Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (11.turpinājums)

Draudžu savienība atrada iespēju, un Alūksnes draudzē kā sludinātājs sāka darbu Ā. Pagāja vairāki gadi. 1983.gada augustā notika darbinieku maiņa. Ā. tika pārcelts darbā uz Liepājas draudzi. Bija jautājums, kas turpinās darbu Alūksnes draudzē. Man pateica– tu! Nākošajā nedēļā brauc uz Rīgu pie Reliģisko lietu pilnvarotā pēc atļaujas darboties.
Biju pārsteigts. Nekas taču iepriekš netika runāts, nebija nekādas pārrunas, kā pirms daudziem gadiem.
Izkārtoju brīvu dienu, un Rīgā bez kādām problēmām saņēmu atļauju darboties kā sludinātājam Alūksnes draudzē ar piebildi, ka vajadzētu sevi pieteikt arī Alūksnē attiecīgām personām, kas atbild par šo darbu, lai viņi zina, kas viņu pilsētā notiek.

Pēc dažām dienām ierados Alūksnē. Tieši tajā stundā, kad nebiju uz vietas darbā, kolhozā ieradās revīzija, kas bez manas klātbūtnes izņēma visus manus dokumentus un sāka pārbaudi celtniecības objektos un materiālu noliktavās. Otrā dienā satikos ar revizoriem, devāmies kopā uz objektiem. Taču mērīts, nedz pārbaudīts nekas netika, bija tika vizuālā apskate. Pēc dažām dienām saņēmu aktu par it kā pieļautajiem pārkāpumiem. Tie bija meli, jo nekas nebija pārbaudīts. Es visus pārmetumus atspēkoju. Pagāja laiks, un atkal saņēmu līdzīgus aktus.

Bija 1983. gada pavasaris. Kolhoza priekšsēdētājs ierunājās par vēlmi uzbūvēt sev māju, ne kolhoza teritorijā, bet Gulbenē. Jautāja, ko es par to domāju. Atbildēju – katru naglu, katru ķieģeli revizori tavā mājā pārskaitīs. Ja varēsi katram būvmateriālam pierādīt iegādāšanās dokumentus, tad būvē.

Viņš ieguva sev apbūves gabalu. Tā kā kolhozā strādāja vairākas Aizkarpatu celtnieku brigādes, viņš vienu vienkārši paņēma no objekta, palūdza man iezīmēt vietu pamatiem, noteikt to augstumu, un dažu dienu laikā mājas pamati bija gatavi. Pēc laika cita brigāde uzmūrēja māju, cita uzlika jumtu. Tā dažu mēnešu laikā ēka tika uzcelta un iekšsējās sienas apmestas. Palika tikai iekšējās apdares darbi.
Es tajā laikā atzīmēju, kuri celtnieki nestrādāja kolhozā, bet Gulbenē, un darba laika uzskaites lapās konsekventi liku strīpas, ne stundas. Priekšnieks gan pārmeta par tādu rīcību, bet es atbildēju, ka tajās dienās viņi kolhozā nav bijuši.
Jāpiebilst, ka daļu materiālu celtniecībai viņš nopirka kolhozā, jo to mums netrūka. Tajā laikā materiālu sagāde bija lielākā problēma, bet darbojoties biju iepazinis gandrīz visas republikas būvmateriālu rūpnīcas, un visur tika izveidots „blats”, tas ir, varēju dabūt materiālus ārpus iedalītajiem fondiem. Tādēļ arī katru gadu celtniecība tika veikta vismaz par diviem miljoniem rubļu. Tika uzbūvētas jaunas fermas lopiem, kā arī dzīvojamās mājas, kopā vairāk nekā 50 dzīvokļi.

Daudziem skauda par šādu priekšnieka rīcību, un tika veikta pārbaude arī viņa jaunbūvē. Izrādījās, ka 17 dažādiem iebūvētajiem būvmateriāliem viņš nevar pierādīt iegādāšanas dokumentus. Starp citu, daži no tādiem materiāliem nekad nebija bijuši kolhozā.
Tā kā man bija tagad kalpošana arī draudzē, iesniedzu kolhozā atlūgumu, ka vēlos pārtraukt darba attiecības. Priekšsēdētājs piekrita, un es gaidīju oktobra valdes sēdi, lai tiktu atbrīvots.

Tās dienas vakarā pl.17:00 bija paredzēta valdes sēde, bet pl 15:00. pie manis atbrauca partijas cilvēks A. no meliatoriem. Biju dažas reizes ar viņu ticies, bet īpaši pazīstami nebijām. Viņš saka: „Ojār, tu dari kļūdu! Neej projām, līdz viss atrisināsies.”
Iebildu, ka man ir cits aicinājums un jauni pienākumi.  Viņš atbildēja: „Tu visu laiku esi darījis divus darbus, vari taču vēl kādu laiku pastrādāt tāpat.”
Saruna ieilga. Beidzot viņš jautāja: „Tu tici Dievam, vai ne?”
Atbildēju: „Jā!”
Tad viņš sacīja: „Tavs Dievs man lika braukt 70 kilometrus, lai ar tevi runātu. Es projām nebraukšu, līdz tu man apsolīsi, ka paņemsi atlūgumu un paliksi turpināt darbu. Es zinu, ja tu apsolīsi, tad tu to izpildīsi.”
Man nebija, ko iebilst. Apsolīju, ka tā darīšu, un viņš aizbrauca. Es gāju uz kadru daļu un paņēmu savu atlūgumu, un paliku turpināt darbu.
Mani turpināja pratināt ne tikai par kolhoza celtniecības darbiem, bet arī par priekšsēdētāja māju. Paskaidroju, ka tās ir dažādas lietas, es atbildu par kolhoza celtniecību, bet lai viņš pats atbild par savu celtni.
„Bet tur strādāja kolhoza celtnieki!”
„Jā, bet tajā laikā viņi nebija kolhozā, un tas ir redzams darba laika uzskaites dokumentos.”
„Cik viņiem maksāja par darbu?”
„To prasiet mājas saimniekam.”
Pēc tam priekšsēdētājs atzina: „Ja tu nebūtu bijis tik punktuāls un precīzs, tad mums būtu lielas nepatikšanas, tad izmeklētāji pateiktu, ka ir maksāts no kolhoza līdzekļiem.”
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru