Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (12.turpinājums)

Kādā trešdienas pēcpusdienā mani atkal kārtējo reizi izsauca uz Gulbeni. Aizbraucu turp ar dienesta mašīnu. Ierados, un man jautāja, kā es atbraucu? Paskaidroju, ka šajā laikā varēju ierasties tikai ar mašīnu, jo sabiedriskā transporta nav. Taču izmeklētāji bija diezgan nikni un nervozi.

Man pateica, ka esmu aizturēts, viņi piezvanīja uz kolhozu, lai savāc mašīnu. Man tika atņemtas zābaku saites, bikšu josta, visi dokumenti. Gandrīz visu nakti mani mala jautājumu dzirnās, atkārtojot vienu un to pašu, tikai dažādos formulējumos, cerot, ka kaut kur kļūdīšos un sajaukšu atbildes. Paldies Dievam, Viņš palīdzēja.

Nākošā dienā, ceturtdienā, un arī piektdienas priekšpusdienā mani lika mierā. Atrodoties kamerā uz cietās lāvas, varēju vienīgi sarunāties ar savu Dievu. Dievam izstāstīju visas problēmas, kaut gan Viņš tāpat visu zināja daudz labāk. Skaidri sacīju Viņam: „Tu zini, lai varētu tādos apjomos būvēt, bija vajadzīgi materiāli, kuri tika iegādāti ne vienmēr likumīgi. Dažreiz tika pārkāpti valsts likumi, tika doti „kukuļi”, veiktas arī citas ne vienmēr tīras darbības, bet tas viss tika darīts, lai celtniecība kolhozā varētu iet uz priekšu. Tomēr Tu zini, ka šajā periodā es neko neesmu darījis, lai iegūtu kādu labumu sev. Neviena lieka kapeika nav nonākusi manā kabatā. Tu zini, bez prokurora sankcijas mani drīkst aizturēt uz trim diennaktīm, 72 studām. Dievs, spried Tu vispirms man tiesu. Es atzīstu, valsts priekšā esmu vainīgs un esmu gatavs saņemt pelnīto sodu, bet tā kā to nedarīju sava labuma dēļ, tad, ja Tu  mani attaisno, tad sabatā vēlos būt brīvs un kalpot draudzē, tas ir, pēc 48 stundām.”

Piektdien ap pusdienlaiku sacīju sargam, ka vēlos tikties ar izmeklētāju. Ap pusčetriem mani izsauca  un sāka atkal jautāt jau daudzkārt uzdotos jautājumus. Viņš nervozs, dusmīgs trieca dūri uz galda un sacīja: „Tu sapūsi cietumā! Raksti paskaidrojumu, ko pārrunājām.”

Izmeklētājs atstāja mani kabinetā, aizslēdza durvis un aizgāja. Uzrakstīju kaut ko, jo neko jaunu jau nepārrunājām, tikai sen izrunātas un uzrakstītas lietas.
Kabineta pulkstenis rādīja, ka pēc piecpadsmit minūtēm sāksies sabats. Zemojos, pielūdzu Dievu.
Atgriezās izmeklētājs, tikpat dusmīgs, neko neteicis, apsēdās pie galda un sāka kaut ko rakstīt, tad pasvieda man papīru un sacīja: „Ej, vari būt brīvs.”
Tieši līdz ar saules rietu izgāju no cietuma kameras ar pateicības asarām acīs. Sabatā varēju būt draudzē un kopā ar draudzi slavēt Dievu par paklausīto lūgšanu un iegūto pārliecību, ka šajā lietā Dievs ir kopā ar mani. Viņš arī turpmāk būs mans varenais Aizstāvis.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru