Vai debesis ir iekārojamas?

„Kādreiz viņi nicināja tiem piedāvāto ārkārtīgi lielo un mūžīgo godību — bet cik iekārojama tā tagad šķiet!” (Elena Vaita „Lielā cīņa”) 
Nespējot atkāpties no savas kristīgās pagātnes, šad un tad (un pēdējā laikā arvien biežāk) prātoju, vai tiešām es vēlētos nonākt debesīs. Parasti jau kristieši pieņem, ka to vēlas visi — tikai lielākoties nav gatavi maksāt prasīto cenu (atteikties no iemīļotiem grēkiem u. tml.). Ar tādu domu (ka visi tur vēlas nokļūt) arī tiek sludināts evaņģēlijs. Un apustulis Pāvils raksta: „Ja šajā dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Sanāk, ka bez mūžīgās dzīvības cerības nav ne jēgas, ne motivācijas dzīvot kristīgu dzīvi. Lācis danco un brauc ar divriteni, ja par to dabūs konfekti. Pat zvēri cirkā koncentrējas uz atalgojumu; ar ko gan mēs būtu sliktāki?! 
Tad nu arī es pirms dažām dienām ar sirds drebēšanu uzklikšķināju šos vārdus — „I don't want to go to heaven” („negribu nonākt debesīs”) — interneta meklētājā. Ar sirds drebēšanu, jo iekšēji jutos, ka daru kaut ko aizliegtu, nepiedienīgu, bezmaz zaimojošu, ka tādējādi lieku Kristus upuri smieklā, jo Viņš taču samaksāja visdārgāko cenu, lai mēs ar jums tur varētu nokļūt. Bet sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka neesmu gluži vienīgais pasaulē, kam tik zaimojoša doma ir nākusi prātā, un vēl pārsteigtāks kļuvu, kad izlasīju atbildes „Quorā”. 

Tātad jautājums „Is it weird, that I don't want to go to heaven?” („Vai nav dīvaini, ja es negribu nonākt debesīs?”) — un dažas atbildes uz to: 
Nē, un, lūk, kāpēc. 
Es arī drīzāk gribētu nonākt ellē. Ja tā labi padomā, tad izskatās, ka ellē ir daudz vairāk brīvības nekā debesīs. 
Augot septītās dienas adventistu ģimenē, es uztvēru debesis tikai kā vēl vienu dzīvi, kurā mēs visu laiku slavēsim Dievu. Bet es vēlējos iegūt zināšanas — un brīvību. Pastāvīgi uzdevu kaudzēm jautājumu, bet cilvēki draudzē un arī mana ģimene to nevarēja ciest. Viņi mēdza atbildēt, ka ir lietas, kuras mums nav jāzina, ka Dievs pats par tām parūpēsies. Bet es domāju: būt labam cilvēkam — tai būtu jābūt izvēlei, ko jūs izdarāt, nedomājot par atalgojumu — vienalga, vai nonāksiet debesīs vai ellē. Es labāk nonāktu ellē, zinādams, ka dzīvi esmu nodzīvojis kā nākas. Un vēl es vienmēr domāju par, lūk, ko: eņģeļi ir Dieva kalpi. Ja jūs nonāktu debesīs un sāktu viņiem uzdot jautājumus, sazin kā tas beigtos. Bet ellē, „dēmonu” sabiedrībā, jūs viņiem varētu jautāt jebko un par jebko. Viņi nav sātana kalpi, viņi seko viņam paši no brīvas gribas. Man gribētos iegūt visas iespējamās zināšanas un būt starp sev līdzīgiem! 
Nē, katram, kas nopietni par to ir padomājis, ir atbaidoša pretīgā atriebības ideja — ka vieni tiks ielaisti debesīs, kamēr pārējie būs nolemti mūžīgām mokām vai pilnīgai iznīcībai tikai un vienīgi savas ticības un reliģiskās piederības dēļ. 
Nepavisam. Faktiski tavs skatījums var izrādīties visai atskurbinošs — atkarībā no tavas motivācijas. Daudzi varoņi mītos un leģendās ir atteikušies no debesīm cēlu motīvu vārdā. 
Ir tāds slavens citāts, ko pieraksta Markam Tvenam: „Debesis — maigāka klimata, bet elli —kompānijas pēc.” Cilvēks ir izteikti sociāls dzīvnieks, un tieši ellē mēs iegūstam labākos draugus. Daudzi izcili cilvēki ir apzināti atteikušies no komfortabliem apstākļiem, lai dotos „ellē” un tādējādi sniegtu lielāku ieguldījumu cilvēces labā, ir atstājuši bagātību un ērtības, uzņemoties nabadzību un dodoties uz kara zonām, lai palīdzētu citiem cilvēkiem, sev līdzīgiem. Varoņi rodas ellē — un tikai ellē. 
Tātad nevēlēties nonākt debesīs nepavisam nav dīvaini. Faktiski tas varbūt pat norāda, ka tev ir īpaša dvēsele, kas netiecas pēc tā komforta, ko kāro pārējie.
Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu izpratni par „debesīm” tu esi uzaudzis.
Es arī neesmu īpašs arfu spēlēšanas un slavas dziesmu dziedāšanas entuziasts. Ja debesis ir tādas… — nu, nē, paldies!
Bet, ja debesis nozīmē īstenot savas neiedomājamākās fantāzijas kopā ar cilvēkiem, kurus tu mīli, tad gan es esmu ar abām rokām un uz 1000 procentiem par!
Problēma ir tā, ka reliģija nevar līdz galam izšķirt, kas ir kas, vai reāli pierādīt, ka mūžīgās nebūtības scenārijs ir sliktāks par debesīm. 
Visi viņi piedāvā šādu vai citādu „elles” variantu — tikai tālab, lai „debesu” apsolījums uz tā fona iegūtu lielāku pievilcību. 
Kas attiecas uz mani, tad visu savu apzinīgo mūžu esmu nodzīvojis „ellē”. Tādas „debesis”, kādas tās definē mani biedri ellē, manās acīs neizskatās visai pārliecinošas.
Vēl arī atradu, ka Oskars Vailds ir rakstījis: „Es nevēlos nonākt debesīs. Tur nav neviena no maniem draugiem.” Savukārt Fredijs Merkūrijs kādā intervijā ir teicis: „Ak, es neesmu radīts debesīm! Nē, es nevēlos tur nonākt. Ellē būs daudz labāk. Padomājiet tikai par visiem interesantajiem cilvēkiem, kurus tur lejā satiksiet!”

Beigās tikai paliek vēl viens dīvains jautājums: kas īsti kristiešos ir tāds, kas liek Fredijam Merkūrijam, Oskaram Vaildam un Markam Tvenam kompānijas dēļ labāk izvēlēties elli nekā debesis? Tā vien šķiet, ka tomēr noteicošais, kāpēc cilvēki (arī es) nevēlas nonākt debesīs, ir ne tik daudz kādi iemīļoti grēki vai citi kavējoši morāles faktori, bet tieši kompānija, proti, saprotoša, draudzīga vide, cilvēki, ar kuriem tu vari būt atklāts, ar kuriem tevi vieno līdzīgas domas, mērķi, savstarpēja solidaritāte. Kuri nevis meklē tevī morāles nepilnības vai teoloģiskas kļūdas, lai sašutumā novērstos, bet kuri ir līdzās priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs, un, ja kopā aiziesim ellē, tad arī tā nešķirs. 
Kā saka, kompānijas pēc var arī pakārties. Un tieši to, starp citu, darīja arī agrāko laiku kristīgie mocekļi, kas gāja sārtā kompānijas — Kristus un svēto — kompānijas pēc. Viņi gāja ellē, uguns liesmās, kompānijas pēc.

Mans labs draugs, kurš kādreiz nāca, bet tagad vairs nenāk uz draudzi, teica: ir aplami runāt, ka uz draudzi ir jānāk pie Dieva, ne pie cilvēkiem (lai gan tieši tā mums māca; vismaz es esmu kristīgajā vidē to neskaitāmas reizes dzirdējis). Nē, viņš teica, uz draudzi tu nāc pie cilvēkiem. Cilvēks ir radīts cilvēkiem. 
Un tas tiešām nav dīvaini.

Varbūt dīvaināk ir, debesis sludinot, iedomāties, ka jūsu izpratne pilnīgi visiem šķitīs pievilcīga? Un jūsu debesis iekārojamas? 

Sauciet mani par elles bērnu!
Vai debesis ir iekārojamas? Vai debesis ir iekārojamas? Reviewed by VA redakcija on sestdiena, aprīlis 22, 2023 Rating: 5

3 komentāri:

  1. Kolēģis reiz stāstīja par kādu vēsturisku notikumu, kad spāņu katoļi bija notvēruši kādu indiāņu virsaiti un to spīdzinājuši, cenšoties to piespiest kristīties un kļūt par kristieti. Šis virsaitis viņiem drosmīgi atbildējis: “Esmu redzējis, ko jūs esat izdarījuši ar manu tautu, tādēļ es labāk vēlos nonākt ellē, kur satikšu savus tēvus un senčus, nekā nonākt debesīs, kur būsiet jūs.”

    AtbildētDzēst
  2. Mani arī biedēja doma par "mūžīgi vieveidīgo+garlaicīgi dziedošo idilli debesīs" (nav nekas pret dziedāšanu, bet nepieņemu to kā propogandas instrumentu), līdz brīdim kad nonācu pie atziņas ka mums par debesīm ir ārkārtīgi maza saprašana. Es apskatījos uz esošo kosmosu, uz kokiem, uz planētu, uz cilvēkiem, zvēriem un kukaiņiem - secināju, nekādas garlaicības un vienveidības. Kad lasu Bībelē par Kristu - arī nekādas garlaicības un propogandas, un pats interesantākais - KRISTUS ARĪ mācās un aug, un dod augt citiem. No tā secinu, ka mani debesīs negaida garlaicība un vienveidība, bet ļoti individuāla pieeja. Tas ka Kristus apsolījis debesīs celt mājokļus - tas nozīmē, ka viņi nav jau iepriekš standartizēti un apriori gatavi (ar aprēķinu "Dievs zin visu" - arī izglābjamo skaitu).

    AtbildētDzēst

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.