Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (10.turpinājums)

80.gadu sākumā Latvijā iebrauca celtnieki no Aizkarpatiem, un katru vasaru vairākas brigādes strādāja arī mūsu kolhozā. Vienā no reizēm ieradās kārtējā brigāde, mums bija pirmā tikšanās kopā ar priekšniekiem, vienojāmies par darbu, izmaksām. Izgājuši no priekšnieka kabineta, viņi mani uzrunāja: „Ir vēl viena problēma. Mēs esam ticīgi cilvēki.”
Jautāju, vai ticīgie nestrādā?
„Mēs strādājam, bet mums ir savi reliģiskie svētki, kurus mēs vēlētos svinēt.”
„Vai citā laikā strādāsiet centīgi?”
Viņi saka, ka strādāšot cītīgi un padarīšot visu uzticēto. Tad saku: „Arī es esmu ticīgs cilvēks un svinu savus garīgos svētkus.”
Varu pateikties Dievam, ka arī tajos laikos bija šādi ticīgi strādnieki, kas savu darbu paveica labi. Viņi bija pareizticīgie un svinēja savus svētkus.

Vadītāji tiešām pilnībā rēķinājās ar maniem uzskatiem, un tai pašā laikā arī atzina, ka darbi veicas. Bet bija arī atsevišķi cilvēki, kuriem nepatika mana pārliecība, un viņi centās vienmēr atrast kaut kādus ieganstus manā darbībā.

Lūk, kāda epizode no valdes sēdes. Kolhoza mehāniķim tika pārmests, ka viņam neveicas ar tehnikas remonta darbiem. Viņš aizstāvoties paskaidroja: ‘Kā var veikties, ja cilvēki slimo, jo jāstrādā caurvējā. Celtnieki nav salabojuši caurās durvis un iestiklojuši izsistos logus darbnīcās.”

To izmantoja mani pretinieki, kas panāca, ka man izteica rājienu par paviršu darbu. Pēc valdes sēdes pienāca valdes loceklis, celtnieks: „Kādēļ neko neteici, mehāniķis taču meloja!” Tajā brīdī es sapratu, ka viņš nevēršas pret celtnieku darbu, bet pret mani kā kristieti, tādēļ klusēju. Otrā rītā, tiekoties ar mehāniķi, kā parasti sasveicinājāmies, un es apjautājos par viņa labsajūtu. Līdzīgi izturējos pret viņu arī turpmāk, it kā nekas nebūtu noticis. Pagāja vairāki mēneši, un viņš atvainojās, lūdza piedošanu. Atbildēju: „Tu nāc par vēlu.” Viņš nedaudz satraucās, bet es piebildu: „Es tev piedevu jau tajā pašā vakarā.”

Tā mēs kļuvām draugi. Viņa sieva, arī partijas biedre, lūdza uz Ziemassvētkiem viņas kantorī atnest eglīti, jo es katru rītu gāju cauri eglīšu jaunaudzei. Kopā noliktavas telpās svinējām Ziemassvētkus. Pagāja vēl kāds laiks, un viņš man parādīja savu apliecību, ka ir ārštata VDK (Valsts drošības komiteja) darbinieks, un brīdināja – tevi var iznīcināt, izvairies no tumšām vietām!

Jāsaka, ka līdztekus ikdienas pienākumiem tika turpināts garīgais darbs draudzē un ar cilvēkiem. Bija interesantas garīgas pārrunas ar cilvēkiem gan kolhozā, gan citās vietās. Turklāt reizēm mehāniķis izpalīdzēja kā šoferis, risinot manas garīgā darba vajadzības. Dievs pārveido cilvēku sirdis.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru