Aivars Ozoliņš: "Esmu parādā S. van Rūjenam, kura svētruna
(2017 g. 9 sept, Glendālē, Kalifornijā)
iedvesmoja šo rakstu un no kura arī aizlienēta
raksta pamatideja un atsevišķi elementi-"

“Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars - tur brīvība” (2. Kor. 3:17).

Kopš cilvēka genoma kartēšanas ļoti populāri ir kļuvuši personīgie DNS testi. Daudzi vēlas uzzināt savu priekšteču etnisko veidolu un iepazīt savus gēnus, kas veido viņu DNS. Bet vai būtu iespējams kartēt baznīcas genomu?  Man ļoti interesē ieskatīties Adventistu teoloģiskajā DNS.  It īpaši man gribas zināt, vai mūsu DNS ir atrodami kādi brīvības gēni.

Izcilais Reformācijas perioda vēsturnieks Rolands Baintons brīdina, ka brīvības gēnu zaudēšana var novest pie traģēdijas. Spāņu ārstu un teologu Maiklu Servetusu Katoļu baznīca bija izsludinājusi par ķeceri un nodevusi Inkvizīcijas rokās sadedzināšanai uz sārta. Bet Servetusam izdevās izbēgt uz Ženēvu, kur tajā laikā garīgās un politiskās varas vadībā bija Džons Kalvins. Kad Servetuss ieradās Ženēvā, Kalvins to izjautāja par viņa teoloģiskajiem uzskatiem un kāpēc viņam ir nesaskaņas ar Katoļu baznīcu.  Servetuss, neko sliktu neparedzot, vienkārši paskaidroja, ka viņš netic Trīsvienībai.  Dzirdot par šādu pārliecību, Kalvins nekavējoši pavēlēja Servetusu sadedzināt uz sārta. Baintons apraksta, kā Kalvina Reformācijas domu biedri vilka viņu uz sārtu, izbailēs kliedzot un panikā spārdoties, kur tie viņu sadedzināja dzīvu. Vēl šodien Ženēvā ir atrodams piemineklis Servetusam, kuru Kalvins sadedzināja uz sārta.

Kā tas varēja notikt?  Reformācijas pamatmērķis taču bija pretoties baznīcas uzurpētai varai apspiest cilvēka uzskatu un domāšanas brīvību. Kā viens no tās ievērojamākiem vadoņiem varēja kļūt tik akls, lai atšķirīgu teoloģisko uzskatu dēļ atņemtu cilvēkam ne tikai brīvību, bet arī dzīvību?  Neticami, bet Kalvins piedzīvoja brīvības amnēziju! Izcilais reformators, kas tik ļoti uzsvēra cilvēka brīvību pētīt un izskaidrot Bībeli pēc savas sirdsapziņas, tagad pārliecības dēļ sadedzināja cilvēku dzīvu!

Baintons uzskaita vairākus Kalvina argumentus, attaisnojot šo šausminošo vardarbību. Kalvins uzskatīja, ka mūsu pienākums ir par katru cenu aizsargāt Dieva plānus un izšķiroši rīkoties, ja kāds tos apdraud.  Viņš bija pārliecināts par to, ka ir daudz labāk izglābt cilvēka dvēseli, to dedzinot pusstundu uz sārta, nekā atļaut tam pavadīt visu mūžību elles liesmās. Kalvins arī apgalvoja, ka baznīcā pastāv teokrātija un Dievs pats runā caur baznīcu, un tāpēc mums ir jāklausa Viņa balsij.

Šāds uzskats ir ļoti bīstams, jo baznīcas lēmumu pieņemšanā iesaistīts nav tikai Dievs vien, bet arī cilvēki.  Tādejādi būtu kļūdaini pielīdzināt Adventistu Draudžu savienības padomes lēmumus Dieva lēmumiem. Arī Ģenerālkonferences lēmumi nav Dieva lēmumi. Tie pirmām kārtām ir vienkārši baznīcas lēmumi. Tie ir lēmumi, kas ideālā gadījumā ir pieņemti, ļaujot Svētajam Garam ietekmēt lēmēju sirdis un prātus.  Bet diemžēl šajā dzīvē ideālais bieži neatbilst reālajam. Arī Elenai Vaitai bija šāda diferencēta attieksme pret draudzes autoritāti. 1875.gadā viņa rakstīja: “Kad Ģenerālkonference, kas ir Dieva augstākā autoritāte virs zemes, pieņem lēmumu, tad cilvēkiem vajadzētu atteikties no saviem personīgajiem spriedumiem.” (Liecības, 3 sējums, 492.lpp.). Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk, atzīstot realitāti draudzē, viņa sacīja: “Betlkrīkas balss, kas tika uzskatīta par autoritāti mūsu darba vadīšanā, vairs nav Dieva balss.” (Vēstule Nr. 4, 1896). Bet, gatavojoties 1901.gada Ģenerālkonferencei, viņa uzsvēra: “Konferences balsij būtu jābūt, bet tomēr tā nav Dieva balss.” (Manuskripts Nr. 37, 1901)

Vai ir iespējams, ka arī Adventistu baznīcā teoloģija reizēm var tikt izlietota ne visai godīgiem mērķiem?  Lūdzu, saproti, ka es šeit nemēģinu vilkt paralēles starp Adventistu baznīcu un Kalvinu, tas nebūtu pareizi.  Tomēr esmu pārliecināts, ka šī vēsturiskā traģēdija var mums ko iemācīt un ļaut paraudzīties pašiem uz sevi no nedaudz cita redzes viedokļa.  Šķiet, ka uzskatu dažādība ir dzīves neizbēgams fakts. Un Adventistu baznīca nav izņēmums. Domu dažādība draudzē pastāv, un turklāt tā pastāv arī starp mācītājiem. Es šeit nerunāju par atšķirībām kardinālos ticības punktos, bet gan niansēs un detaļās.  Kā mums risināt šādas atšķirības?  Vai risinājums ir atlaist mācītāju no darba, varbūt atteikties to ordinēt? Vai varbūt atteikties pieņemt darbā par mācītāju, lai gan tas jau ilgus gadus ir kalpojis atbildīgā baznīcas vadības postenī?  Tie ir sāpīgi jautājumi. Atmiņā nāk padomju laika “citādi domājošie,” pret kuriem valdība izturējās kā sabiedrībai nelabvēlīgām personām. Un man sirdī iezogas bažas par mūsu brīvības gēniem.

Patiesībā bez brīvības neviena baznīca nevar pastāvēt. Bet kas tad ir brīvība baznīcas kontekstā?  Tas nozīmē nejust spiedienu izlikties būt par to, kas tu neesi; tas nozīmē tiesības uz saviem uzskatiem un brīvību rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu.  Brīvība ir uzdrīkstēšanās uzdot jautājumus, kas nav ierakstīti oficiālajā sabatskolas brošūrā, nebaidīties doties tālāk un dziļāk nekā oficiālās atbildes pieļauj. Tas nozīmē nebaiļoties meklēt, nebaidīties no nezināmām tālēm. Tas nozīmē uzdrīkstēties dzīvot ar neatbildētu jautājumu.  Bet pāri visam tas nozīmē iespēju pašam brīvi un nepiespiesti izvēlēties kalpot Dievam, kā arī piederēt savai draudzei.  Pat mīlestībai ir nepieciešama brīvība, lai tā varētu eksistēt. Ja es neesmu brīvs sacīt Dievam – es izvēlos Tevi-, ja es neesmu brīvs sacīt baznīcai- es izvēlos piederēt tev-, tad viss, ko es daru šajā sakarībā, zaudē jēgu. Cilvēkam jābūt brīvam!

Baznīcai, protams, ir tiesības un pienākums izsargāties no maldiem.  Bībele runā par baznīcas disciplīnu, un galējos gadījumos to nākas pielietot.  Tomēr baznīcas pastāvēšanas pamatmērķis nav savas mācības sargāšana un ievērošanas kontrole. Mūsu mērķis ir pasludināt evaņģēliju, vēsti  par pestīšanu un brīvību, ko mums piedāvā Jēzus Kristus. Un šis uzdevums ir daudzkārt svarīgāks nekā kontrolēt draudzes locekļu atbilstību mācībai.  Protams, zināmām robežām ir jāpastāv, un kaut kādai kontrolei arī jābūt, bet evaņģēlija pasludināšana ir daudzkārt svarīgāka.

Vai Adventistu genomā ir brīvības gēni? Ja tie ir atrodami, tad visdrošāk adventistu 28 pamatdoktrīnās. Doktrīna Nr. 7 vēsta, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Tas ir neticami augsts viedoklis par cilvēci! “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!” (1Moz. 1:27)  Starp adventistu draudzes locekļiem sastopami dažādi uzskati par radīšanas detaļām, par to, kā tieši radīšanas process norisinājās, bet mēs visi esam vienoti apziņā, ka Dievs ir dzīvības Autors un mūsu un visas pasaules Radītājs.  Un 7.doktrīna paskaidro, ka Dieva tēls iever sevī “individualitāti, spēju un brīvību domāt, kā arī spēju un brīvību rīkoties”. Dievs mani radījis kā indivīdu un dāvājis man brīvību. Es esmu brīvs lietot savu prātu, brīvi domāt un arī brīvi rīkoties. Kur Kunga Gars - tur brīvība.

Bet adventistu doktrīnās ir vēl viens ļoti ievērojams brīvības gēns, kas atrodams preambulā jeb ievadā.  Tur ir pavēstīts, ka, lai gan mūsu vienīgā ticības apliecība ir Bībele, tomēr sagaidāms, ka mūsu doktrīnas tiks pārskatītas un pārvērtētas.  Tas ir ārkārtīgi svarīgs un nozīmīgs atzinums. Mēs sagaidām, ka mūsu doktrīnas, tas, ko mēs ticam, tiks pārskatīts un mainīts. Tas nozīmē, ka Svētais Gars mūs pastāvīgi vadīs mūsu izpratnes tālākā attīstībā, sniedzot mums brīvību uzdot jautājumus un izteikt šaubas par atsevišķām nostādnēm.  Preambula ir atzinums, ka doktrīnas ir cilvēcīgā izpratne par Dievu, kas nekad nebūs pilnīga un kurai Svētā Gara vadībā pastāvīgi jāmainās un jāaug.  Dievs mums nepasniedza doktrīnas gatavā veidā no debesīm, glīti iesaiņotas 28 paciņās. Mēs organizējām Bībeles konferences, kurās veidojās mūsu ticības pamati, mēs nereti debatējām pretējas pozīcijas, mēs nonācām pie secinājumiem, un pamazām šajā procesā izveidojās mūsu doktrīnas.  Un mēs nebaidījāmies savas pozīcijas arī mainīt, kad tas bija nepieciešams.

Ja mēs no jauna atklāsim savus brīvības gēnus, tas mūs vadīs atpakaļ pie Kristus.  Adventistu doktrīna Nr. 4 runā par Jēzu Kristu un par to, ka Viņa dzīve un mācības mums atklāj, kāds ir Dievs.  Adventistu dvēselei Jēzus vienmēr ir bijis visu laikmetu ilgas.  Un Jēzus ir mūsu brīvības avots. Viņš sacīja – jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus. Visa Jēzus dzīve, katra viņa darbība, katra viņa mācība tiecās pretī brīvībai, mūsu brīvībai. Lūkas evaņģēlija ceturtajā nodaļā viņš runā par savu misiju. Ievēro, ap ko viņa misija centrējas: “Tā Kunga gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus…” (Lūkas ev. 4:18) Jēzus misija bija darīt cilvēkus brīvus, atbrīvot viņus no visa tā, kas viņus tur važās.

Pavēro kādu Jēzus dziedināšanas darbu, kas aprakstīts Jāņa ev. 9. nodaļā. Ielas malā sēž akls ubags. Lai pievērstu garāmgājēju uzmanību, tas klaudzina savu ziedojumu šķīvi pret ielas bruģi. Pie viņa pienāk Jēzus un dāvina tam redzi. Bet šis ubags atgūst ne tikai redzi, bet arī Dieva dotās spējas brīvi domāt un brīvi paust savu viedokli. Drīz vien mēs viņu redzam diskutējam ar baznīcas vadītājiem.  Un ievēro, ka viņš ir radikāli izmainījies. Tas vairs nav biklais un piesardzīgais ubags, ko sastapām ceļmalā, tagad viņš brīvi dalās savās domās un drosmīgi nostājas par savu pārliecību. Šīs vīrs tagad spēj saredzēt ne tikai skaisto pasauli, bet arī pats sevi tajā, jo Jēzus ir atraisījis viņā brīvību.

Bet pati augstākā Jēzus brīvības izpausme ir redzama Golgātas kalnā. Apbrīnojami, ka Viņš dod cilvēkiem brīvību piesist Viņu krustā.  Uz centieniem Viņu aizstāvēt tas atsaucās ar atgādinājumu, ka Viņam būtu iespējams pieaicināt sev palīgā neskaitāmu eņģeļu pulku, bet tā vietā viņš atļauj tiem piesist sevi krustā. Bet līdz ar to Viņš dod mums visiem izdevību apzināties mums dāvāto brīvību un ieraudzīt savu morālo bankrotu. Jēzus piekopa pasīvu pretestību.  Viņš nāca labprātīgi un padevīgi, bet tomēr nekad nekļuva citiem par kājslauķi.  Viņš ienāca pašā ļaunuma centrā ar īpašu nolūku un ar izaicinājumu – es stāvu ļaunumam pretī, ko jūs darīsiet ar mani?  Jēzus bija galīgais Nelsons Mandela, Viņš bija īstais Mahmata Gandijs, viņš bija patiesais Mārtiņš Luters Kings.  Viņš nostājās ļaunumam pretī un sacīja - ko jūs tagad darīsiet ar mani?  Un ar to Viņš mudināja cilvēkus izdarīt brīvu izvēli.

Kā Adventistu baznīca var praksē iedzīvināt Dieva doto brīvību?  Kā uzturēt brīvības klimatu un tajā pašā laikā saglabāt baznīcas vienotību un izpildīt tās misiju pasaulē?
Mums esot tik dažādiem, atbildes uz šo jautājumu droši vien arī būs dažādas. Es esmu pārliecināts, ka ir ļoti svarīgi saprast lielo atšķirību starp vienotību un vienveidību.  Mēs varam veidot tādu vienotību, kas neprasa vienveidību. Lai gan mūsu viedokļi bieži atšķiras, mēs tomēr vēl arvien varam cienīt un respektēt viens otru un uzturēt sadraudzību kā brāļi un māsas Jēzū Kristū.  Mums jāuzrunā un jādzīvo sadraudzībā gan ar saviem konservatīvajiem, gan arī ar liberālajiem brāļiem un māsām. Un būtībā šīs birkas tā īsti neko arī nenozīmē, jo katrs mēs tās saprotam pa savam. Mūsu kopsaucējs, tas, kas mūs vieno, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs Septītās dienas adventistu teoloģiskajā kontekstā.

Bet reizēm mūsu atšķirības var būt lielākas, kad kopsaucēju atrast ir daudz grūtāk. Tomēr arī tad mēs varam nolemt viens otram nepiekrist un palikt sadraudzībā.  Tieši šāda situācija ir redzama Apustuļu darbu grāmatā 15.nodaļā.  Šī bija pati pirmā “ģenerālkonference”, kad draudzes pārstāvji sanāca kopā Jeruzālemē, lai apspriestu dažādus aktuālus jautājumus. Un viņi nonāca strupceļā jautājumā par to, kas būtu jāprasa no pagāniem, pirms viņi var kļūt par kristiešiem. Un beidzot viņi vienojās viens otram nepiekrist.  Jeruzālemes brāļi turpinās pieturēties pie savas nostājas, kamēr Pāvils un citi misionāri rīkosies pēc citādas “programmas,” kas viņu situācijā bija pareizākā.  Viņi piekrita viens otram nepiekrist. Un tādā veidā viņi saglabāja gan brīvību, gan arī draudzes vienotību.

Reliģiskā brīvība nav kaut kas tāds, ko mums grasās atņemt mums naidīga reliģiski-politiska vara, kas laika noslēgumā cenšas iznīcināt Adventistu draudzi.  Reliģiskā brīvība ir tā, ko tu un es dodam saviem brāļiem un māsām, kas sēž mums līdzās draudzes dievkalpojumos. Reliģiskā brīvība ir tas, ko mēs darām viens otram. Tad, kad mūsu uzskati atšķiras, mums jāatzīst, ka Dievs katram no mums ir devis brīvību; brīvību domāt, apšaubīt un meklēt, un tāpēc mums reizēm nepieciešams piekrist viens otram nepiekrist un turpināt sadraudzību.

Pāvils rakstīja galatiešiem: “Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1)   Mēs nekad neticēsim pilnīgi vienādi un nekad arī nerīkosimies vienādi.  Dzīve ir pārāk sarežģīta, lai tas varētu notikt, un mēs esam pārāk atšķirīgi, lai varētu kļūt vienādi kā alvas zaldātiņi. Dieva plāns jau arī nebija mums visiem būt vienādiem. Uzskatu un ideju dažādība piešķir cilvēcei faktūru un padara to skaistu un interesantu.  Un tādēļ es šajā pasaulē varu dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu un  varu atļaut to arī tev, lai gan mūsu uzskati var atsevišķos jautājumos atšķirties.  Bet mēs visi piederam Jēzum Kristum.
Kur Kunga gars, tur brīvība!
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana