Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (5.turpinājums)

Lai koris varētu aktīvi kalpot ne tikai īpašos dziesmu dievkalpojumos, bet katrā dievkalpojumā- sabata rīta un pēcpusdienas dievkalpojumos un arī vēl svētdienas dievkalpojumos-, notika regulāri mēģinājumi gan pēc dievkalpojumiem, gan arī trešdienas vakaros. Mēģinājumus centāmies apmeklēt regulāri.

Kādā trešdienas vakarā pirms mēģinājuma mani uzrunāja sludinātājs S.: „Ir mirusi kāda vecāka mūsu draudzes locekle, viņai piektdien izvadīšana, tev tas jāizdara.”
Iebildu: „Es nekad to neesmu darījis!”
„Bet tu esi bijis daudzās bērēs un esi redzējis un dzirdējis, kā tas notiek. Pārrunāsim pēc mēģinājuma.”
Jāpiebilst, ka kopā vienā darbavietā strādājām vairāki mūsu draudzes brāļi. Tādēļ bieži mēs kopā gan devāmies uz kapiem, gan kopā dziedājām un arī aizbērām kapu. Viena lieta ir redzēt, ko dara bēru vadītājs, bet cita lieta darīt to pašam.

Mēģinājums toreiz notika draudzes telpās Kupalas ielā (tagad Vīlandes ielā) zālē. Kā jau mēģinājumos, reizēm dzied tikai kāda balss grupa, apgūstot savu partitūru. Tā nu māsas dzied, mēs, vīri, gaidām. Tajā brīdī atskan telefona zvans birojā. Parasti uz telefona zvaniem atsaucās māsa B., jo viņa ir arī bija iesaistīta garīgajā darbā, bet šoriz viņa dzied. Esmu brīvs, pieceļos un aizeju pie telefona. Zvana tieši mirušās meita un saka: „Es vēlētos runāt ar mācītāju, kas izvadīs manu māti.”

Šajā brīdī man bija jāpieņem lēmums. Uzskatu, ka tā bija īpaša zīme, jo manā vietā varēja pie telefona aiziet kāds cits. Norunājām satikties tajā vakarā un visu pārrunāt. Tā sākās mana kalpošana vispirms kapsētās.

Protams, bija zināms satraukums, tādēļ ierados kapsētā jau savlaicīgi, kad vēl sāka izvadīt iepriekšējo. Jāpiebilst, ka toreiz Rīgas kapsētu kapličās tika dota pusstunda laika izvadīšanai. Tādēļ vajadzēja šo pusstundu saplānot ļoti rūpīgi, lai visam pietiktu laiks: gan kopējām dziesmām, gan lūgšanai, runai, kora dziesmām.

Iegāju kapličā un sāku ieklausīties, ko saka sabiedriskais izvadītājs. Zīmīgi, viņš iesāka savu runu: „Ir tāds ļoti skarbs vārds– nekad. Mēs atvadāmies, lai nekad, vairs nekad nesatiktos…”
Nekavējoties atstāju kapliču un domāju: pēc pusstundas runāšu par kristiešu cerību…

Jēkabpils draudzei bija jubileja. Dievkalpojumi sākās jau piektdienas vakarā. Bijām ieradušies, lai dziedātu, papildinot dievkalpojumu programmu. Desmit minūtes pirms piektdienas vakara dievkalpojuma pienāca vietējais mācītājs B. un teica: „Tev šovakar jārunā.” Biju neziņā, jo, kā jau jubilejas dievkalpojumā, klāt bija brāļi, kas kalpojuši iepriekšējos gados. Izteicu savu neizpratni. Sekoja atbilde: „Vecākie brāļi grib tevi dzirdēt.” Bija tikai dažas minūtes lūgšanai un pārdomām. Izvēlējos tekstu no Rom 5.
Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.
Mūsu ģimene, kad esam trijatā
Vēlāk kādā no vakariem mani uzrunāja brālis S.: „Negribu, ka tūlīt dod atbildi. Apdomā, vai esat gatavi kā ģimene iesaistīties pilnīgā kalpošanas darbā, vai esat gatvi tad doties un kalpot visur, kur jūs sūtīs?”

Lūdzot un pārdomājot, mēs devam piekrītošu atbildi. Tajā laikā valsts iestādes negribēja ļaut jauniem darbiniekiem sākt mācītāja kalpošanu. Bieži draudzēs sludinātāju trūka. Manā dzimtajā Alūksnē kalpojošais sludinātājs bija pārcietis infarktu, un draudze lūdza palīdzību. Vecākie brāļi lūdza mani braukt un palīdzēt kalpošanā. Bet tajā laikā sākās īpašās ‘čekas dzirnas”, par ko stāstīšu tālākā nodaļā. Kādu laiku kavējos ar atbildi. Tad pie manis atbrauca Alūksnes draudzes vecākais Z. Jautāja, kādēļ es nebraucu, ja reiz esmu aicināts. Toreiz nevarēju viņiem pateikt, kas notiek manā dzīvē. Taču, paļaujoties uz Dieva aizsardzību, braucu un kalpoju. Katru otro sabatu biju tur. Izbraucu piektdien pēcpusdienā, atgriezos svētdienas vakarā. Parasti apmeklēju gan draudzes locekļus, gan tos, kas interesējās par Bībeli, pasniedzot Bībeles stundas.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru