Mīlestība, kas nebeidzas

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (9.turpinājums): 

Atceros, kad autobuss iebrauca Latvijā, mēs, skaļi gavilēdami, kliedzām: ”Sveicināti, urā!”

Pirmajā lielākajā pilsētiņā autobuss stāvēja 10 minūtes. Es paliku autobusā, bet zēni aizgāja turpat uz veikalu. Viņi nopirka pāris pudeles vīna par godu tam, ka esam jau gandrīz mājās. Mēs sēdējām salona aizmugurē. Un kad autobuss sāka kustēties, pudeles tika atkorķētas, un nezin no kurienes uzradās arī glāzītes. Neatceros, laikam Imants mani pierunāja paņemt kādu glāzīti. Viņš sacīja: ”Kas notiks, ja mazliet iedzersi, vai tad tu nepriecājies?”

Atceroties saprotu, ka ar mani notika tas pats, kā Krievijas mākslas filmā ”Likteņa ironija”. Atmodos Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, sēžam uz sava čemodāna. Cik ilgi tā tur biju atradies, nezinu. Kad vēlāk satiku Imantu, viņš sacīja, ka esmu autobusā atslēdzies, un viņi mani izveduši no autobusa un stacijas stūrī nostutējuši uz čemodāna.

Kad pamodos, jutos tīri labi, lai aptvertu, kur atrodos. Protams, biju pārsteigts, kāpēc ar mani tā bija noticis. Vai tad tiešām biju iedzēris vairāk nekā vienu glāzi? Neko nesaprazdams, piecēlos un gāju uz trolejbusu. Dažas pieturas pabraucis, nolēmu ātrāk izkāpt un pastaigāties ar kājām, lai gaita kļūtu stabilāka un sagaidītāji nepamanītu, ka esmu dzēris.

Kad ierados Lapeņu kolonijā, galva bija pavisam skaidra, un nolēmu, ka varu droši satikties. Biju laimīgs, ka esmu mājās. Tante un Hildiņa mani apsveica ar atgriešanos. Par godu tam tika pagatavotas brīnišķas vakariņas. Pie galda tante izjautāja, kā es atbraucu, vai viens, vai vēl kopā ar kādiem? Vienubrīd man šķita, ka viņai ir kādas aizdomas, jo viņa jautāja, vai Imants tūlīt braucis mājās.
(Kad bija daudz gadu aizritējuši, viņa izstāstīja, ka no manis jūtami nākusi alkohola smaka. Es par to nebiju iedomājies.)

****

Tante labprāt ļāva pie viņas padzīvot. Atkopties no armijas un uzlabot veselību. Hildiņa strādāja Skolas ielā Stomatoloģiskajā klīnikā par pavāri. Es šad tad aizgāju arī tur paēst. Viņa mani ieveda pa blakus ieeju mazā trauku mazgātuvē un caur lodziņu pasniedza trīs ēdienus. Jāsaka, man te patika atnākt. Reizēm ilgāk uzkavējos pilsētā, pagaidīju, kad Hildiņa pabeigs darbu un tad varēsim kopā iet uz mājām. Tantei bija liels vācu aitas sugas suns, dresēts, apmācīts. Viņam varēja paņemt ēdiena atliekas. Es palīdzēju Hildiņai tās atnest. Tante veda viņu arī uz mācībām.

Tante ievēroja, ka Hilda man nav vienaldzīga. Viņai tas patika un viņa labprāt atļāva, lai mēs paliekam divatā un vairāk iedraudzējamies. Kādā svētdienā viņa ierosināja mums aizbraukt uz Mežaparku paslēpot. Atmiņā palicis romantisks brīdis: pēc tam, kad bijām vairākas stundas slēpojuši, atsēdāmies līdzās viens otram uz celmiem. Tā sēžot un runājot ne mazāk kā slēpojot, nepamanījām, ka jau satumsis. Drēbes bija gandrīz piesalušas pie celmiem. Tagad atceroties, jābrīnās, uz ko ir spējīga mīlestība.

Man Hildiņa ļoti patika, un vēlējos pēc iespējas būt viņas tuvumā. Laikam arī es viņai patiku. Vēl tad, kad dienēju armijā, tante bija sapratusi, ka mēs varētu būt pāris. Viņa bija izjautājusi Hildiņu, kā mums gājis, par ko esam runājuši. Izzinājusi viņas jūtas, tante neuzkrītoši izprašņāja arī mani. Es īpaši neslēpos. Viņa saprata, ka Hilda man patīk.

Vienā reizē viņa man jautāja, ja jau Hilda man patīk, vai es būtu gatavs viņu arī bildināt? Protams, teicu, ka baidos, vai viņa būs ar mieru. Tante mani iedrošināja. Viņa ierosināja, kad Hilda atnāks no darba mājās, lai es pēc vakariņām apsēžos ar viņu kopā un izrunājos. Biju ļoti priecīgs par tādu ierosinājumu, bet tajā pašā laikā arī satraukts.

Izrādījās, tante bija Hildiņai pačukstējusi, ka es bildināšu. Protams, es neko nenojautu. Kad Hildiņa pastāstīja mums, kā viņai gājis pa darbu, tante atstāja mūs vienus. Es satraukts nezināju, kā lai iesāk. Atceros, Hildiņas burvīgais smaids viņas maigajā sejā tā savādi raudzījās manī. Likās, ka arī viņa ir satraukta. Un tad es saņēmos un klusi sacīju, neticēdams pats sev par savu drosmi, ka viņa man patīk un vēlos būt kopā ar viņu visu mūžu. Hildiņa, mani mīļi uzlūkodama, atbildēja, ka ir ar mieru, ja tikai mani apmierina mūsu gadu starpība. Es piesēdos tuvāk, saņēmu viņas roku un vēlreiz apliecināju, ka mīlu viņu.

Kad bijām tā kādus mirkļus raudzījušies klusēdami viens otra acīs, ienāca tante. Neatceros, kurš no mums teica, ka esam vienojušies palikt kopā, ka mīlam viens otru. Tante priecīgi uzņēma šo paziņojumu, apsveica un tad aicināja mūs zemoties Dieva priekšā izlūgt arī Viņa svētību.

Kad piecēlāmies no lūgšanām, tante aicināja mūs sabučoties. Izrādās, es par to nemaz nebiju padomājis. Domāju, to drīkstēs darīt tikai tad, kad mūs salaulās. Nebiju arī līdz šim nevienu skūpstījis. Droši vien jocīgi izskatījās, kā es nobučoju Hildiņu.

Atceros, tajā naktī ilgi nevarēju iemigt. Droši vien arī viņai tā bija. Viņa gulēja priekšistabā, es aiz sienas otrā istabā. Biju ļoti saviļņots. Domāju, kā viss būs tālāk? Šķita, ka Hilda arī neguļ. Izrādījās, ka arī tantei miegs nenāca. Viņa dzīvoja līdzi mūsu priekam.

****

Tas bija 4.jūnijs, piektdienas rīts! Diena, kurā tiksim sarakstīti dzimtsarakstu nodaļā. Uzģērbāmies labās drēbēs, bet ne kāzu, un priecīgi gājām uz „zagsu”. Interesanti, ka viss tur notika pārāk vienkārši. Mēs vieni paši tur aizgājām. Neatceros, ka mums būtu liecinieki. Parakstījāmies, sakot viens otram „jā”. Un vadītāja paziņoja, ka no šī brīža esam vīrs un sieva. Pasēs iespieda zīmogus un uz rokas izsniedza laulības apliecību.

Man likās jocīgi, ka esam jau juridiski vīrs un sieva, bet paši sevi par tādiem neuzskatījām. Divas naktis vēl bija jāpavada šķirtiem. Bijām nolēmuši, ka pilntiesīgu laulību iegūsim tikai svētdienā, 6.jūnijā, kad būsim salaulāti baznīcā.

Nākošajā dienā, sabatā, mācītājs Linkevičs paziņoja, ka rīt pl.11.00 būs laulības dievkalpojums. Pēc tā kāzu svinības paredzētas Mārupē „Brokos”. Mēs paši nevarējām sarīkot kāzas, ne arī mana un Hildiņas mamma. To izdarīja Rīgas 7.draudze, rīkojot to kopā ar kora vakaru. Hildiņa bija vienmēr kalpojusi gandrīz visās kāzās ar savu pavāra dāvanu, un draudze gribēja pateikt viņai paldies. No mūsu puses savukārt liels paldies Debesu Tēvam, kā arī mācītājam un korim.

Un tā beidzot 6.jūnija saulainais svētdienas rīts. Es agri no paša rīta aizskrēju pēc pasūtītājiem ziediem. Tikko paspēju atgriezties, kad uz Lapeņu koloniju atbrauca arī Bruno Līcītis ar mūsu vedējiem Vitu un Edžu Lefleriem. Vita saposa līgavu, bet Edžus noņēmās ar mani. Atbrauca arī abas mammas un Voldis. Pārējie kāzu viesi un radiņi ieradīsies baznīcā.

Drīz jau bija arī mums jābrauc. Diena bija brīnišķa, un mēs abi šķitām ļoti laimīgi. Cik labi, ka viss tika fotografēts. Bildes vairāk pastāsta nekā mēs varam tagad atcerēties.

Piebraucām pie Torņakalna lielās baznīcas, es izkāpu pirmais un pasniedzu roku Hildiņai. Un mēs abi, aiz mums vedēji kāpām augšā pa trepēm uz baznīcu. Visapkārt trepēm abās pusēs stāvēja cilvēki ar ziediem rokās. Pie durvīm mūs sagaidīja mācītājs Linkevičs. Viņš arī vadīja laulības iesvētīšanas dievkalpojumu. Es nevienā tādā līdz šim nebiju bijis. Tas man bija kas jauns. Mācītājs nedaudz mums pastāstīja to, kas notiks, un tad, ērģelēm skanot, viņš devās pa priekšu, un mēs līdz altārim gājām pa garo eju aiz viņa. Viss bija skaisti izpušķots ar pavasara ziediem.

Kad bijām aizgājuši līdz galam, pagriezāmies pret zāli. Koris mūs sveica ar skanīgām dziesmām. Un tad mācītājs sacīja īsu uzrunu mums un svētīja. Pēc tam draudzes locekļi pienāca un sirsnīgi novēlēja mums Dieva vadību laulības dzīvē.

Pēc dievkalpojuma braucām uz kāzu svinībām Broku mājās. Nedaudz skumīgi bija tas, ka no Tukuma draudzes neviens nebija atbraucis, arī no Graubiņiem neviena nebija. Bija atsūtīta tikai apsveikuma telegramma. Droši vien viņi nebija priecīgi, ka es vairs nebūšu pie viņiem.

Kāzas bija burvīgas! Galvenie vadītāji, humora uzturētāji bija Valdis un Ilgārs. Biju pārsteigts, cik interesantas var būt kāzas bez reibinošajiem dzērieniem. Droši vien mammai, patēvam Voldim, manam bračkam Jankam, kā arī māsīcai Skaidrītei, tāpat arī Hildiņas brāļiem varēja kaut kādā mērā likties garlaicīgi bez alkohola. Bet tas varbūt tā šķita tikai sākumā. Vēlāk pamanīju, ka Valdis un Ilgārs sasmīdināja arī viņus.

Neatceros, vai bija „mičošana”, kad vajadzēja uzģērbt sievas tērpu. Arī piemirsies, kas mums bija jādara, kad piebraucām pašā sākumā pie kāzu nama. Kā nekā jau aizritējuši vairāk nekā 50 gadu.

Koris mums uzdāvināja izvelkamo galdu. Vispār dāvanu dalīšana arī bija skaists brīdis. To izteiksmīgi vadīja šie abi vakara vadītāji. Tas viss tika darīts ar tādu humora devu, ka neviens neiztika bez smiekliem. Viss noritēja ļoti mīļi un sirsnīgi, un to nevar aizmirst. Es zināju, ka Hildiņa to bija pelnījusi.

(turpinājums sekos)