A Technicolor Dreamcoat of Fundamental Doctrine

Atvainojiet, ka virsraksts ir angļu valodā, bet diemžēl neprotu to pašu ideju pietiekami labi izteikt latviski. Vadoties pēc tā, kā pieņemts tulkot E. Loida-Vēbera slavenā mūzikla nosaukumu, droši vien būtu jāsaka „Brīnumsapņu mētelis draudzes 28 pamatmācībām”. Jā, jā, lai nebūtu pārpratumu: runa ir par latviešu valodā tikko iznākušo grāmatu „Septītās dienas adventisti tic: draudzes 28 pamatmācības”, un virsraksts ir ne pārāk ļauni domāta parodija par šīs pašas grāmatas angļu oriģināla apakšvirsrakstu „A Biblical Exposition of Fundamental Doctrine”.

Ar vārdu „technicolor” angļu valodā apzīmē īpašu, visai dārgu tehnoloģiju, kādu sākotnēji pielietoja, lai bez krāsu filmām nofilmētu krāsu kino. Īpašā kamerā (kuras pirmais ap 1930. gadu izstrādātais eksemplārs maksāja 30 000 dolāru) attēls no viena objektīva tika projicēts vienlaikus uz trim sudraba emulsijas (melnbaltajām) filmām, ar filtriem sadalot gaismu zaļajā, sarkanajā un zilajā spektrā. Tad katru no negatīviem pārkopēja uz speciālām matrices filmām, kurās attēlu veidoja neredzami, bet reljefi želatīna slāņi, bet pēc tam katru no matricēm gluži kā ofseta plati iekrāsoja savā krāsā un pārkopēja uz projicējamās lentes.

Līdz ar daudzslāņu krāsaino filmu izgudrošanu izsmalcinātā technicolor tehnoloģija 20. gadsimta piecdesmito gadu vidū aizgāja vēsturē, bet pats apzīmējums iegājās ikdienas valodā — par technicolor sāka dēvēt kaut ko satriecoši, varbūt pat pārspīlēti spilgtu un krāsainu, īpaši kontrastā melnbaltajam vai pelēki ikdienišķajam (piemēram, „dzīve pēkšņi ieguva krāsas” vai „man sametās raibs gar acīm”). Droši vien ar līdzīgu domu arī Endrū Loids-Vēbers un Tims Raiss izvēlējās nosaukumu savam mūziklam par Jāzepu. Galu galā, Jāzepam visā skaudrumā nācās izbaudīt kontrastus starp bedri un galmu, starp verga un pasaules glābēja statusu.

Bet atgriezīsimies pie adventistu pamatmācībām! Droši vien pirmais, kas iekrīt acīs, paņemot rokās jauno grāmatu, ir vāks.

Vispirms liels paldies Anitrai Rozei, ka viņa kā „Patmos” vadītāja uzticēja man, pilnīgam iesācējam maketēšanā, izstrādāt šī adventistu baznīcai tik nozīmīgā izdevuma teksta salikumu un vāku. Protams, lielākais izaicinājums bija tieši iekšlapu makets, īpaši tāpēc, ka nācās domāt, kā oriģinālā diezgan nepārskatāmo tekstu padarīt pārskatāmāku. Tāpat laikietilpīgs process bija sastādīt alfabētisko rādītāju, jo nav iespējams to viens pret vienu pārnest no oriģināla, — un šis alfabētiskais rādītājs ir 20 lappušu garš! Bet par vāku gan mana pirmā ideja bija, ka tam jābūt vienkrāsainam, varbūt auduma iesējumā un ar reljefiem vai zeltītiem burtiem, lai radītu fundamentālu, solīdu iespaidu. Tomēr izdevniecības padome lēma, ka tam, gluži pretēji, jābūt daudzkrāsainam, tā izceļot adventistu ticības un mācības krāšņumu un plašo, iekļaujošo spektru. Tad nu paliku pie oriģinālizdevuma idejas, kam pamatā ir krievu nirēja Mihaila Dudareva zemūdens foto. Šai fotogrāfijā tiešām ir kaut kas pārpasaulīgs, kaut kas no kristāla jūras, sajauktas ar uguni (asociācija ar Atkl. 15:2). Mani fascinē, kā dzelmes tumšais zilzaļums virzienā uz augšu pāriet oranžos un sarkanos saules izgaismotos gluži vai liesmainos slāņos, it kā vienā šķidrā substancē satiktos un sadzīvotu divas pretējas stihijas — ūdens un uguns. Uz šī fona līdzīgi kā oriģinālā iezīmēju adventistu logo liesmas, bet papildus vēl vākam gar malu pievienoju nodaļu (jeb pamatmācību) nosaukumus, kas izgaismojas virzienā uz augšu kā simbolisks norādījums, ka mūsu izpratne par Dievu nav statiska, bet pieaugoša.

Kopumā ir sanācis kaut kas līdzīgs raibajiem svārkiem, ko Jēkabs mīlestībā taisīja savam dēlam Jāzepam. (Un vai gan arī es to netaisīju mīlestībā?) Vispār, cik man gadījies novērot, adventisti labprāt sevi pasaulei pasniedz kā krāsainu draudzi, kurā apvienojas cilvēki no gandrīz vai visām pasaules valstīm un dažādām kultūrām — dažādi savās izpausmēs, tomēr vienoti ticībā. Mēs dalām krāsainus bukletus, kuros stāstīts par adventistu misijas, medicīnas un izglītības darbu visā pasaulē un kuros skatāmas dažādu rasu adventistu sejas. Tāpat bieži dzird sakām: ja tu, adventists būdams, nonāc citā pasaules malā, atliek tikai uzmeklēt vietējo adventistu draudzi, un tu tūlīt jutīsies kā mājās. Visspilgtākais šīs krāsainības apliecinājums, šķiet, ir Ģenerālkonferences sesija, kurā reizi piecos gados sapulcējas adventisti no visas pasaules. Jā, adventisti sevi pozicionē kā krāsainu draudzi. (Starp citu, arī jaunajā grāmatā lielākoties lietots tieši šis apzīmējums „draudze”, jo daudziem tas šķiet mazāk oficiāls, siltāks nekā „baznīca” un piedevām ļauj nostādīt mūsu draudzi kā kaut ko draudzīgāku iepretim oficiālajām, dogmatiskajām un tradicionālajām b[B]aznīcām.) Bet cik daudz no šīs mūsu izsapņotās krāsainības piepildās ārpus krāsainajiem bukletiem un ārpus lielajiem pasākumiem, kad nodziest skatuves gaismas? Un kāda vieta tajā visā ir draudzes pamatmācībām (vai, kā tās tiek dēvētas angļu valodā, fundamental beliefs jeb fundamental doctrine)?

Vārdu sakot, cik krāsains skats uz dzīvi saglabājas, kad atveram technicolor vāku?

Tā kā ar šo apjomīgo izdevumu esmu sadzīvojis vienā istabā gandrīz gadu — gan kā tulkotājs, gan kā maketētājs —, tad uzdrošinos domāt, ka varu par to pateikt šo to tādu, kas parastam lasītājam paslīdēs garām nepamanīts. Nepretendēju uz pašu pamatmācību analīzi (tas lai paliek teologiem!), izteikšu tikai savus vērojumus par dažām sakarībām, kādas no visa tā izriet.

Pats vārds „fundamental” (jeb „pamata-”) liek domāt, ka runa ir par ļoti svarīgu būvelementu, bez kura ēka sabruktu. Tomēr šeit nepieciešams neliels precizējums. Ja gribam būt pavisam korekti, apakšvirsraksts jaunajam latviešu izdevumam ir nedaudz maldinošs. Angļu valodā tas saucas „A Biblical Exposition of Fundamental Doctrine” („Bībelisks pamatmācību skaidrojums (izklāsts)”). Paši autori grāmatas ievadā uzsver, ka šis nav oficiāls baznīcas dokuments, pēc kura mērīt draudzes locekļu ticību. Oficiāls, ar Ģenerālkonferences balsojumu atzīts dokuments ir tikai pašas pamatmācības — kursīvā izceltais teksts katras nodaļas sākumā, kurš būtu ietilpināms apmēram 15 lappušu brošūrā. Viss pārējais ir tikai interpretācija, skaidrojums, lai arī, kā lasām uz grāmatas aizmugurējā vāka, „ilgos Bībeles studijās, lūgšanās un ciešā sadraudzībā ar Jēzu aizvadītos gados” iegūts.

Tomēr arī par pašām pamatmācībām (īso, „iebalsoto” variantu) runājot, ir jāņem vērā jau ievada pirmajās rindiņās sacītais, ka „septītās dienas adventisti ilgstoši ir vairījušies sagatavot oficiālu ticības apliecību šī vārda ierastajā nozīmē”. Kāpēc tā? Autori norāda, ka pamatmācības ir formulētas tikai un vienīgi „tīri praktiskos nolūkos”, lai paskaidrotu apkārtējiem (valsts ierēdņiem, sabiedrībai, citām baznīcām), kam ticam, nevis lai tās kalpotu par negrozāmu dogmu krājumu mums pašiem. Tiek uzsvērts, ka adventistu īstais ticības pamats ir Bībele un tikai Bībele.

Šeit gan rodas tāda kā dubultā grāmatvedība vai, uzdrošināšos izteikties, pat dubultā morāle, jo, piemēram, kristību kandidātiem mēs tomēr prasām apliecināt ticību adventistu pamatmācībām, nevis tikai un vienīgi Bībelei. Tāpat baznīcas administratīvās struktūras (vismaz Latvijā) uzstāj, ka mācītāji, kuri nesaglabā uzticību vispārpieņemtajai pamatmācību interpretācijai, nav tiesīgi ieņemt draudzes gana amatu. Un kas īsti ir pamatmācības šo struktūru izpratnē — tikai īsais, „iebalsotais” variants? Vai tomēr kas vairāk? Pēc latviešu valodā dotā „SDA tic” apakšvirsraksta tomēr sanāk, ka visa 500 lappušu grāmata.
Laikā, kad gatavoju šo rakstu, manā facebook ziņu joslā it kā nejauši uzpeldēja 5 gadus veca publikācija „Vēstīs adventistiem” (2016. gada 8. aprīlī) — no „Adventist Today” tulkots Lorensa Seibolda raksts, kurā viņš citē Džonu Lafboro, vienu no zināmākajiem adventistu kustības pamatlicējiem. Mūsdienās adventistu vidē arvien biežāk dzirdam aicinājumus atgriezties pie mūsu kustības pirmsākumiem un sākotnējās mācības. Tad nu lūk, viens no mūsu pionieriem (celmlaužiem) Džons Lafboro saka: „Pirmais solis uz atkrišanu ir sastādīt ticības apliecību, nosakot, kam mums būtu jātic. Otrais solis ir padarīt to par kritēriju sadraudzībai. Trešais ir pārbaudīt draudzes locekļus, vai viņi piekrīt šai ticības apliecībai. Ceturtais ir pasludināt par atkritējiem tos, kuri tai netic. Un piektais ir sākt tos vajāt.” (Atradu šo tekstu arī oriģinālā: „The first step of apostasy is to get up a creed, telling us what we shall believe. The second is, to make that creed a test of fellowship. The third is to try members by that creed. The fourth to denounce as heretics those who do not believe that creed. And fifth, to commence persecution against such.”(1)) Vēl Seibolds citē Džeimsu Vaitu, kurš savulaik rakstīja: „Mēs kā pamatu ņemam Bībeli un Gara dāvanas, un uzsveram ticību, ka šādi Kungs mūs mācīs ik dienas. Un tādēļ mēs nostājamies pret jebkādiem ticības izpratnes formulējumiem. Mēs nedarīsim neko tādu, ar ko tiktu sperts kaut solis Bābeles virzienā!” („We take the Bible and the gifts of the Spirit; embracing the faith that thus the Lord will teach us from time to time. And in this we take a position against the formation of a creed. We are not taking one step, in what we are doing, toward becoming Babylon.”(2))

Komentējot adventistu nevēlēšanos pamatmācības dēvēt par ticības apliecību, Lorenss Seibolds raksta: „Arī šobrīd preambulā pirms 28 adventistu doktrīnu punktiem ir rakstīts kas līdzīgs [ka šī nav ticības apliecība]. Taču es šeit saredzu nepārprotamu pretrunu. Ticības apliecība nav nekas cits kā skaidrojums, kam mēs ticam, ko Bībele māca. Ja mēs sakām, ka tikai Bībele ir mūsu ticības kredo un mums nav citas ticības apliecības, vai tas nozīmē, ka mēs draudzē esam brīvi ticēt un mācīt atšķirīgi no tā, ko septītās dienas adventisti tradicionāli māca? Vai drīzāk tas nozīmē brīvību pamest draudzi, ja mēs lietas saprotam citādi? Mūsu konfesijai ir daudz brīnišķīgu īpašību, taču doktrināla elastība nav viena no tām.”

Visā šai kontekstā (ņemot vērā autoru uzstādījumu, ka pamatmācības nav ticības apliecība) mani mulsināja — lai neteiktu, biedēja — viena otra doma jaunajā grāmatā, kas lasot varētu paslīdēt garām, bet ko tulkojot nevarēju nepamanīt. Šeit dodu pāris citātus un, lai lasītājiem būtu iespēja pārbaudīt, vai neesmu tulkojis tendenciozi, iekavās pievienoju arī angļu oriģinālus.

195. lappusē nodaļā „Draudze” (12. doktrīna) zem apakšvirsraksta „Draudzes organizācijas pamatnostādnes” ir rakstīts: „Šī jaunā kārtība — visu ticīgo priesterība — tomēr nevienam draudzes loceklim nedod pilnvaru domāt, ticēt vai mācīt pēc saviem ieskatiem, nerēķinoties ar draudzi.” („This new order, the priesthood of all believers, does not authorize each individual to think, believe, and teach as he or she chooses without accountability to the body of the church.”) Saprotams, ka neviena organizācija nepieļaus, ka kāds no tās pilnvarotajiem pārstāvjiem tās vārdā pauž idejas, kas nesaskan ar oficiālo viedokli. Bet citētais apgalvojums iet tālāk — un daudz tālāk. Šeit parādās mēģinājums ierobežot ne tikai oficiāla pārstāvja pilnvaras, bet katra organizācijas locekļa ticības un domu brīvību. Īpaši te jāizceļ vārds „domāt”. Rodas jautājums: vai tas jau neož pēc Patiesības ministrijas? Kaut kādā ziņā tas atgādina dažas sektas, kur īpaši denunciatori staigā pa mājām un atstāsta mācītājam, ko draudzes locekļi skatās televīzijā (par laimi adventistu draudzē šādu sistēmu vēl neesmu manījis).

Bet 352. lappusē nodaļā „Kristīga uzvedība” (22. doktrīna) zem apakšvirsraksta „Uzvedība un pestīšana” ir norādīts: „Kad katrs draudzes loceklis rīkojas pēc savas sirdsapziņas, tad „netiek uzturēta kristīgā disciplīna, ko prasa Mat. 18 un Gal. 6:1–2. Draudze vairs nav Kristus miesa, kurā locekļi mīlestībā gādā cits par citu, bet kļūst par neatkarīgu indivīdu kopumu, kur katrs iet savu ceļu, neuzņemoties nekādu atbildību un rūpes par pārējiem.”” („When each member follows his or her own conscience, „there is no mutual disciplining of fellow Christians in keeping with Matthew 18 and Galatians 6:1,2. The church becomes not the body of Christ, within which there is mutual love and care, but a collection of atomistic individuals, each of whom goes his or her own way without taking any responsibility for one’s fellows or accepting any concern for them.””) No šī savukārt izriet, ka pastāv kaut kāda, acīmredzot, administratīva (jo tiek piesaukta disciplīna) vara, kurai ir tiesības kontrolēt katra draudzes locekļa sirdsapziņu — kā tajā senajā lozungā: „Partija — mūsu laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa!” Turklāt, kā noprotams no angļu oriģināla, savstarpēja mīlestība un rūpes vistiešāk izpaužas savstarpējā disciplinēšanā.

Tad nu paliek jautājums: cik krāsains var būt adventisms, kurā nedrīkst ticēt, mācīt un domāt citādi? Un vai 28 pamatmācību vāks līdz ar to nepaliek tikai krāsains apmetnis, ar ko aizsegt melnbalto saturu? „Technicolor dreamcoat”? Brīnumsapņu mētelis bez Jāzepa iekšā?
Un tie vēl nav visi jautājumi. Kā man norādīja kāds cienījams Latvijas adventistu mācītājs (ne no atlaistajiem; tad nu saprotamu iemeslu dēļ viņa vārdu neminēšu), ir nekorekti izdevumā, kurš pretendē uz bībeliska pamatmācību skaidrojuma statusu, lielai daļai apgalvojumu par pamatu ņemt nevis Bībeli, bet Elenas Vaitas citātus (kas uzskatāmi redzams, pavērtējot, cik lielu daļu no literatūras avotu atsaucēm šai izdevumā aizņem viņas darbi; sevišķi uzkrītoši tas ir, piemēram, 10. un 11. nodaļā, kur runāts par kristīgās dzīves pamatjautājumu — pestīšanu).

Vismaz garāmejot gribētos pieskarties vēl dažiem interesantiem apgalvojumiem, kādus atradu pamatmācību grāmatā, piemēram, ka kaislīgi kafijas lietotāji izrāda „zemāku aktivitāti reliģijas jomā” (365. lpp.; šis pat tiek norādīts kā citāts no „Journal of Clinical Psychiatry”). Pats gan neesmu kafijas lietotājs, bet kā sabatskolas vadītājs zinu vienu otru sabatskolas skolotāju vai pat draudzes vecāko, kurš, būdams kafijas lietotājs, Bībeli pasniedz labāk par kafijas nelietotājiem. Turklāt rodas jautājums: ja uzstājam, ka katram adventistam, lai drīkstētu saukties par adventistu, ir jāseko visām pamatmācībām, vai tad apzināta (ne nejauša) un sistemātiska kafijas lietošana ir uzskatāma par pamatmācības pārkāpumu? Par grēku „ar paceltu roku” (atsauce uz 4. Mozus 15:30)? Kur novilkt robežu? Vai tomēr tas, ka citētais teksts par kafiju grāmatā ir sīkākā šriftā, norāda, ka šis noteikums ir mazsvarīgāks, piemēram, par džeza un roka mūzikas aizliegumu 357. lpp. (hm, par hiphopu nekas nav sacīts; tāpat televīzijas un video saturu ir ieteikts rūpīgi izvērtēt, bet par internetu ne vārda)?

Jautājums par laulības šķiršanu droši vien būtu atsevišķa, garāka iztirzājuma vērts. Citēšu tikai vienu teikumu, kas „SDA tic” vārds vārdā pārrakstīts no „Draudzes rokasgrāmatas”: „Laulāto atšķiršana vai laulības šķiršana fiziskas vardarbības vai citu ar neuzticību nesaistītu iemeslu dēļ [..] nedod nevienai no šķirtajām pusēm Svētajos Rakstos pamatotas tiesības laulāties atkārtoti, kamēr pretējā puse nav atkārtoti laulājusies, iesaistījusies ārlaulības attiecībās vai netiklībā vai mirusi.” (380. lpp.) Šāds noteikums pēc būtības mudina gaidīt (vai pat noorganizēt) izdevīgu brīdi, lai vainotu otru un uz tā fona izceltu savu nevainību. Ja jau kāds vēlas saglabāt savu uzticību partnerim, ar kuru izrādījies neiespējami sadzīvot, kāpēc būtu jārezervē iespēja noteiktā situācijā no šīs uzticības tomēr atkāpties? Lai visi redzētu, ka tu gan — atšķirībā no tā otra — neesi sasmērējies?

Vēl viena lieta, par kuru man lika aizdomāties gan ne pati grāmata, bet darbs pie šīs grāmatas latviešu tulkojuma, ir tas, cik mēs paši jūtamies lieli vai mazi — un kā tas atspoguļojas lielo un mazo burtu lietojumā. Mana labā redaktore Anitra Roze, ieraugot, ka uz pēdējā vāka esmu uzlicis logo ar tekstu „Septītās dienas Adventistu Baznīca”, vaicāja, vai neesmu kļūdījies ar lielo burtu lietojumu. Es paskaidroju, ka šo tekstu neesmu sastādījis pats. Esmu to lejuplādējis no oficiālās adventistu identitātes lapas (3) un, tā kā tam klāt ir ™ simbols, baidos, vai to mainīt nebūs noziegums pret draudzes/baznīcas intelektuālo īpašumu. Tad Anitra atbildēja: „Ko gan mēs varam pasākt pret reģistrētu preču zīmi?” Tiešām, pret reģistrētu preču zīmi pat latviešu pareizrakstības likumi ir bezspēcīgi. Ir lietas, kas stāv tiem pāri. Mēs esam latvieši ar mazo burtu, bet Adventisti ar lielo. Arī kristieši ar mazo, bet Adventisti ar lielo. Citiem ir svētdiena, bet mums ir Sabats, un tas ir tāpēc, ka mūsu Dievs ir liels un varens, un mums ir Baznīca ar lielo B(4). Jāsaka gan, ka grāmatas tekstā konsekventi atļāvos rakstīt „sabats” un „adventisti” ar mazo.
Tā nu ir sanācis, ka grāmata, kurai vajadzētu sniegt atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, manī ir radījusi tikai vēl vairāk jautājumu. Esmu pēc labākās sirdsapziņas izpildījis savu tulkotāja un maketētāja darbu, tomēr sirdsapziņai kaut kā nepietiek. Varbūt vēlreiz nolasīt tai priekšā minēto citātu no 352. lappuses un pārliecinoši ieteikt, lai taču vienreiz paklusē?

Niklāvs Adats
-----------------------------------
(1) „Doings of the Battle Creek Conference, Oct. 5 & 6, 1861,” Advent Review and Sabbath Herald 18 (Oct. 8, 1861): 148.
(2)  Advent Review and Sabbath Herald, Oct. 8, 1861
(3)  https://identity.adventist.org/wp-content/uploads/2017/04/170529-Latvian.pdf
(4)  Ja pieņemam, ka tas viss ir nedomājot pārņemts no angļu valodas, tad kāpēc mēs nerakstām „Pirmdiena”, „Aprīlis”, „Latvietis” un „Kristietība” ar lielo burtu, bet tikai „Sabats” un „Adventisti”, un „Baznīca” (ja tā ir adventistu baznīca)?
A Technicolor Dreamcoat of Fundamental Doctrine A Technicolor Dreamcoat of Fundamental Doctrine Reviewed by VA redakcija on trešdiena, maijs 19, 2021 Rating: 5

Nav komentāru:

Nodrošina Blogger.