Reliģiskajā burbulī dzīvojot

Šis ir jauns un šobrīd populārs apzīmējums – būt burbulī. Taču tas ļoti precīzi ataino realitāti, kādu radījis internets un sociālie tīkli. Šobrīd ir viegli piekļūt jebkādai informācijai: globālajā tīmeklī mēs varam atrast visu, kas mūs interesē. Tas ir radījis pasaules vēsturē nebijušu situāciju.
Varētu domāt, ka tehnoloģiju attīstība ir iespēja milzīgam sabiedriskās apziņas izrāvienam. Tomēr realitāte rāda, ka aina ir pretrunīga. Kamēr daļa cilvēku paplašina savu redzesloku, citi tieši otrādi – noslēdzas arvien ciešāk savā subjektīvajā informācijas laukā. Ir sajūta, ka notiekošais pasaulē līdz viņiem vispār nesniedzas. Viņi arvien ciešāk noslēdzas pārliecībā par savu patiesību, un kļūst arvien nesatricināmāki apziņā, ka tieši viņu izpratne ir vispareizākā.

Par šo, protams, ir daudz interesantu pētījumu, tādēļ es neizlikšos, ka esmu šajā jomā ļoti zinošs. Iemesls, kādēļ es par to aizdomājos, ir pašlaik notiekošais Adventistu baznīcā. Es nešaubos, ka līdzīgas situācijas ir arī citās sabiedrības un reliģiskās grupās, taču šajā reizē es domāju tieši par adventistu kustību.

Tie, kas seko līdzi Adventistu baznīcas notikumiem pasaulē, zina par kaislībām, kas pēdējo mēnešu laikā izvērsušās starp pasaules gala gaidītājiem. Daži teikumi vēsturiskai atkāpei.

Adventistu kustība aizsākās, pateicoties vēlmei izskaidrot un saprast Bībeles apokaliptiskos pravietojumus. Tas beidzās ar pasaules gala gaidīšanu 1843., tad 1844.gadā un tad ar lielu vilšanos. Pēc nepilniem 20 gadiem dzima Adventistu baznīca. Tobrīd vilšanās sāpes bija vēl tik svaigā atmiņā, ka baznīcas vadītāji ar Elenu Vaitu priekšgalā apņēmās nekad vairs nepieļaut konkrētu termiņu noteikšanu un drudžainu rosību, gaidot pasaules galu.

Vēsture gan rāda, ka šad un tad kādi aizrautīgi apokaliptisko grāmatu lasītāji atkal sajutās kā īpaši pravieši, kuri vienīgie zina, kad atnāks Jēzus, un centās ar savu unikālo vēsti pārliecināt arī citus. Taču šīs kustības nav bijušas ļoti populāras. Nu, šķiet, ir radusies kārtējā kustība.

Deivids Geits, adventistu misionārs un ļoti cītīgs apokaliptisko pravietojumu pētītājs, ir nācis klajā ar saviem skaidrojumiem, ka teju teju sāksies pravietotie laika gala notikumi. Taču ir viena atšķirība, kas šajā reizē ir citādāka nekā pagājušajos gadu desmitos. Iepriekš pasaules gala sludinātājam bija tikai divas iespējas, kā pārliecināt savus sekotājus – uzrunājot tos tieši, ceļojot no pilsētas uz pilsētu, vai arī izdodot savus žurnālus. Tagad viss notiek internetā. Youtube un Facebook ir populārākie tīkli, kur savas idejas izplatīt.

Un te nu mēs nonākam līdz burbuļa efektam. Tie, kas zina sociālo tīklu uzbūvi, arī zina, kā tie darbojas. Sociālo tīklu veidotāji saprata, ka cilvēkiem vajag piedāvāt to, kas viņus interesē. Ja cilvēks meklē informāciju par auto, viņam vajag piedāvāt informāciju tieši par to. Jūs droši vien esat pamanījis- tiklīdz jūs internetā meklējat kādu preci, informācija un reklāma par šiem produktiem nejauši parādīsies gan dažādās ziņu lapās, gan Facebook, gan citur.

Nav jēgas runāt par to, cik labi vai slikti tas ir, taču, protams, pasaules gala gaidītāji internetā sastopas. Tā nu Deividam Geitam šoreiz nebija jābrauc apkārt pa pasauli, lai sludinātu savu īpašo vēsti. Internetā viņam ir jau desmitiem tūkstoš sekotāju no visas pasaules, un to skaits ar katru dienu aug. Protams, viņam piepalīdz šajā ziņā arī pārējie (tajā skaitā es ar savu rakstu). Satraukumu par Geita „pravietojumiem” izteikuši citi viņa līdzšinējie draugi – apokaliptisko pravietojumu skaidrotāji, piemēram, Dags Bačelors. Malā nav palikusi arī Ģenerālkonference – gan Teds Vilsons gan Marks Finlejs izteikuši savu vilšanos par Deivida Geita darbošanos. Bet jebkuras iebildes rada lielāku viļņošanos. Tūkstošiem vēstuļu un komentāru rāda, cik ļoti katra puse ir pārliecināta par savu patiesību.

Jāatzīst, es uz šo visu raugos ar zināmu profesionālu interesi. Nešaubos, ka šī kustība ātri nomirs, jo, saskaņā ar Geitsa pareģojumiem, gala laika notikumi apgriezienus uzņems jau nākamajā gadā. Protams, laiks paies, nekas nenotiks, un nedabiskais satraukums norims. Gan jau tiks atrasti kaut kādi skaidrojumi, kāpēc viss nebūs noticis saskaņā ar paredzēto, līdz tiks noteikti nākamie datumi.

Iemesls, kāpēc es par to gribēju uzrakstīt, ir mudinājums padomāt tiem, kas vēl nav noslēgušies savā informatīvajā burbulī (pieredze rāda, ka nav nozīmes uzrunāt tos, kas savu prātu jau aizvēruši). Mēs padarām sevi un Dievu par apsmieklu pasaulei, ja domājam, ka pasaulē viss notiek tikai tā, kā mēs to redzam un saprotam. Esmu paklausījies gan Deivida Geita, gan viņa piekritēju un oponentu kaismīgās uzrunas. Viņi uz notiekošo pasaulē skatās caur apbrīnojami egocentrisku palielināmo stiklu. Saskaņā ar viņu pārliecību, Adventistu baznīca un it īpaši viņi paši ir Dieva pasaules pašā centrā, un visi notikumi riņķo tikai ap viņiem. Klausoties viņos, iznāk, ka pasaules varas, ieskaitot ASV prezidentu un Romas pāvestu, ir ļoti norūpējušās, kā ieriebt tieši viņiem vai Adventistu baznīcai. Un, protams, viņi ir vienīgie, kas brīdina, palīdz izglābt un ir Dieva labā roka cīņā pret ļaunumu. Uzņemot vienpusēju informāciju, mēs pat nepamanām, cik ļoti dīvaini sākam visu saskatīt.

Vēsturnieki saka – nav ko pievērst uzmanību kārtējiem sektantiem. Adventistu kustībā tādi ir bijuši desmitiem. Tā jau arī ir. Tikai žēl, ka adventistu kustība ražo tik daudz pasaules dīvainīšus.  No vienas puses, Adventistu baznīcā esmu sastapis lielu domu plašumu, dziļas zināšanas, inteliģentu atvērtību, mīlestības vienkāršību un apbrīnojamu cilvēcību. No otras puses, te ir tik daudz māņticības, šaurprātības, augstprātības, sektantisma un muļķības. Es reizēm mulstu, brīnoties, kāpēc tā un kā uz to reaģēt? Bet varbūt tas ir labi. Tas rāda, ka pasaules mērogā esam plaša kustība, ja reiz spējam apvienot visu sabiedrības spektru.