Normunds Ūdris. Atmiņu piezīmes (4)

Pirmās atmiņas par dievkalpojumiem Vīlandes ielas dievnamā ir cieši saistītas ar divām visjaukākajām tantēm: Benitu Matisoni un Dagniju Lapu (Ozoliņu). Tikšanās ar viņām vienmēr bija svētki! Viņas bija mīļas, jaukas un apbrīnojami interesantas! Uz draudzi varēja iet kaut vai tikai, lai sastaptos ar viņām. Vīlandes ielā no priekšnama bija divas ieejas, un katra no viņām sēdēja savā pusē. Benitas tante pa labi, bet Dagnijas tante pa kreisi. Mēs jau parasti pirms dievkalpojuma dalījām, pie kuras tantes katrs sēdēs. Pie viņām varēja pazīmēt, locīt papīra figuriņas un vienmēr atrast kaut ko interesantu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka viņas bija arī mūsu pirmās Bībeles skolotājas. Tas, ko viņas mums iemācīja par Dievu, vismaz man līdz pat 30 gadu vecumam bija visam pamats.

Ar Benitas tanti man vispār izveidojās ļoti mīļas attiecības. Visu mūžu esmu viņu uzskatījis gandrīz kā savu otro mammu. Es nevaru saskaitīt un atcerēties, cik daudz reižu un cik grūtās situācijās esmu gājis pie viņas! Viņa spēja atrast vārdus un piemērus no Bībeles, viņa spēja iedrošināt un atbalstīt. Katra tikšanās beidzās ar sirsnīgu lūgšanu. Ja nebiju lūdzis pat vairākus gadus, tad kopā ar Benitas tanti jutu, ka atkal no jauna spēju tuvoties Dievam.

Kādā reizē, kad dzīve un attiecības kārtējo reizi bija sagriezušās ar kājām gaisā, meklēju atkal savu mīļo tanti. Biju krietni iereibis, bet viņa mani pieņēma. Tad vēl Benitas tante dzīvoja Āgenskalnā, Olgas ielā. Kāpu pa kāpnēm augšā un zem loga aiz apsildes radiatora noslēpu pusizdzerto pudeli. Ar domu, ka parunāšos un tad atkal iedzeršu. Kad pēc vairākām stundām iznācu ārā, jutos cits cilvēks. Sameklēju pudeli un atlikušo saturu izlēju zemē. Tik ļoti nozīmīga man bija un ir Benitas tante.

To, cik ļoti svarīgi ir bērnu skolotāji, saprotam tikai ar laiku!

Tad nāca pirmās bērnu nometnes. Tās visciešākajā veidā bija saistītas ar Ozoliņu ģimenes mājām Zvejniekciemā (laikam jau lielākā daļa Latvijas adventisu ir pabijusi šajās mājās). Pirmajā reizē man laikam bija 5 gadi. Pirmajā dienā cēla teltis. Nevienu īsti nepazinu, bet kaut kāda kustība mums ar pārējiem bērniem bija. Mamma palīdzēja virtuvē kopgaldam, bet tētis laikam strādāja darbā. Pirmais vakars nebija man pārāk izdevies. Kad sāka krēslot, vecākie puikas sakūdīja mani ar kādu citu kauties. Pagrūstījāmies, pavārtījāmies pa zemi, un viss beidzās. Māsa gan bija atradusi sev draudzeni. Es viņām staigāju pakaļ un kaitināju. Kāds lielāks puisis paņēma mani un turēja, teica, ka tā nedrīkst. Sadusmojos uz viņu, jo nespēju pretoties. Pateicu to pašu, ko parasti brālim: „Tagad tu esi lielāks, bet tu ātrāk paliksi vecs, un tad es tev atriebšos. Es tad būšu stiprāks!”

Vēlākās dienas jau bija interesantākas. Kopīgas spēles un pastaigas. Tikai ļoti nogurdinošas un garlaicīgas bija garās lūgšanas. Sevišķi pirms ēdienreizēm!

Visi gājām uz mežu pastaigāties. Tur iemācījos savērt uz smildziņām meža zemenes un pa kādai mellenei. Apbrīnojami, bet atceros, ka ogas pietika visiem.

Ozoliņu ģimenei bija arī dārza zemenes. No tām gatavoja saldos. Tad zemenes vēl dabūja tie, kuri bija saslimuši. Zinu, jo brālis Vilnis bija saslimis, un viņš dabūja. Pieaugušajiem starp kājām pīdamies, dzirdēju, ka ogas tiekot arī kādu „īpašo jeb savējo” ģimeņu bērniem. Man arī gribējās. Ielīdu pa kluso dārzā, paķēru divas ogas un laidos prom. Aizslēpos aiz kāda koka un ātri apēdu. Sirds dauzījās kā negudra un kājas trīcēja aiz bailēm. Laikam tā bija pirmā reize, kad kaut ko nozagu. Bet izdošanās iedrošināts, es nākošajā dienā vēlreiz ielavījos dārzā pēc dažām ogām. Pēc tam gan sāka mocīt milzīga vainas sajūta. Gribējās kādam atzīties, bet neuzdrošinājos.

Priekšpēdējā dienā man jau spēles sāka apnikt. Dalībnieku bija daudz, un, kamēr pienāca kārta piedalīties, intereses vairs nebija. Staigāju kaut kur apkārt viens pats. Ozoliņiem pie mājas bija izbetonēts neliels dekoratīvs baseiniņš. Ūdens bija izlaists, bet vienā stūrītī bija neliels padziļinājums, un tajā bija vardes. Tur blakus bija arī lielas stikla bumbas, kuras esot izmantojuši zvejnieki. Ļoti interesantas! Bet vardes bija interesantākas. Iekāpu baseiniņā un ūdens bedrītē sāku ar tām spēlēties. Liku ūdenī un skatījos, kā peld. Man likās, ka apgājos ar vardēm uzmanīgi. Pēkšņi satrūkos, jo mani uzrunāja kāds svešs, dusmīgs vīrietis, kurš bija sašutis par manu nodarbošanos. Viņš noskaidroja, kur ir mana mamma, un aizveda uz mājas virtuvi. Tur bija diezgan daudz saimnieču. Mamma ar mani aprunājās un lika istabiņā blakus virtuvei pasēdēt un padomāt. Viņa laikam saprata, ka nekas traks nav noticis, un ātri mani pasauca. Dabūju dažas zemenes (šoreiz laikam pats biju pietuvinātais) un vēl kaut ko garšīgu. Tad varēju iet. Šo cilvēku pie sevis domās nosaucu par „pretīgo veci”, tā arī neesmu sapratis, kādēļ nevarēja aizrādīt vai aprunāties, bet bija kaut kur jāstiepj un publiski jāapsūdz?

Vispār nometne bija izdevusies. Tikai šis starpgadījums ar vardēm bija nepatīkams, un mājās vēl, kad atcerējos, tad lūdzu Dievam piedošanu par nozagtajām zemenēm. Zemenes bija kļuvušas par manu un Dieva noslēpumu.

Vispār jau Ozoliņu mājas atceros kā patīkamu un mierīgu vietu. Dagnijas tantes vecākus atceros kā no latviešu literatūras nākušus, kur J.Poruks apraksta sirsnīgus, mierīgus latviešu lauku cilvēkus. Vecākiem bija sirsnīgs smaids un sastrādātas rokas. Dagnijas tantes vecākais brālis Uldis bija liela auguma un kļuva īpašs, kad varējām būt viņa kāzās (varbūt tās bija citas kāzas, bet notika Zvejniekciemā). Mazam bērnam tas bija ļoti īpašs notikums. Uldim bija zaļš 1.vai 11.žigulis. Otrs brālis Aivars, šķiet, brauca ar dzeltenu 3.žiguli. Mašīnas bija ļoti svarīgas, jo reizēm mums tētis deva pastūrēt darba mašīnas. Kādā no vēlākajām nometnēm palūdzu Aivaram pastūrēt (viņš mūs veda uz jūru un atpakaļ). Aivars atļāva. Tā bija viena no mana mūža laimīgākajām dienām. Vēlāk bija vēl dažas reizes. Dēļ tā uzskatīju Aivaru par savu draugu. Vispār jau viņš bija ļoti foršs. Vēlāk, kad biju ļoti tālu no draudzes, par Aivaru mammai apjautājos – ko viņa zina? Uzzināju, ka aprecējies un devies uz Ameriku. Kļuva nedaudz skumji, jo tomēr ir patīkami, ka cilvēks, kurš tev bijis nozīmīgs, ir kaut kur līdzās. Kaut vai apziņā! Tā mēs nereti pat neapzināmies, ka šķietami nelieli notikumi var kāda dzīvē atbalsoties gadu desmitiem. Gan labie, gan sliktie notikumi.

Ozoliņu mājās bija arī pirmā mācību stunda par sabatu, ka ir darbi, kuri jādara arī sestdienās, jo vecāki slauca gotiņas. Tas viss notika tik mierīgi, ka kādā reizē uzprasījos uz kūti apskatīties. Man šķita, ka pat kūtī valda pilnīgs sabata miers, un tad pirmo reizi priekš sevis iztēlojos Bētlēmi un Jēzu silītē.

Pēc gada braucām ar draudzi ekskursijā līdz Tūjai. Gājām vairākas dienas gar jūru ar kājām, un pārgājiens atkal noslēdzās Zvejniekciemā pie Ozoliņiem. Vecāki man tieši pirms ekskursijas bija nopirkuši jaunas ķīniešu kediņas. Man tās ļoti patika. Sākām iet gar jūru, un, protams, ka vietām bija jāšķērso kāda upīte. Visi noāva kājas un pārbrida pāri, bet es kategoriski atteicos vilkt nost jaunās kediņas. Divreiz Benitas tante mani pārnesa uz muguras – pikpaunā. Kad mani neviens vairs nenesa, tad bridu pats pāri ar visām kedām. Tikai pašā vakarā Benitas tante pierunāja mani noaut slapjos apavus.

Pie jūras veidojām mājiņas, kādas mums varētu būt Jaunajā zemē. Ineta Krēsliņa (Leflere) klintī izgreba apbrīnojamu ziedu. Pieaugušie runāja, ka Inetai esot liels talants, bet man patika skatīties uz šo puķi. Vakaros, kad saulīte sāka rietēt, pierima vējš. Jūras vilnīši kļuva reti un mazi. Putni satupa krastā un uz sēkļiem, un ar dažādām skaņām veica savu saziņu – tad manas mīļās tantes stāstīja, ka dzīvā radība ir sapulcējusies uz vakara lūgšanu un pienes pateicību savam Radītājam. Šie vārdi nosēdās sirdī uz visiem laikiem. Putni un lēns vakars pie jūras mani pašu vienmēr tagad pievērš Radītājam.

Kādā rītā brokastīs bija plānās pankūkas. Man tās ne ļoti garšoja, jo vispār neesmu pankūku fans. Es savu pankūku paslēpu rokā un pat pēc brokastīm ar to staigāju. Vecāmemmīte mūs mācīja, ka viss ir jāapēd, un stāstīja, kā Jēzus pabaroja ļaudis, un mācekļi vēlāk savāca šos padsmit grozus ar druskām. (Vēl tagad aizveru acis un redzu, kā vecāsmemmes roka pārslīd pār galdu un savāc katru kripatiņu.) Kāds vecāks puika sauca spēlēties, bet teicu, ka nevaru, un parādīju viņam savu pankūku. Viņš to paņēma no manis un ar veiklu kustību ielidināja tālu krūmos. Biju pārsteigts, bet reizē arī atvieglots. Tagad varēju spēlēties. Pēc dažām dienām uzzināju, ka mana mamma ir viena no tām, kura gatavo, un tā rīta brokastis bija viņas gatavotās. Man acīs sariesās asaras, aizskrēju kaut kur viens un raudāju. Teicu: „Māmiņ mīļo! Es izmetu tavu pankūciņu!” Mani pārņēma neaprakstāms kauns un vainas apziņa. Nezinu, kāpēc, bet es to glabāju sevī kādus četrus gadus līdz mammai to izstāstīju. Tikmēr tas atkal bija mans sarunu temats ar Dievu. Kad izstāstīju, mamma mani mīļi apskāva un noteica: „Ak, tu, manu Ducīt!” (Ducītis jeb Ducis bija mans mīļvārdinš.) Bija neaprakstāmi laba sajūta!

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana