves ceļu. Tā Būtne vēlas simboliski pateikt – no jaunības līdz vecumam esmu jūsu dzīves ceļā blakus, es nekad jūs neatstāšu vienus!

Slavēts ir Tas Kungs!

Lūkas ev. 1.nodaļa 68.-79.pants:
Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,
un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu
svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.
Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.

Brīnišķīga pateicības dziesma Dievam. Cilvēks, kurš savas neticības dēļ ticis apklusināts, atbrīvojoties mēles saitēm, dod godu un slavu savam Radītājam. Pateicības vārdi un pielūgsmes ideja caurvij šo brīnišķīgo dziedājumu. Ar pirmajiem vārdiem, dzīves pieredzi guvušais vīrs, dod godu Dievam, kurš jau senlaikos ir apsolījis atkal apraudzīt savus ļaudis nākotnē. Dievam slava un gods tiek pienests pateicībā par solījuma piepildīšanos, par atbrīvošanas laika atnākšanu un par pestīšanas raga uzcelšanu. Visu šo simboliski aprakstīto darbību rezultāts ir Dieva pestīšana caur Viņa žēlastību, lai atbrīvotie ļaudis varētu kalpot Kunga priekšā svētumā un taisnībā. Lai klausītājiem nebūtu šaubu un rastos pārliecība par vēsts patiesumu un svarīgumu, tiek pievienota atziņa – Dievs atceras savu svēto derību, kuru kādreiz ir devis ticības tēviem. Ābrahāmam, un atkārtojis viņa pēctečiem.

Slavas dziesma izteic cilvēka apziņai brīnišķīgu vēsti. Tu netiksi notiesāts, tev netiks piemērots bargais nāves sods. Tev grēcīgajam cilvēkam glābšana tiks piešķirta bez maksas. Tāpēc, ka Dievs Tas Kungs ir žēlastības pilns Dievs. Viņa sirdī pulsējoši sitieni izteic mīlestību un karstu vēlēšanos, lai grēkā kritušais notic Viņa mīlestībai. Dievs vēlas atgriezt cilvēku mūžības apritē. Viņa mīlestība uz cilvēku cilti nav beigusies. Dievs  atceras, ka visuma telpā ir Viņa radītā cilts, kurai sāp un kura cieš, savas kļūdas dēļ. Tāpēc Kunga sirds nav mierīga, tā meklē cilvēka dvēselē paliekamu vietu, kurā varētu iemājot un svētīt cilvēka dzīvi. Dievs savu apsolījumu pirmajam cilvēku pārim atceras un tagad ir nācis to piepildīt. Viņš šo solījumu apzīmē kā svētu. Tas ir - neaizmirstamu un kā ļoti īpašu un sirdī dārgu solījumu.  Šis solījums tiek turēts sirds piemiņā, līdz laikam, kad tiks izpildīts.

Senlaikos noslēgtā derība ar Ādamu un Ievu un arī derība ar Ābrahāmu tiek piepildīta līdz ar Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus piedzimšanu. Derības piepildījuma uzsākšana Kristus piedzimšanas svētkos liek mums atcerēties visas lietas, ko Dievs cilvēka labā ir darījis, kopš grēkā krišanas notikuma. Viņš laika gaitā ir atkārtojis savu solījumu Abrahāmam, kā arī dažādās situācijās, vietās vēlreiz atkārtojis Derības solījumu -piemēram Sinaja kalnā; caur praviešiem Jeremiju 31.nod.un Ecehiēlu 34.nod., savā veidā arī Pashā. Derības jēdziens un piemiņa ir ietverti pēdējā Vakarēdienā. Atgādinot baznīcai un draudzei tās kalpošanas pamatnostādnes. Liekot atcerēties – Dievs kalpo cilvēcei līdz galam un tāpat baznīcai un draudzei būs kalpot sabiedrībai, kurā tā atrodas. Derības un piemiņas idejas dod norādes kristiešiem arī uz galda sadraudzību, kura stiprina cilvēkus draudzes kopībā. Tieši tāpēc Kristus piedzimšanas svētkos ģimenes apsēžas pie galda, draugi sanāk kopā un mēģina viens otru iedrošināt, pacelt, uzmundrināt. Galda kopība dod grēkā kritušajiem prieku un mieru ikdienas steigā un liek pieminēt Mīlestības un  Miera Dieva derību.

Kristus piedzimšana laiks!
Kristus piedzimšanas svētki!
Tie nav vienkārši svētki. Tie piemiņas un derības svētki. Ziemas svētkos un Lieldienās Svētas Gars katram no mums atgādina sirdsapziņā – tu esi, tu dzīvo, tu priecājies, tu skumsti, tu jūti, tev ir cerība, pateicoties Dieva Kunga solijumam – Es tevi nepametīšu, Es tevi neatstāšu, Es būšu ar tevi!

Kristus piedzimšana laiks!
Kristus piedzimšanas svētki!
Katram no mums šie svētki ir īpaši savā veidā, savā īpašā veidā mēs tos atceramies un turam piemiņā. Jo iekšēji mēs jūtam, ka šie svētki nav tikai klāts galds, iesaiņotas dāvanas un skaisti vārdi! Aiz tā visa ir kas vairāk un dziļāk!

Mēs sakām Gods Dievam augstībā un miers virs zemes! Ar šiem vārdiem apliecinam Dieva varenību un viņa mīlestību.

Kristus piedzimšanas svētkos Dieva varenība parādās veidā un formā kādā Viņa dēls ienāk šajā pasaulē. Varenība parādās Jēzus kalpošanā – ne pieprasot, ne atņemot, bet dodot pakalpojumā grēkā kritušajai cilvēcei. Dodot sevi cilvēka cilts vietā kā patīkamu, smaržīgu upuri. Dieva mīlestībai par godu un slavu.

Lai tad katra cilvēka sirdī skanot Ziemassvētku zvanu skaņām sirdī, zemapziņā skan:
Gods Dievam augstībā un miers virs zemes!