Paralēlie notikumi pareizticīgo un adventistu Baznīcā

Ne tikai Latvijas un Eiropas, daudzu pasaules valstu mediju uzmanība pievērsta tam, kas notiek baznīcā. Negaidīta, vēsturiska krīze. Reliģiju pētnieki saka, ka grūti prognozēt, kādas šai krīzei varētu būt sekas.

Kā varat iedomāties, ne jau Adventistu baznīcai pasaule pievērsusi uzmanību. Runa ir par Pareizticīgo jeb Ortodoksālo baznīcu. Krievijas Pareizticīgā baznīca ir nolēmusi saraut saites ar visas ortodoksijas vēsturisko centru – Konstantinopoli. Izrādās, mūsdienās politika spēj kļūt par iemeslu milzīgai baznīcas sašķelšanai.

Ironiski, ka tieši šajās pašās dienās spriedze izveidojusies arī Adventistu baznīcā. Tikai protams, lielajiem medijiem šāda maza baznīciņa neinteresē. Vai nu pasaulē tādu trūkst!  Vienīgi tiem, kas dzīvo savā izveidotajā burbulī (kā tagad modē teikt), tur notiekošais šķiet nozīmīgs.

Foto: AP News

Sekojot līdzi notikumiem gan Pareizticīgo baznīcā, gan Adventistu baznīcas Gada sanāksmē,  es nespēju nevilkt paralēles. Pat retorika ir līdzīga. Abas ir īstās un patiesās Dieva baznīcas, abās ir pareizā ticība, pārliecība, ka visam jānotiek pēc baznīcu kanoniem, un galvenais – raizes par baznīcas šķeltniekiem.

"Ar mums ir Dievs, tāpēc šķeltniekiem nav vietas mūsu Dieva valstībā"– tā lēma Krievijas pareizticīgo baznīca, brīdinot, ka uzliks anatēmu tiem, kas ar viņiem sadarbojas. Anatēma nozīmē izslēgšanu no draudzes un kristiešu kopienas. Īstenībā, klausoties ziņas un intervijas ar pareizticīgajiem, ir pamatīgi jānopūlas, lai saprastu, par ko ir runa (viss strīds ir par autokefālijas piešķiršanu), jo baznīcai ir sava dīvainā valoda. Droši vien citiem, palasot Adventistu ziņas par tik svarīgo Darba kārtību (Working policy), roku uzlikšanu (ordināciju), Rokasgrāmatu (Church manual) un citiem grūti tulkojamiem jēdzieniem, ir līdzīga sajūta.

Adventistu baznīcā tik plašas šķelšanās nav (dažas vairāk vai mazāk pamanāmas gan ir bijušas ne reizi vien). Par to kādi tikai brīdina. Un tomēr cilvēka daba ir nemainīga. Sākumā atsevišķi cilvēki cīnās par (savas ticības) brīvību. Tad līdzīgi domājošo cilvēku kļūst vairāk. Viņi izveido kopienu. Pirmajos gados ticības un brīvības alkas ir spēcīgas, tāpēc tās tiek vērtētas īpaši augstu. Taču laiks iet, paaudzes mainās, un nu sākas cīņa par izloloto vērtību sargāšanu. Ar gadiem brīvās ticības atklājumi kļūst par nemainīgām dogmām, un svarīgi kļūst pat šķietami sīkumi.

Foto: AdventistReview

Tā kā šis process daudzkārt reliģijas vēsturē ir atkārtojies, šķiet, par to nav jāraizējas. Reizēm gribas tikai pasmaidīt- tādi nu mēs, cilvēki, esam. Protams, smaidīt var līdz brīdim, kad tas beidzas ar otra pazemošanu, izstumšanu, vajāšanu, krustā sišanu vai inkvizīciju. Paldies Dievam, pēdējie risinājumi šajā laikā vismaz Rietumu kristīgajā pasaulē vairs nav aktuāli.

Kā mums pret notiekošo baznīcās (gan adventistu, gan citās) izturēties? Man šobrīd šķiet, ka nekā. Lai taču viņi tur ņemas! Sabiedrībā pamanāmais rezultāts gan ir tas, ka cilvēki arvien labprātāk izvēlas savu ticību praktizēt individuāli. Vairāk ir to Dieva bērnu, kas baznīcā neiet, taču cenšas dzīvot saskaņā ar Dieva doto sirdsapziņu, atklājot nesavtīgu labestību un laipnību. Un kāpēc gan nē? Dievs taču viņus pazīst. Viņi ir izveidojuši savu „draudzīti”, kurai kalpo un ar kuriem kopā piedzīvo Dieva labestību, lai arī par Dievu nekad pat nerunā.

Man, kurš esmu kristīts kristīgā draudzē, iepriekš minētais risinājums tomēr īsti neder, es draudzi pamest negribu. Un tomēr arī es, parastais lajs, kurš esmu iepazinis Dieva mīlestību, ceru, ka notiekošais baznīcā mani neskars. Jo mana ticība nav atkarīga no baznīcas darba kārtības, rokasgrāmatas, visādiem nolikumiem un noteikumiem. Mana ticība joprojām lielā mērā ir individuāla, tās ir iekšēji tuvas attiecības ar Dievu, un tās neviens no malas atņemt vai kontrolēt nevar. Vienīgi gribētos, lai baznīca ar savu cīņu par noteikumiem un pareizo ticību pārāk sevi neapkauno. Jo tomēr es arī esmu daļa no baznīcas.