Pateicība, spitālība un Covid-19

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!" Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādaities priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi." (Lūk.17:11-19)

Bībeles teksts mums ziņo, ka kaut kur Samarijas un Galilejas apkārtnē atradās kāds ciemats kuram mēs nezinam nosaukumu, bet kurā dzīvoja 10 spitālīgo vīru grupa. Viņi dzīvoja pašizolācijā, ieturēja vismaz 2. metru distance no citiem cilvēkiem un ja kāds tuvojās, tad skaļā balsī sauca: “nešķīsts, nešķīsts”, ar to brīdinot sabiedrības lokcekļus. Kaut ko līdzīgu mēs šodien piedzīvojam Covid-19 pandēmijā, kad cilvēkiem ir jāizolējas un jāievēro stingri higiēnas likumi.

Bībelē aprakstītajā dienā 10 spitālīgie vīri veica savu ierasto rutīnu ubagodami ciemata tuvumā un nekas neliecināja par to, ka šī diena varētu būt īpaša viņu dzīvēs. Ja vien tajā dienā cauri ciematam neietu Jēzus. Ieraugot Jēzus grupu tuvojamies ciematam spitālīgie nolēma izmantot radušos situāciju un sauca pēc palīdzības. Ciematā noteikti bija arī citi cietēji un neveseli cilvēki visdažādākajās situācijās. Visiem viņiem Jēzus varētu palīdzēt ja tik viņi līdzīgi kā desmit spitālīgie būtu izmantojuši to situāciju. Par to domājot rodas jautājums: “Vai mēs izmantojam tās situācijas kuras veidojas ap mums, mūsu dzīvēs arī pandēmijas laikā?”

Spitālīgie vīri izmantoja situāciju, ka Jēzus gāja cauri viņu ciematam. Viņi uzrunāja Jēzu un teica: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!" Apžēlojies, tiek lietots grieku vārds elleeo, tas nozīmē – rūpēties par kāda vajadzībām, izrādīt žēlastību, būt žēlsirdīgam. Spitālīgie nemaz nejautāja pēc dziedināšanas, jo tas būtu pārāk daudz prasīts. Jēzus dienās lepra līdzīgi kā Covid-19 vīrus mūsdienās tika uzskatīta par nedziedināmu slimību. Tapēc spitālīgie nejautāja pēc dziedināšanas, bet jautāja pēc žēlastības dāvanām, pēc ziedojuma. Barības, apģērba, naudas gabala, jebkuras lietas kas atvieglotu viņu dzīvi.

Jēzus viņiem atbildēja un deva norādījumu iet atrādīties priesteriem. Tas bija daudz vairāk kā viņi bija cerējuši. Iet pie priesteriem nozīmēja doties pie tā laika cilvēku izveidotās medicīniskās organizācijas lai pārbaudītu veselības stāvokli un lepras gadījumā pārliecinātos vai nav notikusi dziedināšana.

Visi desmit spitālīgie ticēja Jēzus teiktajam. Viņi nesmējas par Jēzus teikto, bet paklausīja Jēzus norādei - iet rādīties priesteriem. Interesants ir fakts, ka Jēzus spitālīgo dziedināšanas procesā iesaista cilvēku vadītu medicīnisko sistēmu – tempļa priesterus. Arī mūsdienu Covid-19 infekcijas novēršanai Dievs lieto cilvēku vadītu medicīnisko sistēmu kura gan testē infekcijas esamību cilvēka organismā, gan arī piedāvā vakcīnu kā aizsardzības līdzekli pret vīrusu.

Ceļā pie priesteriem desmit spitālīgie pamanīja radikālas izmaiņas savā organismā. Infekcijas radītās brūces sāka dzīt, bet tas savukārt izraisīja jaunas problēmas un sava veida dilemmu: “Vai turpināt ceļu pie priesteriem zinot, ka Jēzus aizies savu ceļu? Jeb īslaicīgi atlikt tikšanos ar priestriem un iet atpakaļ pie Jēzus lai pateiktos par dziedināšanu un uzzinātu kaut ko vairāk par Jēzu Kristu?” Viens no viņiem redzēdams pozitīvu pārmaiņu savā miesā nolēma neiet pie prieteriem, bet iet atpakaļ pie Jēzus.

Pārējie deviņi šķietami bija paklausīgāki. Viņi burtiski izpildīja Jēzus norādījumu. Gāja pie priesteriem, saņēma tā laika medicīnisko atzinumu par veselību un tādā veidā atgriezās sabiedrībā un savās ģimenēs. Bet visticamāk nekad netikās ar Jēzu. Jo Bībeles teksts vēsta, ka Jēzus ar saviem mācekļiem bija ceļā uz Jeruzālemi. Tātad viņš neplānoja apstāties šajā ciematā. Protams, pats Jēzus bija devis norādījumu iet atrādīties priesteriem un tiem kuri nevēlējās atgriezties pie Jēzus un pateikties par dziedināšanu bija pamatots iemesls to nedarīt. Viņiem bija atruna, proti - Jēzus pats viņus sūtīja pie priesteriem un bez prieteru medicīniskā atzinuma viņi nedrīkstēja tikties ar veseliem cilvēkiem, tai skaitā arī ar Jēzu.

Viens no izdziedinātajiem nolēma riskēt un pirms došanās pie priesteriem uz testu atgriezties atpakaļ pie Jēzus lai slavētu Dievu un pateiktos par dziedināšanu? Jēzus aizies un ar viņu kopā aizies unikālā iepēja iepazīties ar slaveno rabi – skolotāju un ārstu. Arī mums šodien ir iespēja ceļā uz Covid-19 testēšanas centru nākt pie Jēzus pateicības lūgšanā un izteikt slavu Dievam.

Kāds mācītājs runāja svētrunu par 10 spitālīgo dziedināšanu un vairākas reizes pēc kārtas atkārtoja jautājumu: “Kur palika tie deviņi?” Kāds klausītājs kurš īsti nesaprata ka tas ir retorisks jautājums gribēja mācītājam palīdzēt un teica: “Es nezinu kur tie deviņi palika, bet visticamākais viņi devās tur kur arī es ietu.” “Un kur tad tu ietu?” Ieinteresēti jautāja mācītājs. “Es ietu uz mājām.” Atteica klausītājs.

Ka tik ātrāk uz mājām pie savējiem. Ka tik ātrāk no slimnīcas ārā. Mēs visi pazīstam šo sajūtu. Iespējams, ka deviņu dziedināto vīru prātā vairs nebija doma par Jēzu, bet doma, kā tikt ātrāk uz mājām? Savā prieka satraukumā viņi vienkārši sekoja cilvēcīgajam instinktam un bija kārtējais pierādījums atziņai, ka - pateicība nav visraksturīgākā cilvēku īpašība.

Daudzi cilvēki uzskata ka nav jāpateicas par to kas viņiem pienākās tāpat, par brīvu. Kāpēc pateikties par to, uz ko mums ir automātiskas un vienlīdzīgas tiesības? Mums taču ir tiesības elpot gaisu, saņemt saules starus, ūdens veldzi un arī veselību un brīvību no Covid-19 vīrusa. Varbūt deviņi dziedinātie vīri iekšēji sajutās kā slimības upuri kuriem Jēzus atdeva to kas viņiem likumīgi pienācās? Šodien daudzi Covid-19 slimi cilvēki jautā: “Kāpēc tieši mani ir skārusi šī slimība? Slimība kuras sekas ir fiziski un morāli traumējošas?” Tik traumējošas ka par tām īstenībā pienāktos kompensācija.

Pateicība? Par ko?
Ir jāatzīst, ka - pateicība nav bieži sabiedrībā novērojama un indivīdu starpā izplatīta lieta.
Cik bieži mēs jūtamies pateicīgi?

Ja atklāti, tad es ne pārāk bieži kultivēju pateicības jūtas un nepilnīgi daru tās zināmas citiem. Dažreiz nodomāju ka vajadzētu pateikties, bet tad kaut kā kautrējos, kaut kā vārdi paliek mutē. Un ja kāds man saka paldies, tad tā zemapziņā ir patīkami, bet apziņas līmenī kaut kā tāda neveikla sajūta un ir reizes kad atsaku: “nav par ko”. Nav par ko? Būtu interesanti uzzināt, ko jūs atsakiet, kad kāds par kaut ko pateicās jums.

Roberts Emons daudzus gadus pētīja cilvēku savstarpējās attiecības un secināja, ka pateicīgiem cilvēkiem ir daudz augstāks pozitīvo emociju līmenis. Viņu dzīvēs dominē, prieks, mīlestība, laimes sajūta, optimisms un entuziasms. Cilvēki praktizējot pateicību var izvairīties no daudziem negatīviem un pašiznīcinošiem impulsiem, tādiem kā skaudība, naids, skopums, augstprātība. Kaut arī daudzi cilvēki intelektuālajā līmenī atzīst, ka pateicība ir laba un var atnest laimi un panākumus. Tomēr dzīves pieredze rāda, ka mēs varētu pateikties daudz vairāk. Daudz vairāk praktizēt pateicību un teikt paldies. Jēzus augstu novērtēja pateicību no spitālības dziedinātā vīra un to, ka tas slavēja Dievu.

Kāds mācītājs dievkalpojumos vienmēr lūdza pateicības lūgšanas. Viņš vienmēr atrada par ko pateikties. Par labiem laika apstākļiem, par jaukiem ļaudīm, par mieru, labklājību un mīlestību. Bet tad sākās karš, baznīcu uzlidojuma laikā sagrāva, pilsētā bija daudz mirušo un cietušo, arī laika apstākļi bija slikti un baznīcas gruvešu vidū, lietū izmircis stāvēja mācītājs un lūdza pateicības lūgšanu. Tā iesākās ar vārdiem: “Kungs es pateicos par to, ka vienmēr nav tā kā ir tagad.” Ir dzīvē brīži kad ir grūti atrast par ko pateikties. Arī Covid-19 situācijā ejot cauri dzīves grūtumam var būt brīžī kad ir grūti atrast kaut ko par ko pateikties. Bet arī tajos brīžos mēs varam acis pacelt uz augšu prom no zemes dubļiem, sāpēm, naida un ļaunuma. Pacelt acis uz debesīm un pateikties par to, ka vienmēr nav tā kā ir tagad. Pateikties par Dieva dāvanu Jēzū Kristū. Slavēt Dievu par to ka esam un kustam. Ne vienmēr tas ir viegli. Bet tas palīdz dzīvot.

No desmit izārstētajiem tikai viens atgriezās pie Jēzus lai pateiktos un iegūtu kaut ko vairāk kā tikai dziedināšanu no lepras, jo pateicība atver durvis citām svētībām.

Viņš kļuva ne tikai vesels bet arī glābts. Glābts mūžīgai dzīvei.
Lūk. 17:19 Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi."

“Tev ir palīdzējusi” – šo frāzi izsaka viens grieku vārds – sozo. Tas burtiski nozīmē - glābts. Pārfrāzējot Jēzus teikto varētu teikt: “Tava ticība tevi ir izglābusi, jeb caur ticību tu esi glābts” Tu esi izveidojis personīgas attiecības ar Jēzu Kristu. Viņš ir tavs personīgais glābējs.

Redzam, ka no visas desmit spitālīgo grupas tikai viens saņēma dubulto svētību. Viņš tika dziedināts gan fiziski, gan garīgi. Viņš tika glābts. Un tas cilvēks bija samarietis. Lūk.17:18 Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?

Cittautieši? Esmu cittautietis Anglijā un lai arī Apvienotās Karalistes (UK) valdība izteikti pasvītro vienlīdzīgas tiesības un cīnās pret jebkāda veida diskrimināciju. Tomēr pamatnācijā ir sastopami indivīdi kuri sevi uzskata par labākiem kā cittautieši. Esmu arī sastapis latviešus kuri ir izteikti etnocentriski un uzskata, ka latviešu nācija ir pārāka par citām. Kristus laikā jūdi ļoti izteikti kultivēja etnocentrismu un uzskatīja, ka viņi ir īpašie Dieva ļaudis, apsolījuma mantinieki, izredzēta un svēta tauta. Kristus kā pretstatu jūdu svētumam un eksklusivitātei norādīja uz cittautieti - samarieti kurš pateicībā deva Dievam godu un bija labāks par nepateicīgajiem deviņiem kuri aizgāja savu ceļu un nevēlējās satikties ar savas tautas rabi un mesiju Jēzu Kristu. Šis samarietis praktizēja pateicības jūtas kuras var kļūt par ikviena cilvēka ieradumu, arī Covid-19 apstākļos.

Kāds akls puisis sēdēja uz ielas ar plakātu rokās kur bija rakstīts: „Esmu neredzīgs lūdzu palīdziet” Jaunekļa ziedojumu traukā bija saziedotas dažādas monētas. Kāds vīrs ceļā uz darbu apstājās un iemeta vēl dažas monētas. Tad viņš nedaudz padomāja un izņēma no puiša rokām plakātu un teica: „nebaidies es tev palīdzēšu.” Viņš kaut ko uzrakstīja plakāta otrā pusē, ielika plakātu atpakaļ puiša rokās tā lai jaunais uzraksts būtu visiem redzams un turpināja ceļu uz darbu. Drīz vien jaunekļa ziedojumu traukā sāka plūst nauda necerēti lielā ātrumā.

Vakarpusē vīrs atgriezdamies no darba atkal gāja garām aklajam puisim. Jauneklis atpazīdams vīra soļus tam jautāja. „Vai jūs bijāt tas kurš nomainīja manu plakātu no rīta, un ko jūs tādu tur uzrakstījāt, ka cilvēki tik daudz sāka ziedot?” Vīrs teica: „No rīta ejot uz darbu un priecājoties par skaisto dienu es ieraudzīju tevi un man ienāca prātā doma, ka mums redzīgajiem ir jābūt pateicības pilniem par iespēju redzēt to, kas tev ir liegts. Es uzrakstīju to pašu ko tu tikai citā veidā un, tas skan tā: „Šodien ir brīniškīga diena, bet es nevaru to redzēt.”

Kad mūsu dzīves iet savu mierīgo gaitu mēs aizmirstam pateikties par to, kas ir mūsu dzīvēs. Tikai tad kad melni mākoņi savelkas virs mūsu galvām, kad Covid-19 mūs skar, vai kaut kas cits slikts atgadās, tikai tad mēs sākam vērtēt to laimi kas atrodas dzīves rimtajā gaitā. Tad kāpēc gan nenovērtēt un nepateikties par visu labo mūsu dzīvēs, arī par aizsardzību un vakcīnu pret Covid-19?

Pateicība ir ieradums. Tas ir veids kā pozitīvi raudzīties uz dzīvi un ar pateicības jūtām vērtēt visas lietas, arī tās kas īsti nav tādas kādas mums patiktos. Daudziem no mums nepatīk Covid-19 pandēmija ar visiem ierobežojumiem un grūtībām. Bet līdzīgi kā mācītājs gruvešu vidū arī mēs tad varam pateikties Dievam, ka vienmēr jau nebūs tā kā ir šodien.

Pateicība ir dzīves veids. Dzīves veids kurā mēs esam mierā ar sevi, citiem un Dievu. Ar visu to kas mums pieder un notiek ap mums. Un kurā gribam ielaist Jēzu un vēl jaunas lietas par kurām pateikties. Izmantosim laiku lai tā pat kā no spitālības dziedinātais cittautietis arī mēs ietu pie Jēzus un pateiktos par tām iespējām kuras mums ir dotas šinī laikā.

Andis Krēsliņš, teoloģijas doktors, pensionēts mācītājs