Cits dzīves pagrieziens

Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (8.turpinājums)

Gulbenes-Alūksnes bānītiša pietura Kalniena

1978.gada sākumā mēs ģimenē pieņemam lēmumu pavasarī mainīt dzīves vietu, pārcelties uz laukiem. Tā kā esam iesākuši darboties Alūksnes draudzes teritorijā, tad arī lēmums ir pārcelties un dzīvot tajā pusē. Man piedāvā apmesties Kalnienā – 24 km no Alūksnes. Kolhozā ir vajadzīgi celtnieki, vienīgi jāsameklē dzīves vieta.

Kādā ziemas dienā tiek apskatītas daudzas brīvas, pamestas lauku mājas, kuras cilvēki atstājuši. Izvēlos klusu vietu meža malā, tuvākā mājā dzīvo vecāki cilvēki. Mēs neesam nevienam par traucējumu, un neviens neskatās mūsu sētā. Sameklējam mājas saimnieci Gulbenē, vienojamies, un maija sākumā, kad ir svētku brīvdienas, mēs, visa ģimene, dodamies apskatīt jauno dzīves vietu. Bērniem jāpabeidz skola, tādēļ viņi vēl maija mēnesi dzīvos Rīgā. Palieku laukos viens. Mājā nav elektrības un citu ērtību, viss jāsāk no jauna.

Tūlīt arī sāku strādāt celtniecības darbos. Dienas ir aizņemtas, vakaros sāku sakārtot savu dzīves vietu. Tikai dažas dienas strādāju būvē, kad atnāk kolhoza priekšsēdētājs un partijas sekretārs un aicina uzņemties kolhozā būvdarbu vadītāja pienākumus. Atbildu ar frāzi, ko lieto dažreiz līdzīgos gadījumos ar nepazīstamiem cilvēkiem: „Jūs pērkat dzīvnieku maisā. Man ir sava pārliecība, un iestādes neļaus citādi domājošam vadīt citus.”
„To mēs zinām un ar to rēķināsimies.”
Pārdomāju, lūdzu un konsultējos ar kolhozā strādājošo Alūksnes draudzes vecāko Z., kurš dod padomu no 5Moz 28:13-

Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt.

Piebilstot, ja tevi aicina būt par vadītāju, un tu apzinies, ka tiksi galā, tad apņemies. Starp citu, viņš ilgus gadus kolhozā bija atbildīgs par lopbarību- vasarā savākt, ziemai saglabāt un izdalīt, lai pietiktu lopiņiem visā ziemas periodā. Arī viņš bija vadītājs un ar viņa ticību rēķinājās.

Tā uzņemos pienākumus, kuri visi nav pilnībā skaidri, jo neesmu strādājis ar bankām un dažādiem dokumentiem, bet ar Dieva palīdzību sāku un turpinu šo darbu veiksmīgi līdz 1984. gada rudenim. Par šo periodu varētu daudz ko stāstīt, vienīgi varu apliecināt, ka Dievs svētī darbu, un daudzas vajadzīgas celtnes tiek uzceltas kolhoza vajadzībām.

Darba kolhozā bija daudz, mazāk laika palika ģimenei, it īpaši bērniem. Konfliktā ar likumu nonāca dēls. Izskatot viņa lietu, varas iestādes pagrieza šo lietu citā virzienā – nepareiza reliģiska audzināšana, un, lūk, rezultāts. Tiku izsaukts uz rajona administratīvo komisiju, lai izvērtētu manu rīcību un sagatavotu spriedumu. Rajona komitejā  sēžu telpā vadītājs sēdēja vienā telpas galā, otrā atrados es, gar malām  locekļi. Vadītājs- rajona komitejas priekšsēdētāja vietnieks- sāka neveikli: „Šī ir sarežģīta lieta…” Viņš apjucis saminstinājās. Šinī brīdī jutu Gara pamudinājumu un uzrunāju vadītāju.
„Lai šī lieta būtu vienkārša un saprotama,- vai drīkstu Jums ko jautāt?”
„Jā, lūdzu.”
„Vai Jūs esat lasījis Bībeli?’
Saņēmu apstiprinošu atbildi. Tad sacīju: „Jūs tātad zināt Dieva likumus. Kādi tie ir Jūsu skatījumā?”
„Tie ir labi likumi.”
„Tad lieta ir skaidra un saprotama,” teicu, piebilstot, „esmu vainīgs un gatavs saņemt sodu, jo man nav izdevies uzaudzināt dēlu saskaņā ar šiem labajiem likumiem, bet Bībele un reliģija nav vainīga.”
Telpā visi sāka reizē kaut ko runāt, neklausīja vadītāja aicinājumam saglabāt mieru. Tad lūdzu atļaut vēl teikt dažus vārdus.
Saņēmis atļauju, sacīju: „Nesen iznāca grāmata „Pagātnes dzīlēs” par senajiem, nogrimušajiem kuģiem, kurus cenšas atrast. Šajā grāmatā viena nodaļa veltīta kuģim „Bounty”, uz kura notika sacelšanās. Kapteini un viņa piekritējus palaida okeānā glābšanas laivā.  Pārējie apmetās neapdzīvotā Pitkernas salā. Savstarpējās ķildās gandrīz visi aizgāja bojā. Tad palikušais matrozis atrada kuģa Bībeli un sāka mācīt un dzīvot pēc Bībeles likumiem, un tā viņi dzīvo vēl šodien. Grāmatā ir teikums: „Vienīgais varas pārstāvis uz salas ir maznodarbinātais policijas inspektors...” Tāda būtu šodien sabiedrība, ja visi dzīvotu saskaņā ar labajiem Bībeles likumiem.”
Telpā atskanēja troksnis un asa pavēle: „Ārā!”
Pateicu paldies un uz redzēšanos. Nezinu, kas notika vēlāk, bet sapratu, ka esmu viņus nokaitinājis. Tomēr pateicos Dievam, ka varēju aizstāvēt Viņa likumu svētumus.