Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (20.turpinājums): 

Liekas, nesen vēl es pats tiku iesaukts armijas dienestā, bet tagad bija pienākusi kārta jau manam dēlam. 1986.gadā, kad likās, ka nu mums ir tik labi, Vilnim pienāca pavēste ar iesaukšanas datumu PSRS bruņotajos spēkos. Vai tiešām jau tik daudz laika pagājis? Atšķirībā no mana dienesta, tagad tas bija par gadu saīsināts un arī daudz tuvāk mājām nekā man.

Iesaukšanas dienā jauniesaucamajiem no Kirova rajona bija agri no rīta jāsapulcējas kara komisariāta pagalmā. Tur ieraudzījām aktieri Edgaru Liepiņu, kas arī bija atnācis, lai pavadītu savu dēlu uz dienestu. Pavadot Vilni, man bija tāda sajūta, it kā pašam nāktos visu to no jauna piedzīvot. Paskatījos uz viņu un sapratu, ko viņš pārdzīvo. Es un Hildiņa viņu apkampām un sacījām: “Mēs, Vilnīt, par tevi lūgsim!”

Iepriekš jau bijām kopīgi lūguši un arī pārrunājuši. Bija cerība, ka tagad daudz kas ir mainījies un droši vien arī armijā. 1985.gadā par PSRS ģenerālsekretāru bija kļuvis Gorbačovs. Daudz kas ar viņa valdīšanu sāka mainīties. Viņš ieviesa pārkārtošanos ekonomikā, bija jaunas vēsmas kā iekšpolitikā, tā ārpolitikā. Līdz ar to daudzi uzdrošinājās vairāk. Latvijā pat izveidojās Helsinki-86 grupa, kas savukārt atļāvās 14.jūnijā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Starp viņiem bija aktīvs arī mans pusbrālis Ārijs Tomsons. Protams, šāda rīcība izraisīja asu milicijas iejaukšanos. Bet ar to ledus bija iekustināts, un nekas vairs nevarēja noslāpēt tālāko atmodu.

Tā nu mums bija cerība, ka Vilnim būs daudz vieglāk armijā nekā bija man. Viņu nosūtīja armijas inženiera darbā tuvu Maskavai, Rževā.

Pēc pusgada mūsu draugi Ojārs un Gunta ierosināja, ka viņi būtu ar mieru kopā ar mums aizbraukt apciemot Vilni. Ojārs bija liels mūzikas cienītājs. Viņš spēlēja kontrabasu un havajas ģitāru, un Vilnis viņa muzicēšanā piespēlēja klavieres. Ojāram bija Zaporožecs 968, ko nesen viņš bija iegādājies. Nolēmām Vilni pārsteigt ar apmeklējumu un tādējādi viņu arī iepriecināt.

Cik atceros, mēs tur palikām vairākas dienas. Pārnakšņojām pie vienas baptistu ģimenes. Vilnis bija ļoti patīkami pārsteigts un priecīgs. Neatceros, cik ilgi viņš varēja būt kopā ar mums. Bija labi, ka viņš reizēm varēja aiziet pie šīs baptistu ģimenes un arī dabūt atļauju svētdienās būt viņu dievkalpojumā. Sapratām, ka viņš ar apstākļiem ir diezgan apmierināts.

Pēc kāda laika, šoreiz man gan vienam, atkal radās izdevība viņu apmeklēt. Braucu ar vilcienu līdz Rževai II un tad nedaudz ar autobusu. Domāju, ka viņš būs tajā pašā vietā, bet izrādījās, ka viņš bija jau pārcelts tālāk. Tā kā biju ieradies vēlu vakarā, man nekas cits neatlika, kā iet uz autoostu un tur nīkt visu nakti līdz rītam.

No rīta agri, piecos ar minūtēm, gāja autobuss līdz vietai, kuras nosaukums piemirsies. Atceros, ka tas bija tālu. Četras, piecas stundas pavadīju ceļā. Kaut kur ap pusdienas laiku sasniedzu mērķi. Vilnis atkal bija ļoti pārsteigts, mani ieraugot. Priekšniecība viņam iedeva brīvu laiku līdz pat nākošās dienas rītam. Iedeva arī atsevišķu telpu, kur var pārgulēt.

Karavīram tie ir skaisti brīži būt uz laiku atbrīvotam no visa un atrasties pie saviem tuviniekiem. Pēcpusdienas un vakara stundas ātri paskrēja. Kad ielikāmies gultās un turpinājām vēl sarunāties, man nācās dzirdēt to, kas mani tomēr noskumdināja. Nākošajā dienā pat gribēju iet izrunāties ar armijas daļas vadītāju, bet Vilnis sirsnīgi lūdza, lai es to nedaru, jo tad kļūšot vēl ļaunāk…

Nevarēju ilgi iemigt un sapratu, ka mana iejaukšanās tikai stāvokli pasliktinās. Labi, ka viņam bija atlicis tikai pusgads. Kad pienāca rīts, šķīrāmies. Pirms tam kopīgi pielūdzām un nolikām visu Dieva rokās.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana