Dzīvokļa kaislības

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (12.turpinājums): 

Mēs pēc kāzām īrējām mazu istabiņu Mežciemā. Taču 1967.gada rudenī saimniece paziņoja, ka viņa vairs nevarēšot mūs izmitināt. Mums steidzīgi bija jādomā, ko darīt. Lūdzām Dievu. Risinājums nāca tik negaidīti un neparastā veidā.

Hildiņa tajā laikā bija pierakstīta pie divām mūsu draudzes māsām Cēsu ielā. Vienai māsai uzvārds bija Adatiņa, otra bija Skrastiņa. Skrastiņa bija akla, dzīvoklis oficiāli dzīvoklis bija reģistrēts uz viņas vārda, bet Adatiņa par viņu rūpējās. Tajās dienās uzzinājām, ka Adatiņa ar ātro palīdzību aizvesta uz slimnīcu, un aklā Skrastiņa ir palikusi viena, nav, kas par viņu parūpējas. Tas nozīmēja, ka Hildiņai jābrauc tur, kamēr Adatiņa ir slimnīcā. Neatceros, cik dienas viņai tā vajadzēja braukt, kad atnāca jauna ziņa, ka Adatiņa ir mirusi. Bijām ļoti pārsteigti. Izrādījās, ka viņai galvā bijis audzējs.

Nācās mums to pateikt Skrastiņai. Sazinājāmies ar mirušās māsu un 1.draudzi. Tajā pašā dienā pārcēlāmies dzīvot pie Skrastiņas. Viņa viena nevarēja palikt.

Kad sētā izkrāvām savas mantas (mums to vēl nebija daudz) un grasījāmies tās nest uz otro stāvu, mums priekšā nostājās viena iedzīvotāja no pirmā stāva un teica, ka neļaus mums pārcelties. Hildiņa sacīja, ka viņa šeit ir pierakstīta. Izrādījās, ka kaimiņiene bija nolēmusi pretendēt uz šo dzīvokli, cerēdama, ka Skrastiņa ilgi nedzīvos. Skrastiņai jau bija 88 gadi. Kaimiņiene bija no namu komitejas, un cerēja, ka tas viņai palīdzēs tikt pie šī divistabu dzīvokļa. Hildiņa parādīja pasi, ka ir tur pierakstīta. Viņa prasīja arī manu pasi. Es biju pierakstīts citur. Kad paskaidroju, ka neesmu vēl šeit pierakstīts, viņa teica, ka tādā gadījumā man nav tiesību šeit atrasties. Es mierīgi atbildēju, ka man jāpalīdz uznest mantas. Viņai nekas cits neatlika kā atkāpties.

Bet ar to viss nebeidzās. Bija steidzīgi jārisina mans pieraksta jautājums. Skrastiņa bija ļoti priecīga, ka esam pārcēlušies pie viņas. Nākošajā dienā meklējām Adatiņas noglabātos dokumentus. Bijām pārsteigti par lielo zāļu tablešu daudzumu, kuras viņa bija lietojusi. Beidzot atradām arī dokumentus, un es aizgāju uz namu pārvaldi, lai mani pieraksta Skrastiņas dzīvoklī. Tur mani sagaidīja pavisam liels, negaidīts pārsteigums.

Izrādījās, ka dzīvokļa galvenā saimniece ir nevis Skrastiņa, bet gan mirusī Adatiņa. Satraukts gāju mājās un to pastāstīju Hildiņai un  Skrastiņai. Skrastiņa sacīja, ka tas gan nav iespējams, tas ir pārpratums. Pārmeklējam vēlreiz visu dzīvokli un atradām dokumentu, ka tā tiešām ir noticis. Adatiņa dzīvokli bija pārformējusi uz savu vārdu. Un uz dokumenta bija arī Skrastiņas paraksts. Kad mēs to izstāstījām Skrastiņai, viņa nespēja tam noticēt. Viņa nekādus dokumentus neesot parakstījusi, izņemot iesniegumu piešķirt dārziņu, ko bija apņēmusies kopt viņas īrniece Adatiņa. Viņa esot uzrakstījusi  abu vārdā iesniegumu par dārziņu. Mums kļuva skaidrs, ka viņa bija nolasījusi aklajam cilvēkam citu tekstu un pagrūdusi parakstīt pilnīgi citu dokumentu. Tas bija darīts ar nolūku, lai pēc Skrastiņas nāves dzīvoklis paliktu viņai, jo Skrastiņa bija gados, bet Adatiņa jauna. Un viņa arī baidījās, ka uz dzīvokli varētu pretendēt Hildiņa. Mēs nezinām, cik daudz rūpju tas viņai prasīja realizēt šo viltīgo plānu, bet no miega tablešu daudzuma varējām saprast, ka tas nebija tik viegli. Taču Dievs nepieļāva viņai piedzīvot sava ļaunā darba ieceri.

Kad Skrastiņa uzzināja, kas noticis, tas viņai bija smags trieciens. Mani šīs afēras dēļ dzīvoklī vairs pierakstīt nevarēja. Es gan izpildkomitejā un milicijā izstāstīju, ka mēs zinām, kas ir noticis, un jautāju, ko darīt? Viņi tikai paraustīja plecus. Es teicu: sieva un bērns tur ir pierakstīti, vai tad mani tur nepierakstīs? Man atbildēja, ka esot vajadzējis par to domāt, pirms precējos. Biju pārsteigts par tādu atbildi. Vēlāk nospriedām, ka afēra droši vien notikusi ar viņu ziņu.

Skrastiņai tas laikam bija par daudz. Viņa smagi saslima. Bija pagājusi tikai nedēļa kopš mūsu ievākšanās. Un pēc dažām dienām viņa nomira.

Mēs dzīvoklī bijām palikuši vieni. Pēc bērēm atkal gājām uz izpildkomiteju, un tur šoreiz teica, lai Hildiņa raksta iesniegumu. Tā kā mums ir kopējs bērniņš, viņi izskatīs šo jautājumu.

Tikmēr notika kāds amizants atgadījums. Skrastiņai Latvijā nebija neviena piederīgā. Tā viņa bija teikusi iepriekš. Mēs viņu apglabājām. Tiesa, zinājām, ka Amerikā viņai bija māsīca, kas reizēm atsūtīja uz Ziemassvētkiem pa kādam apsveikumam.

Dienu pirms bērēm, sabata rītā, mēs taisījāmies uz dievkalpojumu, kad pēkšņi pie durvīm piezvanīja. Vidējos gados vīrietis un sieviete sacīja, ka viņi ir Skrastiņas radinieki. Viņi jautāja, kad ir bēres, un teica, ka viņiem pienākoties Skrastiņas atstātais mantojums. Mēs bijām pārsteigti un skaidrojām, ka, saskaņā ar Skrastiņas sacīto, viņai Latvijā nav neviena radinieka. Viņai arī nauda nebija iekrāta, tikai 200 rubļu priekš bērēm. Bet tad notika negaidītais. Abi, iedami pa durvīm ārā, sāka skaļi kliegt, ka mēs esam blēži, ka mēs esam abas nogalinājuši, lai tikai iegūtu dzīvokli. To bija briesmīgi dzirdēt! Pat sētā viņi turpināja klaigāt. Kas zina, ko padomāja kaimiņi. Uz bērēm gan šie it kā radinieki neatnāca. Mēs viņus vairs nekad nesatikām.

Drīz arī visi satraukumi norima. Hildiņa tika uzaicināta uz namu pārvaldi un saņēma orderi, ka tagad dzīvokļa saimniece ir viņa. Bijām ļoti priecīgi! Es arī tiku pierakstīts. Nu skaitījāmies pilntiesīgi rīdzinieki.

Bijām ļoti pateicīgi Debesu Tēvam. Tā bija acīmredzama Dieva vadība. Viņš bija brīnišķi visu izkārtojis. Tagad mums bija savs dzīvoklis. Tajā bija centrālā apkure, divas istabas, tās gan bija caurstaigājamas, bet diezgan palielas. Trūkums bija tikai tas, ka nebija vannas istabas, bet tas mums šķita pavisam nenozīmīgs sīkums. Gājām uz pirti, kas bija netālu no mums. Jāsaka, bijām ļoti laimīgi.

(turpinājums sekos)