Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (19.turpinājums): 

Bija 1984.gada janvāris. Es nejauši avīzē izlasīju, ka Jēkabpils rajonā, Kūku pagastā, par 2,5 tūkstošiem pārdod lauku saimniecību, māju ar šķūni un kūti. Nolēmām, ka būtu labi aizbraukt un apskatīt. Tā vienā ziemas dienā es un Aidītis braucām. Avīzē bija norādīts, ka saimniece dzīvo blakus ciemā „Ķuncos”, viņa var aizvest parādīt pārdodamo saimniecību. „Ķunci” bija apmēram 3 km attālumā no stacijas „Kūkas”.

Tur mēs samērā viegli nokļuvām. Grūtāk bija tālāk kopā doties uz „Dzirkaļiem”- pārdodamo māju. Māja esot tukša, tur neviens nedzīvoja. Bridām pa dziļu sniegu pāris kilometru, līdz nonācām pie mērķa. Varēja redzēt, ka neviens uz šejieni nebija ilgāku laiku nācis, lai gan netālu bija vairākas mājas. Var jau būt, ka toreiz bija saputināts.

Pagājām garām vienai, otrai, un trešā bija īstā. Apstaigājām un nofotografējām. Saimniecība šķita liela, varena māja, kūts un šķūnis. Man un Aidim iepatikās. Pamanījām arī daudz ābeles un ogulājus. Atpakaļ gājām ne vairs uz Ķunciem, bet gan uz pansionātu.

Atbraucām mājās un priecīgi stāstījām, ka mums patika. Spriedām, nav ko daudz domāt, jāņem tikai ciet. Nolēmām, ka vēl atbrauks apskatīt mamma, un tad, ja Dievs būs to lēmis, pavasarī paspēsim nopirkt.

Marta beigās ne tikai Hildiņa vien, bet vesela delegācija pieteicās iepazīties ar mūsu iecerēto pirkumu. Aidis bija paņēmis līdzi tā laika filmēšanas aparātu, kas neatskaņo skaņu, bet parāda gan. Vēl tagad šad tad ierakstu noskatāmies.

Kad bijām pabeiguši ekskursiju, nolēmām vēl apciemot Ķuncos saimnieci, lai pārrunātu pirkšanas formalitātes un no turienes dotos uz Kūku staciju. Skabarniece, tā sauca saimnieci, bija ļoti pārsteigta, ka esam tik lielā skaitā. Nedaudz paciemojāmies un tad norunāju laiku, kad vēl atbraukšu. Drīz gājām tālāk, lai brauktu mājās.

Pēc pāris nedēļām es atkal ierados, šoreiz jau, lai pirktu šo saimniecību. Naudu aizlienējām, jo tik daudz mums nebija. Tajā pavasarī bija bagāts ķiršu gads, tos varējām pārdot, un drīz vien parādu atdevām.

Tajā laikā, lai varētu nopirkt māju, bija jāsaskaras ar negaidītu šķērsli. Izrādījās, saimniecība bija uz kolhoza zemes, tādēļ bija jāiestājas kolhozā un vismaz kāds laiks tur jāstrādā. Bez kolhoza piekrišanas īpašumu nopirkt nevarēja. Nezināju, ko lai dara. Saimniece iedrošināja, ka tad, kad jau būšu māju nopircis, varēšu atkal kolhozu atstāt. Tas tomēr nozīmēja, ka man uz laiku jāiestājas kolhozā, jāaiziet no rūpnīcas.

Domāju, ko darīt. Negribēju no iecerētā vairs atteikties. Bija vienam jāizšķiras, vai māju ar šādiem nosacījumiem pirkt. Toreiz mobilo tālruņu nebija, ar savējiem sazināties nevarēju.

Pārbraucu mājās ar divējādām izjūtām. Tagad mums piederēja vesela saimniecība, bet man tādēļ būs jāatstāj labais darbs Rīgā un jāstrādā kolhozā. Labi, ka varēju strādāt būvbrigādē.  No Rīgas es, protams, neizrakstījos. Nospriedām, ka neko jau nezaudēsim. Kurā katrā brīdī, kad vajadzēs, varēšu atgriezties Rīgā.

Aprīļa otrajā pusē kolhozs piedāvāja automašīnu, lai varētu pārvest mūsu mantas no Rīgas. Sakrāmējām mašīnu pilnu ar visu nepieciešamo. Arī Hildiņas brāļi iedeva to, kas viņiem bija lieks. Atmiņā palicis, ka tas bija 23. vai 25.aprīlis. Bija saulaina, silta diena. Vakara pusē sasniedzām Jēkabpili. Līdz pašām mājām diemžēl tajā vakarā nenokļuvām. Nepilns kilometrs bija palicis, kad mašīna iebuksēja dubļos. Lauku ceļi vēl nebija apžuvuši. Tikai otrā rītā atbrauca traktors un izvilka mašīnu.

Tagad priekšā bija iekārtošanās. Labi, ka laiks bija pavasarīgs. Nedaudz iekurinājām, un Hildiņa ņēmās ar tīrīšanas darbiem.

Kad bijām kaut cik iekārtojušies, rūpes sagādāja dārza apstrādāšana. Gāju, pareizāk sakot, braucu ar velosipēdu uz kantori prasīt, lai mums ar traktoru uzar zemi, lai varam iestādīt kartupeļus. Diemžēl tas nenotika tik ātri. Visa tehnika bija aizņemta pavasara darbos. Sākām vienu daļu zemes apstrādāt ar lāpstu. Maijs jau gāja uz otro pusi, bet traktors kā nebrauca, tā nebrauca. Beidzot tas parādījās.

Mums blakus pavisam nolaistā mājā dzīvoja pavecāka sieviete. Viņa jau tūlīt otrajā dienā atnāca ar mums iepazīties. Vēlāk iepazinām viņu kā kašķīgu kaimiņieni. Ar mums gan viņa nestrīdējās, bet ar apakšējās mājas iemītniekiem bieži lamājās.

Jūnijā es sāku strādāt būvbrigādē. Ar velosipēdu braucu līdz kantorim, un no turienes ar smago automobili mūs izvadāja pa dažādiem objektiem. Būvbrigādē bija apmēram 15 cilvēki. Parasti vienā objektā norīkoja ne vairāk kā divus vai trīs. Izpeļņa bija kā jau kolhozā. Bet galvenais, kas mani neapmierināja, bija tas, ka reti kurš iztika bez alkohola lietošanas. Bieži nācās viņu vietā padarīt nepadarīto, kas mani nepavisam neapmierināja, jo alga tāpēc lielāka nekļuva. Ievēroju, ka ar laiku tā pat samazinājās. Tam varbūt iemesls bija arī tas, ka sestdienās nestrādāju. Tajā laikā gan bija divas brīvdienas. Bet bija reizes, turklāt nemaz tik retas, kad man prasīja nākt arī sestdienās. Vēl viens iemesls varēja būt tas- brigadierim nepatika, ka es nedzeru. Viņš pats mīlēja kopā ar vīriem sadzert.

Rudenim tuvojoties, sapratu, ka ilgāk par pusgadu vairs nenostrādāšu. Tāpēc uzrakstīju atlūgumu un to pašrocīgi nodevu pašam kolhoza priekšsēdētājam Kārlim Pabērzam. Viņš nevērīgi to paņēma, neko neteikdams. Pēc nolikuma bija vēl jāstrādā divus mēnešus un tikai tad varēju izņemt dokumentus. Darba biedri gan brīdināja, lai necerot, ka mani vispār atbrīvošot: sacīja, reiz esi te atnācis, neceri, ka labprātīgi tevi atlaidīs. Es teicu: man apsolīja, ka pietiks, ja nostrādāšu pusgadu. Hildiņa jau bija pārcēlusies uz Rīgu un arī pa brīvdienām vairs neatbrauca. Dārzs bija novākts, un viņa arī strādāja. Tāpēc man nebija ne mazākās vēlēšanās vairs ilgāk palikt.

Pienākot pēdējai darba dienai, devos uz kantori pēc dokumentiem. Mani sūtīja pie priekšsēdētāja. Viņš sacīja: „Ko tu iedomājies!” Es paskaidroju, ka mana ģimene ir Rīgā un nevaru vairs ilgāk te pa ziemu palikt. Viņš nevēlējās neko dzirdēt.

Sapratu, ka ar labu man atbrīvoties neizdosies. Braucu uz Rīgu bez darba grāmatiņas. Aizgāju tūlīt uz iepriekšējo darba vietu „Latvpoligraf”, jautāju, vai viņi pieņems mani atpakaļ? Tas bija brīnums, ka neviens manā vietā pieņemts vēl nebija. Viens gan bija īsu brīdi strādājis, bet viņš bija atlaists disciplīnas pārkāpumu dēļ. Kad es īstajā brīdī ierados, neviens vēl nebija pieteicies. Viņi bija ar mieru izrakstīt man jaunu pagaidu darba grāmatiņu.

Biju ļoti priecīgs, ka viss tik labi nokārtojās. No kolhoza gan tika sūtītas pāris brīdinājuma vēstules ar draudiem, bet tas arī bija viss. Visbeidzot pēc Jaunā gada man paziņoja, lai braucu pakaļ pēc darba grāmatiņas. Tā arī man izbeidzās sadarbība ar kolhozu.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru