Ticēšana Dievam liecina par intelekta vājumu un izglītības trūkumu- tā man mācīja bērnībā, padomju laikā. Realitāte liek domāt, ka šim apgalvojumam nav nekāda pamata. Man kā ticīgam pat reizēm šķiet, ka ir otrādi. Tomēr sekojot līdzi politiskajiem procesiem visā pasaulē, esmu spiests atkal un atkal jautāt sev, kā ticība ietekmē mūsu domāšanu?

Es šoreiz nedomāju par tādām kategorijām kā Dieva esamība: vai viss šajā visumā ir radies nejauši, vai aiz tā stāv kāda lielāka gudrība. Es domāju par ticīgo priekšstatiem par Dievu.

Cik apbrīnojami lielu uzticību ASV iemantoja prezidents Donalds Tramps! Tieši baznīcas kļuva par viņa vēlētāju balsīm. Tramps taču iestājas par morāles vērtībām! Viņš ir pret abortiem un saka, ka tic Dievam! Ar to pietika, lai daudzi kristieši kļūtu par dedzīgākajiem Trampa faniem. Apkārt klīda video, kā ticīgie aizlūdz par viņu, un stāsti, ka tieši Dievs brīnumainā kārtā nodrošinājis Viņa ievēlēšanu pirms 4 gadiem. Tāpēc šajās dienās netrūkst pašaizliedzīgu lūdzēju, kas ir gatavi visam, lai tikai pierunātu Dievu vēl vienam tādam pašam brīnumam.


Kristietība ir kļuvusi par īpašu balstu autoritāriem līderiem. Ja vien viņiem pietiek prāta mazliet dalīties savā labvēlībā un pat varā ar baznīcas pārstāvjiem, ticīgie ir gatavi piedot itin visu. Šobrīd to var vērot Krievijā, kur Pareizticīgo baznīcas vadītāja vizītes pārspēj daudzu valstu vadītājiem izrādīto godu. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš Eiropā ir kļuvis par vienu no korumpētākajiem vadītājiem, ir rosinājis konstitūcijā ierakstīt “kristietības vērtības”, un ar to pietiek, lai ticīgie viņu dedzīgi atbalstītu. Līdzīgas tendences varam vērot Polijā. Patiesībā jau arī Latvijā šīs noskaņas nav svešas.

Kas gan ir tās vērtības, kas rūp Dievam? Vai raizes šajā pasaulē Jēzum sagādā feminisms un sieviešu tiesības? Vai viņa lielās bažas ir tas, ka pasaulē ir geji? Un ko Dievam nozīmē dzīvība?

Latvijas Radio kādreiz kā savas atpazīstamības saukli lietoja slaveno Salamana izteicienu- nav nekā jauna šajā pasaulē! Ja Dievs sūtītu šodien pasaulē savus praviešus, vai viņa vēsts nebūtu tāda pati kā daudzo praviešu vēsts senajā Izraēlā, kas pierakstīta Bībeles Vecajā derībā?
Man riebj jūsu lūgšanas… es nevaru ciest jūsu svētku sapulces… kad jūs paceļat savas rokas, es apslēpju savas acis, un lai cik jūs lūgtu, es jūs neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm!
Un tad seko:
Bet meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu…” (no Jesajas 1.nodaļas)
Vēsture, kas pierakstīta kristiešu tik ļoti cildinātajā Bībelē, ir gandrīz nemainīga. Dieva dusmas raisa netaisnība, neiestāšanās par citu cilvēku tiesībām, nevienlīdzība, liekulība, izlikšanās, garīgā augstprātība. Tieši šādi mēs savas rokas aptraipām ar asinīm. Tā ir bijusi nemainīga Vecās Derības vēsts, tā ir Jēzus vēsts Jaunajā derībā, kas viņam maksāja dzīvību.
Kāpēc gan Jēzus sekotājiem šī fokusa nav? Tas ir jautājums, kas man ir pastāvīgi jāuzdod sev pašam – kā ticība ietekmē manu domāšanu?
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana