Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (4.turpinājums)

1963. gads. Esmu atgriezies no dienesta armijā. Dzīve jāsāk no jauna. Tiek kārtoti dokumenti, bet līdzekļu nav sevišķi daudz. Tiek noliktas dienas iztikas minimums – 40 kapeikas. Reizēm vakaros ciemojos pie draugiem. Bet pienāk brīdis, kad izsīkst pēdējie iztikas līdzekļi. Vēl nav dokumentu, tātad darbā nevaru iestāties.

Pienāk vakars, bet kabatā ir tikai 3 kapeikas. Nākošā diena – mana dzimšanas diena. Atgriežoties savā dzīves vietā, mani sagaida neliela zīmīte- „Dzirdējām, ka tu esi mājās, varbūt vēl neesi aizņemts darba pienākumos. Vai nevari izremontēt mūsu māju?”

Tas ir piedāvājums no pie Rīgas dzīvojošiem vecākiem ļaudīm.  Protams, ar prieku pieņemu viņu piedāvājumu. Pēc dažām dienām saņemu apsveikumu dzimšanas dienā no savas mammas un reizē arī vēstuli – „ Zināju par taviem apstākļiem, bet arī man nebija naudas, par ko pat nopirkt pastmarku, lai nosūtītu apsveikumu, bet es lūdzu Dievu, lai Viņš tev palīdz. Man bija gatavi darbi, bet cilvēki neatnāca pēc pasūtījuma.” Jāpaskaidro, ka māte ir adītāja un strādāja mājās visu savu mūžu.
Ticu, ka tā bija atbilde uz mātes lūgšanām.

*****

Mūsu laulības
Ir izveidojusies ģimene, jaunas rūpes, gaidām pirmdzimto. Darba vietā esmu amatnieks namu pārvaldē. Taču kādā dienā notiek sapulce kopā ar pārstāvjiem no ''īpašās iestādes", un atkal sākas jauni darba meklējumi. Tiek piedāvāts darbs Igaunijā, un tā uz pusgadu pametu Latviju. Nē, ne jau pilnīgi. Vienīgi manis vairs nav šeit, bet ģimene paliek. Nedēļas nogalēs cenšos būt mājās.

Ir vasara.  Piedzimst meita, bet jau pēc dažām dienām viņas veselības stāvoklis ir kritisks. Būtībā ir jautājums būt vai nebūt. Praktiski cilvēcīgi cerību nav, bet ir Dievs. Tad vēl darbs tālumā, neziņa. Telefonu sakari nozīmē stundām gaidīt tālsarunu ar slimnīcu, kur atrodas sieva  un meita.

Jau trešajā vakarā telefoniste Tallinā apjautājas, kāda ir mana problēma. Izstāstu. Nākošajos vakaros, kad ierodos, sakaru līnija ar Rīgu ir brīva, kaut arī ir pilnīgi jauna telefoniste, ar kuru neesmu vēl ticies. Viss ir nokārtots. Redzu, ka cilvēki jūt līdzi mūsu  problēmai. Tas tiešām ir patīkami, atrodoties tik tālu no mājām.

Kopā ar mūsu meitu ir saslimuši vēl pieci zīdaiņi. Mūsu meitas stāvoklis ir viskritiskākais, bet viņa vēl tiek uzturēta. Ticam tikai Dieva aizgādībā, jo pārējie mazuļi viens pēc otra aizmieg un vairs neatmostas. Taču mūsu dzīvē brīnums notiek, Dieva brīnums, Pēc diviem mēnešiem beidzot varam doties uz mājām.

*****

Dzīvojam Rīgā, iespēju robežās kalpojam draudzē. Tas ir laiks, kad garīgās aktivitātes tiek ierobežotas, un  izmantojam tās iespējas, kas ir atļautas: dziesmas, kora darbs. Draudzēs tiek rīkoti dziesmu dievkalpojumi, kas piesaista daudzu klausītāju uzmanību. Praktiski visās Latvijas draudzēs ir kori, kuri šādos svētku brīžos papildinās ar citu draudžu labākajiem dziedātājiem un citiem mūziķiem.
Bez tam ir vēl  viens sektors – garīgā literatūra. Tā tiek tulkota un pārrakstīta uz rakstāmmašīnām, kuras ir grūti pieejamas. Tiek labotas vecās.

Viens negaidīts gadījums. Darbavietā mājas pagrabā ir sasviesta vesela atkritumu kaudze. Ieraugu, kaut kas interesants – viena pilnīgi sarūsējusi rakstāmmašīna! Tā tiek pārnesta mājās, un palūdzu pazīstamam meistaram to apskatīt. Pirmais, ko meistars konstatē – burti nav nodiluši. Pēc kāda laika sarūsējušā mašīna sāk kalpot.

Šim darbam tiek ziedotas nakts stundas. Kad vakarā visi bērni ir aizmiguši pirmajā miegā, ir iespējams rakstīt. Tāds režīms tiek ievērots vairākus gadus. Naktīs darbojos līdz trijiem, vienīgi piektdienas naktī guļu visu nakti. Un tomēr sabata dievkalpojumos, lai neaizmigtu, sevi „nodarbinu”. Līdzi ņemu Bībeli krievu valodā un svētrunas domās tulkoju krievu valodā. Tā reizē apgūstu šo valodu, kas vēlākā darbā lieti noderēs.

Vēl viena iespēja aizsniegt cilvēkus – tās ir bēres. Cilvēki respektē savu tuvinieku izvēli, lai draudze izvada viņus pēdējā gaitā. Tādēļ praktiski katrās bērēs visbiežāk dzied koris vai vīru koris. Bērēs ir pieņemts aicināt dziedāt arī visus klātesošos. Tātad tiek drukātas dziesmu lapiņas, kas paliek pavadītājiem kā liecība ticībai, kāda bijusi viņu tuviniekiem, kas ir aizmiguši un vairs nevar liecināt.

Korim ir vajadzīgas dziesmas, un bieži vien piemērotas dziesmas ir dažādās grāmatās, kuras ir iespiestas vēl pirms 1940. gada. Tādēļ uz bērēm bieži tiek nesti divi smagi portfeļi ar notīm. Man rodas ideja.

Ielūdzu savās mājās dažādus draudzes mūziķus kopīgi izvēlēties, kuras dziesmas varētu iekļaut īpašā izdevumā bērēm gan jauktiem koriem, gan vīru koriem. Diezgan īsā laikā tiek sagatavots dziesmu krājums ar vairāk nekā trīsdesmit dziesmām.

Dažreiz ir vajadzība bērēs doties palīgā uz citām draudzēm, kur situācija ir līdzīga, tādēļ, izdodot šo dziesmu krājumu, piedāvājam to arī citām Latvijas draudzēm. Atsaucība ir, un tā šāds krājums aizceļo gandrīz visās draudzēs. Bet tā kā dziesmas ir nopietna rakstura, tās var izmantot arī citos gadījumos. Tā faktiski kora dziesmas kļūst zināmas visās vietās, un, kad ir jādodas citur dziedāt, varam pievienoties esošajam korim un kvalitatīvi sniegt vēsti caur dziesmām.

Viena epizode – kādā lauku kapsētā tiek izvadīta māte. Protams, dzied arī koris. Dziedātāji ir no dažādām vietām. Pēc bērēm pienāk kāda  kaimiņiene un izsaka apbrīnu par labo skanējumu. Viņa jautā: ‘Kāds laiks vajadzīgs, lai tik labi sagatavotos?’ Varu vienīgi atbildēt, ka šādā sastāvā šis koris dziedājis pirmo un pēdējo reizi, jo mēs visi esam no dažādām draudzēm.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru