Atmiņu skices – jauni uzbrukumi

Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (6.turpinājums)


Savā darbā esmu krāsotājs un daru  arī citus iekšējās apdares darbus. Kādudien īsi pēc pusdienas pārtraukuma pienāk mūsu kadru daļas darbinieks un saka: „Tevi izsauc kara komisariāts.” Esmu neizpratnē, bet viņš nāk man līdzi uz telpām, kur pārģērbjamies. Gribu atstāt savu portfeli, jo domāju, ka atgriezīšos un turpināšu darbu. Viņš piebilst: šodien tu vairs neatgriezīsies. 


"Stūra māja" — Latvijas PSR VDK vadošā iestāde (līdz 1991.gadam)
Ejam abi divi laukā, pie durvīm mūs sagaida melna ‘Volga’, un mani aicina iekāpt, bet tur jau ir citi vīri, kuri pārņem.
Tā iepazīstos ar „Stūra mājas” vīriem tuvāk. Protams, ir  satraukums. Tiek aizturēti visi dokumenti, viss pārbaudīts, pat jāatstāj bikšu josta un kurpju saites. Mani uzved piektajā stāvā, logs aizrestots. „Nedaudz pagaidi,” skan rīkojums.

Palieku viens. Pielūdzu Dievu un visu nolieku Viņa rokās. Bet gaidīšana nedaudz ieilgst. Satraukums ir pazudis, sirdī ir miers. Jūtos noguris un, tāpat krēslā sēžot, esmu iesnaudies, nedzirdu, kad atgriežas darbinieks, kas mani aizturēja. Sajūtu tikai, kad viņš mani sāk modināt, pieskaroties plecam. Redzu viņa pārsteigtās acis, kuras it kā saka: „Tu šai vietā vēl vari gulēt?”

Dodamies tālāk citā kabinetā, kur sagaida vairāki vīri, un sākās sarunas vairāku stundu garumā. Viņi vēlas dzirdēt manu biogrāfiju, par vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiem. Neslēpju arī to, ka mans tēvs karoja vācu armijā, piebilstot, ka viņš manā audzināšanā nepiedalījās, jo dzīvoja citur, bez tam jau ir miris pirms daudziem gadiem. Rit laiks, līdz viņi beidzot pieskaras galvenajam jautājumam – garīgai dzīvei. Vēl tiešāk – izdotajam dziesmu krājumam. Kurš no sludinātājiem deva rīkojumu? Varu mierīgi teikt patiesību, ka tā ir mana ideja, jo vienkārši apnika uz kapiem nest vairākus portfeļus ar notīm. Piebilstu arī to, ka šo izsaukumu jau gaidīju pirms vairākiem gadiem.
Viņi pārsteigti jautā, kāpēc tā? „Tā man māca Bībele. Kristum bija 12 mācekļi, un viens bija nodevējs. To darīju atklāti, par to zināja daudzi. Tā kā saprotiet paši.” 

Jā, viņi jau bija uzzinājuši faktiski visu, jo notis rakstīja un gatavoja viens brālis, grāmatu vākus iesēja cits. Mans darbs bija sakomplektēt, sakārtot un izplatīt. Kopā bija izdoti vairāk nekā 250 eksemplāri. Protams, tam bija vajadzīgi līdzekļi un foto papīrs, kas tika meklēts visos Latvijas veikalos. Draudzes maksāja krājuma pašizmaksas cenu, ja pareizi atceros, tad tā bija 10 rubļi, tātad kopējās izmaksas bija 2500 rubļi. Tas ir mājas rūpals bez atļaujām,  un man tiek paskaidrots, ka par šādu pārkāpumu pēc attiecīgā kriminālkodeksa panta var piespriest līdz 5 gadiem brīvā maizē Sibīrijā. Viņi gan ir jau izrēķinājuši un sapratuši, ka es par šo pasākumu neesmu ieguvis nevienu kapeiku peļņas, bet tās bijusi tikai pašizmaksa.

Vīri cenšas pierādīt, ka, šādi darbojoties, tiek kaitēts pastāvošai iekārtai. Paskaidroju, ka dziesmas nav pretpadomju propaganda, bet gan mierinājums cilvēkiem bēdās. 
Man tagad ir iespēja redzēt materiālus no viņu arsenāla, kā viņi skaidro- to, kā tādā pašā foto ceļā dzīvokļos tiek izplatīti dažādi pretvalstiski uzsaukumi. Varu lasīt dažādus uzsaukumus, gan klaji naidīgus pastāvošai iekārtai, gan arī  garīga satura. Viņi jautā – kā lai mēs zinām, no kura rokām tas viss nāk?

Saruna ieilgst. Uzrakstu paskaidrojumu. Tad viņi saka tā: „Varētu tevi atbrīvot, taču tev ir jāparakstās, ka tu nevienam par šo tikšanos nestāstīsi. 
Atbildu: „Pirmā, kas uzzinās, būs mana sieva.”
„Ne, tu nedrīksti viņai teikt.” 
„Mūsu starpā nav noslēpumu, un jūs nebūsiet tie, kas kārtos manas ģimenes attiecības.” 
„Tad tu paliksi šeit,”
„Tad jau tik un tā viņa uzzinās.” 
Viņi aiziet konsultēties ar priekšniekiem. Vakarā tomēr tieku atbrīvots.
Vispirms par notikušo uzzina sieva, tad arī manis iesaistītie: nošu izgatavotājs un grāmatsējējs. 

Nākošā rītā, dodoties uz darbu, ieskatos vēstuļu kastītē, bet tur vēstule – steidzīgi piezvaniet uz attiecīgo numuru! Saprotu, ka vēstule ir no tiem pašiem vīriem. Piezvanu. Vai nevaram satikties Vērmaņdārzā pēc darba? Vienojamies par tikšanos. 

Tiekoties tiek paskaidrots, ka lielos priekšniekus neapmierina mans paskaidrojums, un tad ir tikai viena iespēja – Sibīrija. Lai uzrakstot citu paskaidrojumu, ka nošu grāmatas idejas autors ir grāmatu sējējs. Jāpaskaidro, tas bija brālis, kurš savas pārliecības dēļ jau bija pavadījis daudzus gadus Sibīrijā. Viņi man skaidro, ka otrreiz uz Sibīriju viņu vairs nesūtīšot, bet tā viņi varēšot pasargāt mani. Saku: „Nevienu citu rakstisku paskaidrojumu no manis nesaņemsiet, jo es uzrakstīju patiesību un melus nerakstīšu.”  Vīrietis atbild: „Tad es nevaru izlemt, rītvakar atkal tiekamies šeit.”
Par notiekošo zina sieva, kopīgi viss ir nolikts Dieva rokās.

Nākošajā vakarā mani sagaida divi vīri. Saku viņiem: „Esmu atvadījies no sievas un esmu gatavs palikt un uzņemties atbildību.”
Viņi saka: „Dosimies un visu pārrunāsim.” Tā divu vīru ielenkumā dodamies cauri Vērmaņdārzam pa diognāli uz autoostas pusi. Vēlāk nonākam viesnīcas „Metrapole” numurā. 

Neliels komentārs par šo gājienu. Varēju toreiz un arī šodien iet cauri pilsētai, nesatiekot nevienu paziņu. Ticu, toreiz Dievs darīja brīnumu. Jo šajā nelielajā attālumā man nāca pretī dažādi pazīstami cilvēki- gan draudzes locekļi, gan citi paziņas, kas visi vēlējās ar mani parunāties. Varēju vienīgi visiem pateikt: „Nē, pašreiz esmu aizņemts.” Redzēju, kā nervozēja arī mani pavadītāji. Izskatījās, ka viņi ved populāru cilvēku, kuru vēl pilnībā nav iepazinuši.

Tie bija 70.gadi. Ja klausījās ārzemju ziņas, tad šad un tad varēja dzirdēt, kā tur komentē jaunākos notikumus, pat tās dienas notikumus mūsu zemē, it īpaši, ja bija aizturēts kāds disidents. Varbūt tas arī bija viens no faktoriem, kādēļ man nebija paredzēta Sibīrija.

Tā sākās manu pārrunu vakari, pat vairāki vienā nedēļā. Netiku fiziski iespaidots, bet gan morāli „malts viņu dzirnās”. Vienmēr tika atgādināti iespējamie pieci gadi Sibīrijā. 
Neesmu ar asu domāšanu, bet šodien, atceroties šīs tikšanās, sarunas, varu liecināt, ka katrā reizē piedzīvoju, kā piepildās apsolījums Mt 10:19,20-
Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā.
Sarunas bija par draudzes darbu, bērnu audzināšanu kristīgā garā, par adventisma mācības jautājumiem. Man vienmēr bija līdzi Bībele, un daudzreiz tiku lasījis vajadzīgos tekstus.
Visas sarunas nav iespējams atcerēties, bet dažas spilgtākās epizodes, par kurām vēlāk pats brīnījos, kādus vārdus Dievs ielika manā mutē, dodot atbildes, nākamajā nodaļā izstāstīšu.
Atmiņu skices – jauni uzbrukumi Atmiņu skices – jauni uzbrukumi Reviewed by VA redakcija on piektdiena, oktobris 19, 2018 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.