Normunds Ūdris. Atmiņu piezīmes (5)

Mans vecākais brālis un māsa bija sākuši iet skolā. Vilnis pirmais uzsāka skolas gaitas Rīgas 50.vidusskolā ar angļu valodas novirzienu (tagad Humanitārā ģimnāzija). Bet cik atceros, tad pēc gada viņam laikam sestdienu dēļ nācās mainīt skolu. Nākošais gads jau viņiem abiem ar māsu bija Maskačkas 13.skolā. Brāļa mājas darbu pildīšana bija ļoti saspringta- ar puņķiem un asarām, jo viņam kaut kas nesanāca. Mamma dusmojās un iedunkāja viņu. Es spēlējos istabas otrajā galā ar klucīšiem un centos uzvesties ļoti klusu, lai nepievērstu sev uzmanību. Vienīgais labums man no viņa mācībām bija tāds, ka nu vairs nebija tik liela konkurence uz iemīļotajām mantiņām.

Viņam nāca mājskolotāja zīmēšanā. Skolotāja ar uzvārdu Kaķīte. Ļoti jauka jauna sieviete un man pat likās skaista. Viņa Vilnim iemācīja zīmēt tā, ka kaut kādas zīmēšanas lietas skolā Vilnis palīdzēja veikt visai ģimenei, citreiz arī manā vietā veica ar zīmēšanu saistītos mājas darbus. Pat vēl pirms gadiem desmit viņš ieguva trešo vietu māsas dēla zīmējumu konkursā, un puika balvā dabūja divas biļetes uz „Rīgas Dināmo” spēli, uz kuru viņš paņēma līdzi mani.

Man bija sācies pasaku laiks. Mana pirmā izlasītā grāmata bija V.Igo „Kozete”. Tad lasīju visas bērnu grāmatiņas pēc kārtas. Vecāki nopirka ļoti skaisti ilustrētus R.Blaumaņa „Velniņus”. Tur bija uzzīmēta arī elle un tāds nepatīkams Vecais velns briesmoņa paskatā. Pašās grāmatas beigās šis velns bija jau klasiski attēlots ar lieliem ragiem, bārdu, asti un kazas kāju. Dzirdēju, ka vecāmemmīte teica mammai, ka tādu grāmatu jau gan nevajadzēja pirkt, jo tas neesot īsti labi mūsu ticībai. Tomēr grāmata man palika un pats stāsts ļoti patika, tikai nedaudz baidījos no tā velna. Es jau pats arī sapulcē biju dzirdējis, ka velns ir – grēks.

Biju palicis kādā reizē mājās uz brīdi viens. Pie bērnu galdiņa šķirstīju grāmatas un uzdūros „Velniņiem”. Bija nedaudz bailīgi vienam skatīties uz elles un velna bildēm. Tad iedomājos, ka tas ir grēks! Pēdējā bildē ragainais velns gāja pakaļ mazajiem velniņiem. Iedomājos, ja nu atnāk arī pēc manis? Cīnījos ar kārdinājumu vēlreiz palūkoties uz velnu un ar savām bailēm no viņa. Ātri pavēru grāmatu, uzmetu acis un aizcirtu. Pat aizgāju uz otru istabas galu un pie sevis lūdzos, lai Dievs mani pasargā. Atnāca mamma. Jautāja, vai kas noticis, jo izskatoties sabijies, bet es laikam neizstāstīju savu piedzīvojumu.

Vakaros Latvijas Radio raidīja bērnu pasaciņas. Biju sācis tās klausīties. Pat iemācījos pazīt pulksteni. Pasaciņa sākās 20.50, bet man tad 20.30 bija jānovāc mantiņas un jānomazgājas. Tad parasti gultiņā gaidīju tēti no darba. Viņš vadāja toreiz ar smago mašīnu maizīti pa veikaliem. Man likās ļoti svarīgi viņam dzirdēto atstāstīt, un viņš parasti uzmanīgi klausījās. Reizēm varēju braukt viņam līdzi. Tas bija ļoti interesanti, un varēja dabūt garšīgu, siltu un mīkstu baltmaizīti.

Šad tad cēlos ļoti agri. Kādā reizē izgāju no istabas, bet mamma jau sēdēja pie šujmašīnas. Pulkstenis rādīja tikai 5.00 no rīta. Tādos rītos mēs ar mammu bijām divi vien, un viņa katru reizi tik mīļi samīļoja, ka, likās, pat istaba kļūst gaišāka. Man patika šie rīti divatā.

No draudzes atceros, ka pie mums nāca Laimonis un Hilda Tomsoni. Aidi un Vilni atceros no nedaudz vēlāka laika. Kaut gan mēs ar Aidi esam vienaudži, un abi Viļņi bija vienaudži. Vēl bija Ilmārs un Biruta Kalniņi. Laimononkulis un Ilmāronkulis palīdzēja tētim Ropažos taisīt remontu. Tētim bija mocis Emka ar blakusvāģi. Tā kā blakusvāģī varēja vest tikai divus bērnus, bet mēs bijām trīs, un es jaunākais, tad man bija jātup blakusvāģa priekšgalā pie brāļa un māsas kājām. Tas pats notika arī tēta darba mašīnās. Man bija jātup uz grīdas. Patiesībā daudz par to nepārdzīvoju, tikai reizēm ļoti gribējās redzēt to, kas notiek uz ceļa. Bija reizes, ka  apturēja milicija, un mani tad slēpa un sedza ar jakām, jo tētis varēja dabūt sodu, ka ved trīs bērnus. Kādā brīdī tētis nopirka „Kārlīti”, 401 Moskviču. Tad gan bija forši. Visi varēja sēdēt aizmugurē uz sēdekļa.

Kādā vasarā vecāki kopā ar Tomsoniem bija izplānojuši ekskursiju uz Tallinu. Braucām ar tēta darba smago mašīnu. Šķiet, ka tas vēl bija GAZ-51 ar tādu taisnstūra būdu aizmugurē.  Tētis sestdienu dēļ nevarēja vairs strādāt tur, kur izvadāja maizīti, jo bija slīdošais grafiks. Tagad viņš strādāja Remontu un celtniecības pārvaldē. Šī automašīna bija paredzēta remonta brigādēm. Tur bija kastes un atvilktnes ar instrumentiem. Interesantākā bija čuguna krāsniņa, kura bija iemontēta kastes aizmugurē ar dūmvadu uz ārpusi. Arī braucot uz Tallinu, tētis ar Laimononkuli krāsniņu kurināja. Gan ar malku, gan oglēm. Kastē braucām pieci bērni un divi pieaugušie. Tur bija viens logs. Tādēļ atradām dažādas šķirbiņas, pa kurām lūkoties laukā. Brauciens bija diezgan ilgs, jo dzirdēju, ka tētis runā ar Laimononkuli par ātrumu 70-75km/h, bet ceļš bija ap 300km. Atceros Tallinas vecpilsētu, kaut kādu torni, kafejnīcu un Keilas ūdenskritumu. Bijām arī tādā kā stāvkrastā pie jūras. Foršākais tomēr bija dauzīties ar Aidi, jo mums daudz kas saskanēja. Atpakaļ braucām naktī. Bija interesants piedzīvojums.

Dažreiz mani līdzi uz darbu ņēma vecāmemme. Viņa bija kasiere starppilsētu autobusos. Viņai bija liela plecu soma ar biļetēm un nodalījumu, kur likt naudu. Vecamemmīte nekad nelaida garām iespēju ”sludināt” jeb stāstīt par Dievu. Viņa to varēja darīt skaļi un publiski. Atceros, ka reisā uz Baldoni vēlā pēcpusdienā autobuss bija pārpildīts. Kārtējo reizi viņa bija uzsākusi diskusiju par Dievu. Autobusā valdīja liela murdoņa. Galu galā vecāmemme bija piecēlusies kājās uz kasiera paaugstinājuma, kur bija viņas sēdeklis, un pārliecinoši visiem kaut ko stāstīja. Vēlāk par tādu viņas rīcību kautrējos. Viņai nebija problēmu pieiet pie jebkura cilvēka un uzsākt sarunu par Dievu. Viņa pat transporta pieturā varēja apsēsties blakus stipri iereibušam cilvēka, no kura visi vairījās, un stāstīt, ka Dievs viņu arī mīl.

Dažreiz viņa nāca uz mājām no autoostas ar kājām. Bija jāiziet cauri Centrāltirgum un tad vēl daži kvartāli. Tādās reizēs gadījās, ka dienas nauda vēl bija pie viņas. Vienā tādā reizē viņu izsekoja un uzbruka kāds laupītājs. Sagadījās tieši tā, ka laupītājs uzbruka tieši zem mūsu mājas logiem. Dzīvojām otrajā stāvā. Laupītājs ar vienu roku spieda ciet vecāsmemmes muti, bet ar otru žņaudza. Tomēr vecaimemmei izdevās iekliegties. Pamodāmies no tā, ka tētis pie loga uz kādu dusmīgi kliedza un  meta ar čību. Tad vienās apakšbiksēs metās ārā pa dzīvokļa durvīm. Laupītājs nobijās un aizbēga. Vecaimemmītei bija saskrāpēta seja. Mēs, bērni, vēlāk smējāmies, ka mums tētis var ar čību aizbaidīt laupītājus. Nākošajā dienā mums bija ģimenes lūgšanu brīdis pateicībā Dievam. Nolaupīts nekas nebija un smagu traumu arī nē.

Tas, ka dzīvojām pie Centrāltirgus, mums nereti arī noderēja. Pārtikas sagādāšana trīs bērniem prasīja no vecākiem zināmu izveicību, ja viņi vēlējās sarūpēt produktus, kuri ikdienā nebija pieejami. Tā kādā dienā pa bezvadu telefonu no mutes mutē atnāca ziņa līdz mūsu sētai, ka ostā ienācis kuģis ar banāniem, un tirgū ik pa laikam tos „izmetot”. Mamma izmantoja mūs, lai tiktu bez rindas, jo rindu izstāvēt nebija iespējams, un katram pircējam deva tikai 2kg. Mamma ņēma mūs uz rokām un spraucās bez rindas. Kādā reizē tas bija jau arī mazais brālis mammai uz rokām. Ja gribēja vairāk par 2kg, tad bija jāmeklē cita rinda vai jāmēģina tikt vēlreiz. Īpaši atceros vienu reizi, kad katram bija sarūpēti divi banāni. Dienā pa vienam. Mēs tos ilgi smaržojām un pa mazam gabaliņam izgaršojām. Tie bija manā dzīvē lieliskākie banāni! Nekad vairs neesmu baudījis tik izteiktu banānu smaržu un garšu.

Vēl no produktiem prātā palikusi indiešu mango sula un ungāru tomāti savā sulā bez mizas. Kad kaut kas tāds bija pieejams, tad tika pirktas četras- piecas lielas iepakojumu kastes. Ar to pietika reizēm pusgadam vai vairāk. Kaut arī atradāmies dažus kvartālus no tirgus, taču mamma meklēja taksi, lai aizvestu. Biju vairākās šādās „ekspedīcijās”. Pirkām tomātus. Mamma meklēja taksi, vecāmemme stāvēja rindā vēlreiz, bet es stāvēju kādā stūrītī un sargāju jau nopirktās tomātu kastes. Tad tika piekrāmēts Volgas bagāžnieks, un braucām mājās. Mammas tomātu recepte bija ļoti vienkārša un ātra. Tomātus sagrieza, piegrieza kādu sīpolu, vārītas olas un pielika krējumu. Ar vārītiem kartupelīšiem garšoja lieliski. Es to saucu par karalisko ēdienu.

Atmiņas par Viļņa skolotāju Kaķīti atsauca atmiņā vēl divas kaķu epizodes. Kādā dienā bijām ar mammu mājās tikai divatā. Pārējie bija darbā un skolā. Mājās laikam bija baigā nekārtība palikusi. Mamma kārtoja un bija negarastāvoklī. Es dabūju iekšā par visiem. Nolīdu uz mīkstā klubkrēsla un sarāvies tupēju. Slaukot grīdu, mamma nonāca līdz manam Minkulim, apmēram 20cm lielam plastmasas kaķim. Tā bija viena no manām vismīļākajām rotaļlietām. Es gan viņam biju apgrauzis nagus, ausis  un purniņu. Nezinu, kādēļ tā darīju, bet viņam bija pamatīgi caurumi ķepiņās un purniņā. Mamma teica, ka kaķis jau ir krāms un izmetams. Tad es metos pakaļ savam kaķītim. Raudāju, kliedzu un spiedu kaķi sev klāt. Mamma kaut kādā brīdī atlaidās un piekāpās. Biju izglābis savu Minkuli. Taču pēc kāda laika es viņu vienalga neatradu. Bija ļoti skumji.

Otrs kaķu gadījums gan bija dažus gadus vēlāk. Ar jau minēto smago mašīnu, kurā braucām uz Tallinu, braucām kopā ar Tomsonu ģimeni arī sēņot. Atceļā pēc sēņošanas Laimononkulis teica, ka jāiebrauc pie kāda tantuka Lielvārdē lauku mājās. Tur mājas virtuvē bija sadzimuši kaķēni. Tantuks bija palūdzis tos aizsūtīt uz „jūrasskolu”. Pirms pašas aizbraukšanas Laimononkulis ienesa spaini ar ūdeni. Manam tētim laikam bija vāks , un kaķēni sabira spainī. Saprotot, ka kaķēniem beigas, mēs abi ar Aidi metāmies pie spaiņa. Mēs ķērām slapjos kaķēnus, raudājām un neļāvām tos slīcināt. Mūs mierināja, kaut ko skaidroja, bet mēs palikām pie sava. Tā bija mūsu uzvara plecu pie pleca. Mēs visi aizbraucām, bet kaķēni bija izglābti. Pēc laika jautāju mammai, kas ir ar kaķēniem. Man godīgi pateica, ka „jūrasskolā”. Neesot bijušas citas iespējas vecajai tantei. Atceros, ka sapulcē to pateicu Aidim. Kaut ko mēs pārrunājām, bet ko, vairs neatceros. Biju sapratis, ka šķietama acumirkļa uzvara vēl nav viss. Sapratu arī, ka ir lietas, kuras notiek slepenībā.

Neatceros mammas grūtniecību un kā pie tā nonācām, bet kādā dienā vecāki mājās atnesa mazu, satītu „ kunkulīti”. Tas bija mazais brālītis Sigurdiņš. Ceturtais bērns ģimenē. Es vairs nebiju pastarītis, un manā īsajā mūžā sākās jauns cēliens.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana