Zināšanu sāpes

Kā ir labāk: zināt un satraukties vai nezināt un dzīvot mierā? Nezinu, kā jūs, bet es  šo dilemmu risinu dažādi. Reizēm es izvēlos nezināt un dzīvot neziņā, jo liekas, ka miers ir vērtīgāks par zināšanām. Tajā pašā laikā saprotu, ka tas var būt arī ārkārtīgi stulbi – cik daudz cilvēku ir miruši tāpēc, ka izvēlējušies nezināt savu veselības stāvokli! Ja vien viņi būtu agrāk uzsākuši ārstēšanos, varētu dzīvot.

Vai varētu būt tā, ka šim jautājumam nav vienas atbildes, bet viss atkarīgs no situācijas? Mēs tagad Bībeles izpētē esam nonākuši līdz radīšanas stāstam. Tā vien šķiet, ka Dievs bija vēlējies cilvēku pasargāt no ļaunuma iepazīšanas. Bet cilvēks tomēr izvēlējās uzzināt. Esmu dzirdējis sprediķus par šo, kur viena no atziņām ir: pārlieku ziņkārība ir grēks. Vai tiešām reizēm ir labāk nezināt nekā zināt? Redzu šajā brīdī sevi no malas. Es arī gribu mūsu puikas pasargāt no daudzām zināšanām. Es negribu, ka viņiem ir jāpiedzīvo ciešanas, ļaunums, vismaz šķietami liekas izvēles. Un man ir svarīgi, lai arī viņi negribētu daudzas lietas iepazīt: narkotikas, smēķēšanas atkarību utt.

Vai jūs man varat pateikt, kur ir robeža, kad ir vērts nezināt un kad ir vērts tomēr zināt? Zināšanu ieguvi bieži pavada grūtības. Daudzos gadījumos tā nozīmē piepūli un cenšanos, un daudzos gadījumos arī iekšēju diskomfortu un sākotnēju nemieru. Radīšanas stāsts man liek domāt par vēl vienu izvēli nezināt. Zinātnieki arvien pārliecinošāk atklāj to, ka pasaules vēsture ir citāda nekā tikai tā, ko mēs burtiski izlasām Bībelē. (Jūs ļoti labi zināt par konfliktu starp zinātnes atklājumiem un Bībeles radīšanas burtisko aprakstu.) Un tā ir mūsu katra izvēle, ko mēs darām ar šo dilemmu. Vai mēs izvēlamies neko nezināt un teikt: labāk nekritīsim ziņkārības grēkā, lai nepazaudētu ticību? Es domāju, ka ļoti daudzi kristieši ir izvēlējušies rīkoties šādi, un es atļaušos apgalvot, ka tas nav nekas slikts. Ne katrs mēs spējam sadzīvot ar jauniem atklājumiem, kas satricina mūsu iepriekšējās zināšanās un liek visu pārvērtēt. Man pat liekas, ka Dievs labprāt daudzus mūs no tā sargā. Viņš zina, ko mēs varam panest un ko nē, lai neizpostītu savu uzticību Viņam.

Arī es savu dvēseles mieru sargāju. Tomēr man jāatzīst, ka es bieži izvēlos mācīties un uzzināt. Es regulāri Dievam saku, lai Viņš papleš manu redzējumu un ļauj ieraudzīt plašāk, kaut nedaudz līdzīgāk kā Viņš redz. Es zinu, ka šī “paplešana” ļoti bieži ir sāpīga. Tā satricina manu paša pārliecību un rada satraukumu arī citos. Daudzi skatās uz mani un citiem “ziņkārīgajiem” un saka: redz, pie kā noved šādā izglītošanās un pētīšana, labāk sargāsim savas dvēseles durvis un savas smadzenes no postošām zināšanām! Bet es vienmēr esmu atklājis, ka pēc zināšanu sāpēm nāk atklāsmes prieks. Un brīvība. Brīvība no bailēm izlasīt atkal kaut ko, kas mani satrauc un ko iepriekš lapbrātāk ignorēju vai cenšos par to nedomāt. Turklāt ar katru reizi atklāju, ka mana pārvērtētā ticība nevis sabrūk,  bet tieši otrādi – nostiprinās.

Man nav skaidras atbildes pašam, kurā brīdī izvēlēties nezināt, kurā tomēr vērts censties. Ir skaidrs, ka pasaulē ir tik daudz informācijas un atziņu, ka visas apgūt nav iespējams, par visu nav vērts interesēties, un reizēm tiešām atklāsmes radītais satraukums nekādu ieguvumu nenes. Tomēr situācijā, kad jautājums atkal un atkal nonāk manā uzmanības lokā, es kādā brīdī izvēlos ļauties zināšanu sāpēm. Reizēm atbildes tā arī neizdodas iegūt. Un tomēr esmu nolēmis, ka es par to nesatraukšos. Arī neatbildēti jautājumi var sagādāt prieku būt brīvam jautāt un nezināt.