Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (11.turpinājums): 

Drīz man atkal nācās piedzīvot kaut ko nepatīkamu. Pienāca pavēste no Kirova rajona kara komisariāta, ka tieku uz mēnesi iesaukts kā rezervists spodrināt kara klausības iemaņas. To es vēlējos vismazāk. Valdis sacīja, ka mani iesauc pārāk agri. Viņš ierosināja aiziet uz kara komisariātu un pateikt, ka pirms gada esam precējušies, bērns ir pavisam mazs, un, ja to neņem vērā, arī pateikt, ka esmu ticīgs. Ka man tur būs problēmas sabata dēļ.

Es tā arī izdarīju. Komisārs, kad izdzirdēja par sabatu, nikni paskatījās uz mani un uzkliedza: ”Kas vēl nebūs!” Lai tādas blēņas izmetu no galvas. Es viņam mēģināju kaut ko iebilst, bet viņš rupji uzkliedza, ka nevēlās vairs neko dzirdēt. Skumīgs nācu mājās un pastāstīju Hildiņai, ka nekas man neizdevās. Mēs sapratām, ka ar mēnesi vien vairs netikšu cauri. Tāpēc Hildiņa pati nolēma aiziet pie šī komisāra parunāties. Varbūt, ka viņš tad būs pielaidīgāks?

Viņa aizgāja un pastāstīja, ka bērns ir vēl pavisam mazs, un, ja mani tiesās par nepakļaušanos strādāt sestdienās, ko tad viņa darīs viena pati? Komisārs ar viņu bija krietni laipnāks. Viņš sacīja, lai viņa ejot mājās un mani pārliecinot nedarīt muļķības. Mēnesis taču esot pavisam mazs laiks, un man jāizpilda godprātīgi savs pienākums pret valsti.

Nekas neatlika, kā samierināties un visu nolikt Dieva rokās. Man pateica, ka iesaukuma vieta, kur mēnesis jāpavada, būs Ādažu poligons. Varbūt ka tur uz vietas varēšu kaut kā par visu vienoties.

Pirmajā dienā, tāpat kā toreiz pirms četriem gadiem, pašiem vajadzēja visu savest kārtībā, uzcelt teltis, saņemt visu aprīkojumu, kā arī piešūt balto krādziņu (apkaklīti) un nospodrināt pogas, zābakus utt. Šoreiz gan bija vasara, jūnija mēnesis, un gulēsim ārā teltīs. Turklāt atradīsimies tepat Latvijā, netālu no Rīgas.

Bijām iesaukti dažāda vecuma, arī atšķirīgi pēc dienesta pakāpes un specialitātes, kurā darbosimies. Es tiku ieskaitīts elektro-radiolokatora daļā kā vecākais. Kara gadījumā tas arī būtu mūsu pienākums. Sapratām, ka mums var nākties katru gadu vai ik pēc pāris gadiem doties dažus mēnešus uz apmācībām. Tas bija pavisam nopietni. Varbūt nemaz nebūtu slikti, ja mani notiesātu? Pēc tam mani vairs neiesauktu.

Pirmā nedēļa pagāja ātri. Biju norūpējies, kā lai izskaidroju savu ticību rotas komandierim. Vienmēr, kad sagatavojos, lai viņam pateiktu par sabatu, kaut kas aizkavēja un neradās tāda izdevība. Katru dienu bez „strojevoj” un ieroču mākslas apgūšanas bija arī nozīmētie pēc specialitātes pienākumi. Labi, ka tie nebija jāveic sestdienās.

Un tā pienāca pirmais sabats. Piecēlos un nolēmu uzmeklēt komandieri. Dežurējošais telts pilsētiņā man paskaidroja, ka viņa šodien nebūs. Ko nu? Nemanot aizgāju tālāk no teltīm dziļāk mežā un tur vienā klajā laukumiņā apsēdos. Pielūdzu Dievu un sajutu, ka man nekur nav jāiet. Palikšu te līdz pulksten četriem un tad parādīšos. Kad jautās, kāpēc manis nebija, tad arī pateikšu iemeslu. Paskaidrošu, ka esmu kara komisariātā par to brīdinājis.

Tā es sevi nomierināju un nolēmu, kā būs, tā būs. Diena bija saulaina un silta. Pārdomāju un lūdzu Dievu. Meža vidū un saulītē jutos labi.

Pēc četriem gāju uz nometni. Man par pārsteigumu neviens neko nejautāja. Kāds bija pārbaudē atsaucies manā vietā. Atcerējos, ka pa nedēļu viens bija aizkavējies tualetē, un arī tad viņa vietā atsaucās cits. Šeit tam tā nepievērsa uzmanību, kā tas bija aktīvajā dienesta laikā. Mēs skaitījāmies rezervisti.

Brokastis un pusdienas man bija izpalikušas, un tāpēc vakariņas šķita īpaši garšīgas. Tā kā viss tik labi bija beidzies, nolēmu pagaidām neko neteikt.

Nākošajā sabatā viss bija vēl labāk. Dažus palaida brīvdienās uz mājām pie savējiem. Tā kā sestdiena skaitījās īsā diena, to varēja izmantot. Protams, visus nelaida mājās. Es pasteidzos pirmais izlūgties šo iespēju.

Arī trešajā sabatā man paveicās, jo nākamajā dienā bija vēlēšanas. Pēdējā sabatā es pieteicos daļā par dežurantu. Tādi pieteicāmies divi. Ja es būtu palaidis garām šādu iespēju, nāktos kopā ar visiem braukt uz Igauniju, Baltijas kara apgabala noslēdzošajām mācībām, kuras ilga trīs dienas. Mums, abiem palikušajiem, uz maiņām ar ieroci plecā vajadzēja sargāt telšu pilsētiņu, kamēr viņi atgriežas no mācībām. Es paliku sardzē naktī, pastaigājoties pa nometni. Dienā varēju būt brīvs.

Svētdienas vakarā visi atgriezās no mācībām. Un pirmdien mums jau izsniedza dokumentus, ka šis mēnesis sekmīgi ir aizvadīts, un varējām būt brīvi. Šķiroties gan piekodināja, ka nākošajā reizē pēc gada vai diviem šis apmācību laiks būs garāks, pat līdz trīs mēnešiem un ilgāk. Laikam attiecības ar Ameriku nebija visai labas. Taču es biju priecīgs un pateicīgs Kungam, ka viss tik labi beidzies. Kas notiks tālāk, par to nedomāju. Zināju, ka līdz 50 gadu vecumam būšu pakļauts karaklausībai. Cerēju, ja man būs vairāki bērni, mani liks mierā.

Tā priecīgs braucu mājās, kur mani gaidīja mīļā ģimenīte.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru