Neesmu vairs pastarītis

Normunds Ūdris. Atmiņu piezīmes (6). 

Mazo brālīti atnesa un ielika mazajā gultiņā. Visi sastājāmies apkārt un vērojām, bet Sigurdiņš mierīgi gulēja. Visiem, šķiet, bija tāda kopīga prieka sajūta, liela notikuma sajūta, kuru grūti ietērpt vārdos- mēģinot izteikt, vienalga kaut kas paliktu neizsakāms. Skatījos uz savu pastarīša troņa mantinieku un sapratu, ka manā dzīvē ir noticis kāds solis uz priekšu. Šodien teiktu, ka esmu nākamajā līmenī.

Maza atkāpe par vecāku mums dotajiem vārdiem. Neesmu pie vecākiem precizējis, tādēļ, iespējams, kaut kas varētu būt nedaudz citādi. Vecākais brālis – Vilnis. Abi vecāki satikās uz viena kuģa, jo bija jūrnieki. Mammai bija pavāra izglītība, bet uz kuģa, šķiet, skaitījās bufetniece. Tētis bija matrozis, bet vēlāk motorists. No pedējā reisa mamma atgriezās, kad bija stāvoklī jau septītajā mēnesī. Manu vecāku jūras viļņos izauklētā romantiskā mīlestība bija kļuvusi redzama visiem un ieguva vārdiņu – Vilnis. Siltās naktis zem zvaigžņotā debesjuma kaut kur ekvatora tuvumā lēnām pārtapa ģimenes rūpēs.

Vēlāk par mammas iemīļotu rakstnieci kļuva norvēģiete Sigrīda Undsete. Ziemeļu skarbais skaistums un ziemeļnieciskais romantisms noteica vecākās māsas Ingunas vārda izvēli. Sekoja Normunds, kas arī bija nedaudz ziemeļnieciski. Tomēr savā laikā vārds bija arī ļoti populārs, jo latviešu dramaturģijā kādas kulta lugas galvenais varonis tajā laikā bija ar tādu vārdu.  Sigurds un Sigita jau laikam atkal bija norvēģiskā nostaļģija. Un jāsaka, ka tādu vikingiem cienīgu nepiekāpību un zināmu rakstura stingrību vēlākājā dzīvē ir parādījuši abi divi. Visbeidzot Baibiņa, kuru paši saucām par „mazo Māmiņu”, jo daudzās izpausmēs bija ļoti līdzīga mammai. Saka jau, ka kaķenītēm pēdējie kaķēni ir vislīdzīgākie. Baibiņa bija pēdējais „kaķēns”. Taču šā tik latviskā vārda Baiba izvēlē šoreiz dominēja tēta viedoklis. Lūk, tāds bērnu vārdu pīrāgs! No abām pusēm latvisks, bet ar norvēģisku pildījumu.

Kopā ar mazo brālīti mūsu mājās ienāca arī atbilstoši higiēnas piederumi. Autiņi, bērnu vanniņa un bļodiņas. Mūsu dzīvoklī bija tikai aukstais ūdens, tādēļ siltais bija katlos jāsilda uz plīts. Bija divas plītis: gan vecā malkas plīts, gan gāzes plīts ar lielo balonu.

Mums, pārējiem ģimenes locekļiem, šķiet, arī bija divas tā saucamās mutes bļodas. Viena paredzēta ķermeņa augšdaļas higiēnai, bet otra priekš ķermeņa lejasdaļas. Muti, protams, varēja nomazgāt izlietnē. WC arī bija dzīvoklī un pieslēgta kanalizācijai. Vārtos zem mājas bija lielā bedre, kuru pa laikam izsūknēja. Tas arī bija ļoti interesanti. Taču tāda lielā mazgāšanās notika parasti reizi nedēļā kopējā maksas pirtī. Kādus trīs kvartālus no mājas uz Maskavas ielas bija liela, kompleksa kolektīvā pirts ar atsevišķām sieviešu un vīriešu telpām. Otrajā stāvā tur bija izbūvētas ekstra telpas. Garā, apmēram 50 vai vairāk metrus lielā koridorā bija sarindotas istabas, kurās bija ierīkota vanna un duša ar silto ūdeni. Pa visu garo gaiteni bija krēsli, un gandrīz vienmēr bija rinda. Vajadzēja nopirkt biļeti, un tad bija jāgaida savs laiks. Parasti ap stundu pusotru. Taču dažreiz ilgāk. Tādēļ pirts dienas parasti bija sevišķs notikums.

Visbiežāk gājām kolektīvajā pirtī. Tā arī bija krietni lētāka par vannu. Vislabāk atceros pirtošanos kopā ar vecmāmiņu, jo viņai parasti sanāca vārdu apmaiņa ar citām sievietēm par bērnu mocīšanu. Cilvēkiem šķita nepieņemama kadiķu slota un lējieni ar auksto ūdeni. Kad paliku lielāks, tad atceros dažas reizes, ka sievietes pārmeta vecaimemmei par to, ka tik lielu puiku vedot uz sieviešu pirti. Laikam uz sieviešu pirti gāju līdz kādiem pieciem gadiem. Pašam un arī citiem ir bijuši ziņkārīgie jautājumi par to, ko tad es atceros? Godīgi, neko! Tikai pats mazgāšanās fakts un ļaudis apkārt. Nekāda uzmanība dzimumam un, vēl jo vairāk, nekāda uzmanība par sievišķiem vai vīrišķiem atribūtiem. Manā galvā tādu failu nav.

Atgriežoties pie autiņiem. Lai bērniņu pareizi un labi satītu, bija četru veidu autiņi. Pirmo lika marles autiņu. Tas varēja būt trijstūra veidā vai četrstūra veidā. Trijstūrī bija ērtāk tīt. Taču to bija grūtāk skaisti salocīt, un tam gar malām spiedās ārā bērnu dāvaniņas. Četrstūri bija grūtāk pietīt, taču visādi citādi tas bija ērtāk lietojams. Tad sekoja plāns taisnstūra veida autiņš kā paladziņš. Visbeidzot biezākais, noslēdzošais flaneļa auduma autiņš. Bērna rokas toreiz tina klāt pie ķermeņa. Ārā bija tikai galviņa, un bērniņš gulēja kā mazs zaldātiņš vai kūniņa. Vēlāk jau, kad bija jāpārtin Baibiņa, man jau bija 11 gadi. Tad varēju tik virtuozi pārtīt, ka pieaugušo palīdzība nebija vajadzīga. Protams, ka autiņus mazgāja un žāvēja. Mazgāt nozīmēja, ka vārīja katlā. Tad izžavētos vajadzēja salocīt. No rītiem bija vesela kaudze, ko locīt. Reizēm to izdarīja tētis, bet reizēm mamma. Es laikam pārāk agri cēlos, un tad pie šīs nodarbes tiku pielikts es. Nevarētu teikt, ka tas mani sajūsmināja.

Tā nemanot bija aizsākusies mana aukles karjera. Līdz ar Sigurdiņa piedzimšanu tiku pie daudziem jauniem pienākumiem, jo Vilnis ar Ingunu jau gāja skolā. Vēlāk tiku arī pie dažādiem citiem pienākumiem, jo viņi abi gāja mūzikas skolā. Man tas nelikās taisnīgi, bet neko izdarīt nevarēju. Tas, ka es sapratu un varēju izdarīt daudzas lietas, kļuva, kā vēlāk pats domāju, par manu lāstu. Manuprāt, šie pieaugušo pienākumi atņēma man daļu bērnības, jo es pats vēl gribēju spēlēties un būt vairāk aprūpēts. Turklāt es parasti visu izdarīju labi, jo pamatā biju tā audzināts, ka biju apzinīgs, kārtīgs un centīgs.

Auklēšana aizsākās ar nevainīgu mazā brālīša pieskatīšanu. Viņš gultiņā spēlējās, bet mammai kaut kas bija jādara. Mamma palūdza, lai paskatos brālīti. Apsēdos uz gultiņas gala un skaļā balsī sāku lasīt. Pēc laika viņš aizmiga. Mamma mani slavēja, un tā šāda nodarbe kļuva par ikdienu. Uz brālīša gultas gala izlasīju gandrīz visas bērnu grāmatiņas: pasakas, stāstus, dzejoļus. Līdz kādā dienā atklāju, ka nevaru vairs atrast nevienu nelasītu bērnu grāmatiņu. Daudzas izlasīju atkārtoti. Interesantākās pat trīs un četras reizes. Ir citāti, kurus vēl šodien varu noskaitīt un nosaukt gan autoru, gan grāmatas nosaukumu.

Ar Sigurdiņu bija jāiet ārā. Sākotnēji to vecāki darīja paši, taču jau pēc kāda laiciņa tikām iesaistīti arī mēs, trīs lielākie bērni. Tas notika pirmajā Sigurda ziemā. Viņam laikam vēl nebija pus gadiņš. Ar viņu vajadzēja iet ārā. Bet bija tāda lieta, ka tajā laikā viena no izklaidēm bija radio. Televizori tikai sāka parādīties. Pa radio raidīja lugas un stāstu lasījumus. Bija sācies jauna stāsta lasījums. Vairs neatceros ne saturu, ne sižetu. Tikai atceros, ka visiem mājās par to bija liela interese. Un pēc laiciņa vajadzēja sākties turpinājumam. Mamma pateica, ka šoreiz pastaiga ir Viļņa, Ingunas un mans pienākums, lai paši sadalām, kad kurš ies. Katram apmēram 30-40min. Sākotnēji sadusmojos, bet tad ātri apķēru, ka vēl ir laiks. Žigli pieteicos, ka ārā iešu pirmais, jo, uzreiz izejot, mana maiņa beigtos tieši tad, kad sāksies raidījums. Kārtīgi nostaigāju savas 40 min. Visu laiku garāmgājējiem jautāju, cik pulkstens, lai nenokavētu. Kad 40 min bija pagājušas, tad pastūmu ratiņus zem logiem un gāju mājās. Sigurdiņš cieši gulēja. Atnācu mājās. Pateicu, lai iet nākošais, un ģērbos nost. Laikam bija jāiet Vilnim. Pēc dažām minūtēm sākās raidījums. Protams, ka klausījās visi. Vilnis arī it kā ģērbās, bet tas notika tik lēni, ka pat gliemezis jau būtu izrāpojis ārā. Viņš bija meistars novilcināt laiku, lai kaut ko nedarītu. Tas viņam ļoti bieži izdevās, un viņa vietā izdarīja kāds cits. Paralēli viņš lika lietā otru savu meistarstiķi- viņš mēģināja pierunāt, lai Inguna tagad iziet ārā. Arī pierunāšana viņam labi padevās. Inguna neteica ne jā, ne nē. Taču arī viņa sāka krāmēt un vilkt kaut kādus apģērba gabalus. Arī mamma turpat grozījās pa istabu. Dažreiz izgāja uz virtuvi, kurai atstāja vaļā durvis. Tā nu visi trinās ap to radio, un nemanot bija pagājušas jau kādas 20 min. Atskanēja zvans pie durvīm. Tur stāvēja aizelsusies un uztraukusies kaimiņu meitene, kura teica, ka Sigurdiņš ārā jau šausmīgi ilgi raudot. (Neatceros vai tad ratiņi bija apgāzušies vai nē. Tie bija labi ratiņi, bet ar jocīgu smaguma centru, jo varēja apgāzties ar priekškalu uz leju. Tas jau nereti bija noticis.) Mamma vienā halātiņā metās ārā. Viņa ienāca ar brālīti iekšā. Viņam no raudāšanas sejiņa bija kļuvusi zilgana. Mamma viņu nomierināja. Taču uz mums ļoti saskaitās. Viņas dusmas beidzās ar to, ka mums visiem bija jāstāv kaktā. Tā laikam arī bija pēdējā reize, kad man tika norādīts uz kaktu. Biju ļoti sašutis, jo neuzskatīju sevi par vainīgu. Nedaudz pastāvēju, bet spītība ņēma virsroku. Turpināju oponēt. Mūsu vārdu pārmaiņa beidzās ar to, ka mamma teica: „Jā, mēs esam tik slikti! Ja mēs esam tev tik slikta ģimene, tad ej un meklē sev labāku ģimeni! Tevi neviens netur! Vari iet! Un atrodi sev labākus vecākus!”

Es saģērbos un aizgāju. Neatceros, uz kurieni sataisījos iet, tikai ļoti gribējās atvadīties no tēta. Es izdomāju, ka vārtrūmē sagaidīšu tēti, atvadīšos un tad iešu. Gaidot pagāja vairākas stundas. Tad pēkšņi ārā iznāca Vilnis. Viņš bija atsūtīts kā parlamentārietis. Izrādījās arī, ka tētis jau mājās. Nekādi nevarēju saprast, kā biju viņu palaidis garām. Bez atvadīšanās mana aiziešana zaudēja jēgu, un arī vakars tuvojās. Piekritu Vilnim iet līdzi mājās. Attiecības tajā vakarā bija tādas stīvas, un, vēl ejot gulēt, savā gultiņā domāju, ka kādu dienu, bet es tomēr aiziešu!

(turpinājums sekos)