Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (8.turpinājums): 

Šķiet tas bija nedēļa vidus. Visi bija jau nodevuši zvērestu un atradās citā kazarmā, kurā bija divstāvu gultas. Pēc salmu maisiem un vēlāk gulēšanas uz betona grīdas tagad likās, ka esmu kā viesnīcā. Mājās man nebija palagu, bet te bija balti palagi!  Tajā vai nākošajā dienā rotas komandieris  aicināja mani uz štābu pie kombata, apakšpulkveža. Viņš sacīja: „Tev izpaliek svinīgais brīdis, kāds bija taviem biedriem, bet ko lai dara. Te, lūk, ir  svinīgā zvēresta teksts, izlasi un paraksti…”
Es izlasīju  un sapratu, ka tādu parakstīt nevaru.
„Kas tevi neapmierina?”
Es parādīju teikumus, par kuriem man apsolīja, ka tie nebūs jāparaksta. Viņš teica: „Tie uz tevi neattieksies.”
Tajā brīdī atcerējos, mājās man stāstīja, ka es drīkstu pierakstīt savu tekstu. Palūdzu viņu vēlreiz ļaut iedziļināties tekstā. Nosvītroju dažus vārdus un apakšā pierakstīju, ka nenogalināšu un sestdienas veltīšu Dievam. Pēc tam pretim manam uzvārdam parakstījos.

Apakšpulkvedis bija aizgriezies pret logu un smēķēja. Pēc mirkļa viņš pienāca pie galda, paskatījās uz papīra lapu. Viņam laikam bija pagrūti izlasīt, ko biju uzrakstījis. Atceros, ka viņš drūmi paskatījās uz mani, kaut ko noteica un lika atstāt telpu. Pieliku roku sveicienam pie galvas un pagriezies izgāju no telpas.

Domāju, vai tomēr bija pareizi, ka parakstījos. Bet ko nu vairs. Tajā dienā nē, bet nākošajā staršina ieteicās, lai es nedomāju, ka sestdien būšu atbrīvots no darba pienākumiem. Un, ja nepakļaušoties, mans sods kā zvēresta pārkāpējam būs daudz stingrāks.

Atkal sirsnīgi lūdzu pēc Dieva palīdzības. Man nebija ar ko konsultēties. Biju ne pa jokam norūpējies, satraukts. Kas mani sagaida? Nokļūt vēlreiz gubvaktā, to nu nē. Ko tad?

Nakts bija ļoti nemierīga. Pienāca piektdienas rīts. Pie pavēles „podjom” sajutu stipras sāpes cirksnī un biju spiests atkrist atpakaļ gultā. Man bija uzradies sarkans, neredzēti liels, ciets, izplūdis augonis. Vēlāk noskaidrojās, ka tā ir roze.

Mani pārveda uz lazareti. Te arī pavadīju sabatu un ne vienu vien. Biju ļoti pateicīgs Kungam. Mans organisms bija stipri novājināts un bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai atkoptos. Un kad vēlāk mani pārveda atpakaļ uz daļu, kādu laiku neviens necentās mani piespiest pārkāpt sabatu. Vienīgi piekritu nakts stundās palikt sardzē pie skapīša, kas atradās pie izejas durvīm. Tur nebija nekas jādara, tikai jāpaliek nomodā. Un ja gadījumā ienāca dežūrējošais virsnieks, vajadzēja ziņot par situāciju, vai viss ir mierīgi, vai nav kaut kas noticis. Dežurants nedrīkstēja ne minūti iesnausties.
Lai sabatos man nerastos lielas grūtības, es centos naktīs palikt nomodā sardzē. Bet priekšniecība drīz to saprata, un man atkal draudēja jaunas problēmas. Taču sekoja divi lieli notikumi, kas visu mainīja.

Pirmais, negaidīti pasliktinājās PSRS un ASV attiecības. Sevišķi saspringts stāvoklis izveidojās Kubas dēļ. Draudēja jauns pasaules karš, turklāt runa bija par kodolieročiem. Mēs bijām kaujas gatavībā. Tas bija dažu stundu jautājums. Mums viss bija sagatavots- ekipējums un sausiņi vairumā. Jebkurā brīdī varēja pienākt pavēle pacelties gaisā. Jāatzīst, ka mani tobrīd nemaz nesatrauca, kas notiks ar mani, drīzāk raizējos, lai karš neskar Latviju. Kad atcēla trauksmi un pateica, ka mums nav jālido, jutos pat zināmā veidā vīlies. Jo šeit, kā man likās, nekas labs mani negaida. Bet izrādījās, ka tas tomēr nav tā.

Nezinu kādēļ, bet mūsu daļu pēc notikuša pārformēja. Tūlīt pēc Kubas krīzes mums nolasīja pavēli, ka grupu vienas rotas sastāvā, tas ir 90 cilvēkus no mūsu daļas un blakus esošajām, pārvedīs uz citu vietu. Man par pārsteigumu, arī es biju pārvedamo skaitā. Jau iepriekš jāpasaka, ka tā bija atbilde no Kunga. Jo no šī mirkļa mans dienests kļuva daudz vieglāks.

Pirmkārt, biju iepriecināts, ka mūs veda uz Maskavas pusi. Tas nozīmēja, ka būšu tuvāk mājām un tālāk no ziemeļiem un Vorkutas. Nonācām Novgorodas apgabalā. Te klimats bija daudz maigāks un arī dienests nesalīdzināmi vieglāks. Vēlāk sapratu, ka atsijāti bija tie, kuriem nevarēja pilnībā uzticēties. Šeit bija darba rota. Droši vien tur bija iecerēts veidot kaut ko tādu, ko daudzi nedrīkstētu zināt. Tā mēs paši vēlāk to pārrunājām.

Šeit, salīdzinot ar ziemeļiem, viss likās kā kūrortā. Mūsu jaunās daļas štābs, kur atradās viss galvenais komandējošais sastāvs, no mums bija 100 km attālumā. Kā atsevišķa rota tikai formāli bijām saistīti ar citu daļu, ar kuru mums nebija nekādas sadarbības. Mūs sagaidīja atbildīgais majors, viņš arī bija betona rūpnīcas direktors. Viņam mēs bijām pakļauti tikai darba laikā. Brīvajā laikā un nakts stundās par mums atbildīgs bija nozīmēts no daļas vecākais leitnants. Jāsaka, tik mierīgu, mazprasīgu es nekur citur nesastapu, arī vēlāk, kad tiku iesaukts uz „sboriem”. Virsnieki ir dažādi.  Viņš sacīja: ”Zēni, ja jūs gribat savu dienestu pavadīt šeit, tad esiet prātīgi. Es jums uzticēšos, tikai neapkaunojiet mani!” Viņš netiecās pēc paaugstinājuma un vēlējās tikai mieru.

Betonu rūpnīcu apkalpojām divās maiņās. Katrs īsā laikā tikām apmācīti. Sarežģītāk bija tiem, kas apguva metinātāja vai sarežģītāku ierīču operatora pienākumus. Vienkāršiem strādniekiem neprasīja daudz laika apgūt iemaņas.

Es tiku apmācīts par betona sagatavošanas operatoru. Mans tiešais pienākums bija uzmanīt tvertnes, lai tās būtu vienmēr piepildītas ar smilti, granti, kā arī cementu. Visnepatīkamākais darbs bija ar cementu. Cementa mašīnas iebrauca garā noliktavā un izgāza cementu uz grīdas, un mums nācās to ar mehāniskām, garām lāpstām elektriskās trosēs nogādāt speciālos bunkuros. Tad lielā telpa bija vienos necaurskatāmos putekļos. Katram gan bija iedots respirators. Bet tas tik ātri aizķepa, ka rāvām to nost un strādājām tāpat. Man tagad jābrīnās, kā nav visas iekšas aizcementējušās. Tā bija liela Kunga žēlastība.

Par laimi, cementu neveda katru dienu. Bija reizēm dienas, kad darba nebija. Viss bija atkarīgs no pasūtījuma, kas nāca no dažādām armijas daļām.

Mans tiešais darba pienākums bija sagatavot betonu. Tas notika, nospiežot dažas pogas uz pults, pēc tam ar to bija jāpiepilda zem bunkura mašīna. Mašīnu skaits bija dažāds. Reizēm varējām garlaikoties.

Tā pagāja mana dienesta gadi. Pēdējos pāris mēnešos, kas bija atlikuši, mums vispār vairs neveltīja nopietnu uzmanību. Viens otrs atļāvās vispār neiet darbā vai uz kādām nodarbībām. Tika skaitītas dienas līdz dienesta beigām.

Kad saņēmām demobilizācijas pavēles, skanēja tādi „Urā! Urā!” Tūlīt pat tikām pārvesti uz savu daļu. Te gan nācās pavadīt vēl gandrīz mēnesi. Strādāt vairs nevajadzēja. Atlikušais laiks tika veltīts ieroču mākslas apguves nostiprināšanai. Man gan radās citas grūtības. Saķēru stipru radikulītu. Neatceros, kas tam bija par iemeslu. Zinu, ka vairāk gulēju nekā staigāju. Biju norūpējies, vai tikšu mājās līdz ar pārējiem līdz Jaunajam gadam. Tāds radikulīts man nekad nebija bijis. Labi, ka kāds ieteica vingrot. Sliktāk nepalika un nevajadzēja braukt uz slimnīcu. Daudzi bija jau saņēmuši dokumentus un aizbraukuši uz mājām.

Beidzot pienāca arī mana un Imanta kārta. Kopā ar mums mājās braukšanu gaidīja vēl trīs latvieši. Līdz jaunajam 1965.gadam bija palikušas dažas dienas. Tajā dienā, kad mums atļāva saņemt dokumentus, es jau jutos itin ciešami. Bija liels prieks, ka šis trīs gadu murgs bija beidzies.

Tagad to atceroties, domāju, kāds gan būs prieks, kad varēsim ceļot uz Debesu mājām! Mājām, kuras būs mūžīgas un nekad nevajadzēs vairs atgriezties iznīcīgajā dzīvē ar tās problēmām.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru