Gaidīšanas laiks

Gribēt neiespējamo – 3.turpinājums (Aidis Tomsons)

Nākamajā dienā radio iedevu sludinājuma tekstu. Šoreiz piedāvājumu bija mazāk. Zvanīja arī celtnieks-inženieris, pie kura bija devies draugs Alberts. Taču neviens no piedāvājumiem nešķita derīgs. Zināmā mērā vīlies, gaidīju, kad vēl kāds piezvanīs.

Es vienmēr esmu centies daudz ko mājās darīt pats. Šo to bija iemācījis mans tēvs. Sievas tēvs iemācīja izlikt flīzes. Tajās dienās viens cilvēks no draudzes, kuru pazinu jau sen, palūdza palīdzību. Viņi abi ar sieviņu, pensionāru pāris, dzīvoja Čiekurkalnā vecā, denacionalizētā namā. Divstāvīgajai daudzdzīvokļu mājai bija četri saimnieki, viņiem piederēja viena ceturtā daļa. Kā jau vecās mājās, ērtību nebija, un pat uz sauso tualeti bija jāiet uz koridoru. Gan ūdensvads, gan kanalizācija mājā bija jau ievilkta, un nu viņi sapņoja par savu vannas istabu un ērtu tualeti. Es pieteicos palīgā.

Nopirkām vannu, klozetpodu, boileri, krānu, visu, kas nepieciešams. Vieta tika sagatavota, caurules savilktas, pamazām vannas istaba tapa gatava. Kamēr strādājām, runājāmies. Un es uzzināju gan par viņu dzīves piedzīvojumiem, gan to, kā viņiem klājas tagad. Izrādījās, turpat tālāk, pagalmā, viņiem ir vēl viena liela saimniecības ēka, kurā vairākus gadus saimniekoja firma „Melnais kaķis”. Viņiem te bija gan birojs, gan tika glabāti spēļu automāti. Visiem četriem saimniekiem tika maksāta īres maksa, un Nikolajs ar sieviņu (kam es palīdzēju) vēl piestrādāja par sētnieku un kurinātāju. Papildus naudiņa pie pensijas bija liela svētība.

Taču pirms pāris mēnešiem firma bija atradusi jaunas telpas, un nu šīs saimniecības ēkas stāvēja tukšas. Nebija vairs nedz īres maksas, nedz arī darba. Cik labi, ja varētu atrast jaunu īrnieku, vai arī ēku varētu pārdot! - tā sacīja Nikolajs.

Nolēmu ziņkāres pēc to apskatīt. Nikolajam, kā jau vienam no saimniekiem, bija atslēgas. Pa ceļam prasīju, cik viņš par šo īpašumu grib? Nu, to jau lemšot visi kopā, bet esot runājuši – būtu labi, ja 20 tūkstošus varētu dabūt.

Mana sirds ietrīsējās. Ēka izskatījās pieņemamā stāvoklī. Protams, būtu jāveic kārtīga pārbūve un remonts. Šis tas jānojauc, jāpieslēdzas pilsētas kanalizācijai. Vēl viena ķibele, dienvidu pusē bija tikai viens logs, kaimiņi neļaujot saskaņot citus logus uz savu pusi. Un tomēr divdesmit tūkstoši par ēku un atdalāmu zemi gandrīz 1000 kv.m. Rīgā likās ļoti pieņemama summa. Ieminējos: „Varbūt aprunājies ar pārējiem īpašniekiem, vai viņi tiešām šo ēku pārdos?” To varētu pārbūvēt par dzīvojamo, un te nu būtu mūsu sapņu māja!

Nākošajā reizē līdzi paņēmu gan sievu, gan arī draugu Albertu. Apskatījām. Alberts bija tas, kurš teica – ņem nedomājot! Tādā vietā par tādu summu ir tā vērts! Tiesa, īpašnieki gan bija pārrunājuši un nolēmuši prasīt 25 tūkstošus. Bet arī tā likās pieņemama cena. Sludinājumi reklāmu portālos lika domāt, ka summa tiešām ir pieticīga. Arī sievai vieta ļoti patika.

Apsēdāmies un vēlreiz visu pārrunājām. Nikolajs bija priecīgs par mūsu interesi. Viņam būtu naudiņa, un mēs nebijām svešinieki. Bija tikai viens nopietns šķērslis: pārdodamajai ēkai bija klāt piebūvētas nelikumīgas piebūves (divas nelielas mūra palīgēkas), un, lai zemi varētu sadalīt, tās bija vai nu jānojauc, vai arī būves jālegalizē. Turklāt pēc tam ēku būs jāreģistrē kā dzīvojamo namu. Apzinājos, ka Rīgā tas nebūs vienkārši. Taču darbs šķita paveicams. Vienojāmies, ka saimnieki sāks rīkoties, un, tiklīdz īpašums būs sadalīts, mēs varēsim pirkt. Es varēju atļauties iedot pārsimt latu, lai viņiem būtu pirmā naudiņa dokumentu kārtošanai, un mēs priecīgi devāmies mājās.

Jūs jautāsit, kur es grasījos ņemt 25 tūkstošus? Kopš tā svētdienas rīta, kad es pie tirgus pirmo reizi lūdzu par savu māju, bija pagājuši vairāki gadi. Naudu mums nebija izdevies iekrāt, bet mēs dzīvojām manu vecāku privatizētā dzīvoklī Pļavniekos. Kad es 90.gados pirmo reizi iedomājos par savu mājokli, mūsu dzīvoklis maksāja zem 10 tūkstošiem. Bet pa šiem gadiem dzīvokļu cenas bija kāpušas, un nu mūsu trīsistabu dzīvoklītis maksāja ap 20 tūkstoš latu, varbūt pat vēl mazliet vairāk, jo cenas turpināja kāpt. Es cerēju, ka mēs dzīvokli varētu pārdot par vajadzīgo summu, un tad jau, uz vietas dzīvojot, pamazām varētu remontēt istabu pēc istabas, tā lēnā garā mēs iekārtotos. Daudzi taču tā ir darījuši, vai ne?

Tajā vakarā, pārbraucot mājās, es apņēmos darīt divas lietas. Pirmkārt, sākt krāt naudiņu. Mums joprojām nebija nekas iekrāts. Bet nauda būs vajadzīga! Un otrkārt, es nolēmu ik dienas lūgt vienu un to pašu lūgšanu: „Dievs, ja tas ir Tavs prāts, tad pašķir visu. Bet ja tas nav Tavs prāts, tad, lūdzu, liec šķēršļus, ka mums neizdodas.”

Un es tā arī darīju. Vēl tikai pirms pāris nedēļām es biju lozējis un izvilcis lapiņu par sludinājumu radio. Šis pirkums Čiekurkalnā nekādā veidā nebija saistīts ar sludinājumu. Varbūt tomēr Dievs vienkārši ignorēja manu pārdrošo rīcību pirms pāris nedēļām? Man nebija atbildes uz šo jautājumu. Bet es pārāk nepārdzīvoju, nolēmu, ka gan jau, satiekoties ar Dievu klātienē, to noskaidrošu. Šobrīd biju priecīgs, ka mana sapņa piepildīšanās ir jau tik tuvu. Tādēļ sāku lūgt savu jauno lūgšanu, krāt naudu un biju gatavs gaidīt. Gaidīt, kad Dievs ļaus rīkoties tālāk.

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 4.turpinājums)
(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)
Gaidīšanas laiks Gaidīšanas laiks Reviewed by Aidis Tomsons on pirmdiena, oktobris 31, 2016 Rating: 5

1 komentārs:

  1. Stāsts ir "ierāvis", ar nepacietību gaidu turpinājumu :) Aktuāls. Protams, Glena Kūna piedzīvojumi ir bijuši ticību stiprinoši, bet ir daudz īpašāk lasīt notikumus, kas tepat mums līdzās, par "savējiem".

    AtbildētDzēst

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.