Mūsu pirmdzimtais

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (10.turpinājums): 

Mūsu pirmdzimtais dēls piedzima 1966.gada 28.martā. Pirmās dzemdības Hildiņai bija smagas. To ietekmēja vairāki faktori. Pirmkārt, bērniņa guļa bija nepareiza. Droši vien to izraisīja tas, ka Hildiņai nācās virtuvē cilāt smagos katlus. Varbūt par iemeslu varēja būt arī tas, ka vienā reizē viņa bija pārkurinājusi krāsni un, šīberu par agri aiztaisījusi, aizgāja gulēt. Es todien vēlu pārrados mājās, pēc 12 naktī. Pēc pamatdarba remontēju vienu dzīvokli. Tāds režīms man  bija jau pierasts. Jaunībā daudz ko var izdarīt. Nav jābrīnās, ka beigās mans organisms neizturēja, bet par to vēlāk. Tovakar es pēc pusnakts klauvēju pie loga. Nesapratu, kāpēc Hildiņa nedzird. Beigās viņa ar grūtībām pamodās un atvēra durvis, bet tūlīt sāka briesmīgi vemt un nokrita uz grīdas. Saimniece pamodās, atnāca no savas istabas un jautāja, vai tikai nesākas jau dzemdības? Es teicu, tas nekādi nav iespējams, jo vēl priekšā bija pusgads. Vēlāk tomēr sapratām, ka notikusi saindēšanās ar tvanu. Varbūt šie abi momenti bija tie, kas izraisīja bērniņa nepareizo guļu?

Kad pienāca brīdis dzemdēt, abi bijām satraukti. Izsaucu taksi, un mēs braucām uz 1.pilsētas slimnīcu. Tur viņa tika ievietota dzemdību nodaļā. Kamēr atnesa viņas drēbes, es dzirdēju, kā viņa jau dzemdē un stipri kliedz. Māsiņa man sacīja, ka dzemdības sākušās, bet tās nebūs vieglas. Es turpat uzgaidāmajā telpā paliku, cerēdams sagaidīt, kad paziņos, ka bērns ir jau piedzimis. Pagāja vairāk nekā pusstunda, un māsiņa teica, lai es braucu mājās, dzemdības ievilkšoties. Toreiz klāt tēvus nelaida.

Satraukts braucu mājās pie tantes nevis uz Mežciemu. Atceros, pa ceļam satiku no 7.draudzes Arni Sprūdu. Es laikam izskatījos ļoti satraukts, jo viņš mani mierināja.

Pie tantes bija atnākusi arī Elvīra. Abas mani izjautāja un arī mierināja. Toreiz nebija mobilie sakari, un arī parastais telefons reti kādam bija. Vien nākošā dienā uzzināju, ka tikai trijos naktī Hildiņai mocības beigušās.
Mazulis piedzima dūšīgs, 4,5 kg smags. Es biju kļuvis tēvs.

Aizgāju tūlīt uz slimnīcu, aiznesu puķes un mazu paciņu. Uzgaidāmajā telpā satiku vienu no saviem dienesta biedriem. Pat atceros viņa uzvārdu Kviesis. Šķiet, ka viņš bija kādas ievērojamas inteliģences ģimenes pārstāvis. Arī viņš bija kļuvis tēvs.

Tajā dienā nē, bet nākošajā Hildiņa pienāca pie loga un pat uz brīdi to pavēra vaļā, mēs nedaudz varējām pārmīt dažus vārdus. Viņai bija jāuzmanās, lai nesaaukstējas. Bija jauki ieraudzīt savu mīļoto. Viņa sacīja, ka bērns ir dūšīgs un labi ēd.

Ļoti gaidīju to dienu, kad varēšu viņus abus vest mājās. Izkurināju krāsni un uzposu istabiņu. Un tad priecīgs braucu pēc viņiem. Medpersonālam nopirku torti un puķes.

Bez manis bija atbraukuši vēl divi tēvi. Satraukts lūkojos, kur ir Hildiņa. Tur jau viņa nāca, arī māsa, kas nesa bērnu. Tas tika ielikts manās rokās. Pirmajā mirklī tas man šķita kā tāds mazs segas kunkulis. Brīnījos, kur ir pats bērns.

Taksometrā Hildiņa atsedza viņa sejiņu, kas man likās pavisam maziņa. Mājās viņa to iztina no segas un arī pārtina, apmainīja autiņus. Es raudzījos ar izbrīnu, cik mazs cilvēciņš! Apkampu Hildiņu, un patīkams siltums piepildīja mani. Ienāca arī saimniece palūkoties uz mazuli. Viņa sacīja: ”Tagad jūs esat trīs.” Un novēlēja, lai bērniņš izaug par stipru, dūšīgu vīru.

(turpinājums sekos)