Gribēt neiespējamo – 2.turpinājums (Aidis Tomsons)

Tas, kas notika tajā svētdienas pēcpusdienā 2002.gadā, mani daudzus gadus atturēja stāstīt šo piedzīvojumu citiem. Esmu baidījies, ka man nesapratīs. Joprojām neesmu pārliecināts, ko jūs par to domāsit. Bet es zinu, ka Dievs ļāvās sevi izaicināt. Tālākie notikumi to nepārprotami apliecinājuši.

Mācītājs Guntis Bukalders, pateicībā par vairākiem manis sarūpētiem audio ierakstiem viņa ģimenei, bija savulaik uzdāvinājis 5 CD ar dažādiem Bībeles komentāriem. Kopš 17 gadu vecumā es pirmo reizi pa īstam aptvēru Kristus mīlestību un piedzīvoju jaunpiedzimšanu (varbūt kādreiz uzrakstīšu arī par to), es ik rītu atvēlēju brīžus lasīšanai un lūgšanai. Torīt paņēmu vienu no dāvātajiem CD komentāriem. Un šķietami nejauši atvēru lappusi par tematu, par kuru agrāk nekad nebiju nedz īsti lasījis, nedz aizdomājies.

Tas bija detalizēts skaidrojums par jūdu ticības priesteru tērpiem, plecu segu jeb efodu un īpaši par diviem metamajiem akmeņiem, kurus glabāja šajā segā – Urīmu un Tumīmu. Cik nu iespējams par šo tematu noskaidrot, tas komentāros bija aprakstīts. Tie bija akmeņi, ar kuriem jūdi īpašos gadījumos noskaidroja Dieva gribu. Ir dažādas versijas, kā tie izskatījās un kā viss notika, jo precīzu vēsturisku aprakstu nav. Taču Bībelē ne reizi pieminēts, kā jūdi izjautā Dievu ar metamo kauliņu un efoda palīdzību. Kā bija rakstīts komentāros, tas, visticamāk, bija kaut kas līdzīgs lozes mešanai, kur ar diviem akmeņiem varēja noskaidrot atbildi „jā” vai „nē”.

Lai arī Urīms un Tumīms bija pazaudēts jau vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, lozes mešana bija pazīstama arī vēlāk. Pat mācekļi pēc Kristus augšāmcelšanas Jūdas vietā 12.apustuli izvēlējās, metot lozes (Apd. 1:26). Acīmredzot, viņi paļāvās un ticēja, ka Dievs caur šo lozēšanu atbildēs. Taču ložu mešana, cik zināms, ir bijusi vispārizplatīta parādība visos laikos. Romieši Jēzus drēbes pie krusta sadalīja, metot lozes.

Biju lasījis, ko E.Vaita raksta par lozēšanu un dažu ticīgo māņticību, visur saskatot zīmes un pēc tām vadoties. Pasaule ir pilna ar māņticīgajiem. Bet kur ir robeža? Bībelē ir aprakstīti gadījumi, kad cilvēki uzdrīkstas Dievam prasīt zīmes, un Viņš tam ļaujas. Pat šādi izlozējot divpadsmito apustuli.

Tajā svētdienas pēcpusdienā es jutos nelaimīgs. Simtiem stundu pēdējo mēnešu laikā biju pavadījis tukšos meklējumos. Man bija žēl pazaudētās svētdienas. Man VAJADZĒJA uzzināt, kāds ir Dieva prāts. Vai man turpināt meklēt? Vai man mest mieru un darīt ko citu?

Es noslīgu uz ceļiem lūgšanā un domāju par torīt izlasīto. Man vajag Urīmu un Turīmu! Ja Dievs šādi varēja atbildēt Vecās Derības laikā, vai Viņš ir kļuvis nespējīgāks šodien? Ja viņš varēja ļauties mācekļu lozēšanai, vai viņš par to dusmosies uz mani? Es neprasu Viņam sīku jautājumu. Es prasu Viņam to, kas neapšaubāmi ietekmēs visu manu dzīvi. Vai tā būtu pārdroša rīcība, lūdzot Viņam atbildēt tāpat, kā Viņš atbildēja savējiem pirms tūkstošiem gadu?

Un es nolēmu lozēt. Domājot par to ar gandrīz 15 gadu atstarpi, esmu secinājis, ka īpašos gadījumos Dievs ļauj sevi izaicināt. Ja runa ir par kaut ko, kas ļoti būtiski var ietekmēt visu mūsu dzīvi, Viņš vēlas, lai mēs būtu droši par savu izvēli, lai mēs būtu pārliecināti. Es zinu, ka man šī pārliecība vēlāk bija ļoti vajadzīga. Bija jāpaiet gadiem, pirms Dievs varēja mūs apdāvināt un stiprināt tajās grūtībās, kas bija jāpārvar. Bet iedomājos, kā tajā brīdī Viņš droši vien lūkojās uz mani ar smaidu un sacīja: „Nu labi, rīkojies. Es Tev atbildēšu.”

Gandrīz vai kauns stāstīt par savu bērnišķīgo rīcību. Es sirsnīgi pielūdzu, ņemot par pamatu „Lūgšanas ABC” principus. Tad paņēmu tukšas papīra lapiņas un sāku rakstīt dažādus savas iespējamās rīcības variantus. Jāatzīstas, esmu aizmirsis, ko tieši rakstīju. Es gribēju zināt, vai man kaut ko darīt un ko darīt? Vienā no lapiņām ierakstīju, ka Dievam nepatīk šāda lozēšana, tāpēc Viņš šādā veidā neatbild.

Vēlreiz, tā kā neērti juzdamies, bet tomēr no sirds pielūdzu. Liku lapiņas uz gultas zem segas, samaisīju un tad, lūgdamies atkal, vilku neskatīdamies ārā savu lozi. Ielūkojos, ko esmu paņēmis. Lapiņā bija rakstīts: „Ielikt sludinājumu radio.”

Atviegloti nopūtos. Tas bija vienkāršākais, ko varēju izdarīt. Vienreiz jau to biju darījis. Bet kāpēc gan nē? Rīt pat to atkal izdarīšu.

Pateicos Dievam par atbildētu lūgšanu. Ātri savācu visas lapiņas uz izmetu tās papīrgrozā. Taņa (sieva) mājās nebija. Nolēmu viņai neko nestāstīt. Kā lai izskaidro kaut ko tik dīvainu un šķietami muļķīgu? Tam es nebiju gatavs. Pagāja vairāki gadi, un tikai tad, kad jau dzīvojām mūsu jaunajā mājā, es atļāvos viņai izstāstīt. Bet tobrīd es notikušo paglabāju pie sevis. Es arī nezināju, ka vēl būs vajadzīgi gadi, pirms es radīšu atbildes uz saviem jautājumiem.

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 3.turpinājums)
(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru