Sarunas ar čekistiem

Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (7.turpinājums)

Šīs ir dažas spilgtākās epizodes no manām tikšanām ar „Stūra mājas” vīriem, par kurām vēlāk pats brīnījos, kādus vārdus Dievs ielika manā mutē, dodot vajadzīgās atbildes.

Viņu vēlēšanās bija kaut ko uzzināt par brāļiem un māsām draudzē. Kādā vakarā viņi ievirzīja sarunu par vienu brāli, jautāja, cik labi viņu pazīstu? Tobrīd Dievs man deva gudrību sacīt šādi: „Šovakar es jums nevaru pastāstīt par viņu, bet rītvakar.”
„Kādēļ rītvakar?”
„Es paprasīšu viņam atļauju, vai viņš vēlas, lai stāstu. Ja piekritīs, tad esmu ar mieru”.
„Viņš nedrīkst neko zināt!”
„Tad atvainojos, bez viņa piekrišanas neko nestāstīšu.”

Cita epizode. Runājām par draudzes dzīvi. Jautājumi kļuva arvien dziļāki par to, kas notiek draudzē. Tad Dievs deva interesantu domu, un es jautāju viņam, skatoties uz viņa labo roku, kuras pirkstā bija laulības gredzens: „Vai jums patiktu, ja jūs sieva stāstītu savām draudzenēm par jūsu intīmo dzīvi?”
„Man nepatiktu.”
Sacīju: „Jūs vēlaties, lai es stāstu par savas ģimenes draudzes intīmo dzīvi jums, kas vēl neesam draugi, kaut gan tādi mēs varam kļūt.”
Saruna par šo tematu pārtrūka. Bet tomēr viņi vienmēr atrada, ko jautāt. Katrs vakars ilga vairākas stundas, un vienmēr jautājumi citādā formā atkārtojās, cenšoties mani ievilkt, lai es sajauktu atbildes, lai varētu atrast kādu ieganstu. Sarunu laikā viņi mainījās, atnāca kāds cits un  atkal uzdeva tos pašus jautājumus, tikai citādi noformulētus.

Tikšanās vietas mainījās, bet tās vairs nenotika „Stūra mājā”. Visvairāk sarunas tika novirzītas par garīgās literatūras izdošanu. Paskaidroju, ka šāda literatūra nekādā gadījumā nenodarīs ļaunumu cilvēkiem.

Kādā vakarā saņēmu īpašu piedāvājumu: „Mēs esam daudz tikušies, esam jūs iepazinuši un uzticamies jums. Dodam zaļo gaismu- iespiediet garīgās grāmatas pēc jūsu ieskatiem.”
Jautāju, kā tas iespējams?
„Ne jau foto ceļā. Dodam jūsu rīcībā tipogrāfiju!”
Biju pārsteigts. Tad viņi paskaidroja.
„Mums ir tipogrāfija, un tāds izdarīgs cilvēks kā jūs noteikti sarunāsiet, vienosities, un viss notiks. Ir svarīgi tikai, lai arī mēs zinām, kas tiek iespiests un cik lielā tirāžā.”
Vēlāk pats varēju brīnīties par vārdiem, ko Dievs deva atbildei: „Par foto ceļā izveidoto grāmatu, kura netika izdota peļņas nolūkā, jūs man piedāvājāt piecus gadus. Cik gadi man pienāksies par pirmo tipogrāfiski iespiestu grāmatu?”
Saruna tūdaļ pārtrūka, it kā tā nekad nebūtu notikusi, un vēlāk jau tika uzdoti citi jautājumi.

Pienāca kāds vakars, kad viņi pasniedza papīru un paskaidroja, ka neko nevar manā labā darīt, bet viss esot manās rokās. „Uzraksti iesniegumu, ka vēlies mums palīdzēt. Ja gadījumā dzīvē saskarsies ar situāciju, kad zināsi- tiek gatavota atklāta rīcība pret padomju iekārtu-, tu mums par to ziņosi. Citiem vārdiem, esi gatavs ar mums sadarboties.”
Tajā brīdī piecēlos un teicu: „Jau vienreiz sacīju, ka nevienu rakstu vairāk no manis nesaņemsiet. Varbūt jums ir prokurora sankcija manam arestam? Ja nē, tad uz redzēšanos.” Atkal saruna tika novirzīta uz citu tēmu...

Kā jau minēju, šajā sarežģītajā laikā katru otro sabatu devos kalpot uz Alūksni, vienmēr saņemot pārmetumus par pašdarbību. Tika arī jautāts, ko es tur sludinu, bet es atbildēju: „Dievkalpojumi ir brīvi apmeklējami, brauciet un klausieties.” Citreiz arī īsumā atreferēju savas svētrunas.

Tikšanās kļuva arvien retākas, bet netika pārtrauktas. Līdz kādā tādā reizē viens no viņiem, kurš parasti organizēja šīs tikšanās, negaidīti atvainojās un sacīja: "Varbūt esam tevi kaut kā aizvainojuši?”
Atbildēju: „Nē, es pateicos Dievam, kas man deva iespēju ar jums tikties un daudz ko pārrunāt. Arī šobrīd, kā jau citreiz sarunās esat dzirdējuši, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka visu cilvēku dēļ un arī par jums ir Kristus miris, un mums visiem vajadzīga pestīšana. Es pateicos Dievam, ka man bijusi iespēja to pateikt arī jums visiem.”

Šajā laikā tiku arī pieteikts valsts iestādēm, lai saņemtu oficiālu atļauju kalpot. Protams, man atļauja kļūt par sludinātāju tika atteikta.