Līgo dievkalpojums dabā

Līgo dievkalpojums. Neizklausās īpaši kristīgi. Kāds teiktu, ka tas ir "Bābeles sajukums". Tomēr gribam vai nē, visām adventistu draudzēm šogad nācās noturēt savus dievkalpojumus Līgo dienā.

Jelgavā dievkalpojums tika organizēts brīvā dabā. Piedalīties tika aicināti gan no Jelgavas, gan no tuvākajām draudzēm - Olaines, Auces, Slokas arī no Ezeres (mazliet attālāka). Jāsaka - bija daudz aicināto, bet maz izredzēto. Tomēr pasākums bija izdevies.

Nojume sabata rītā pirms dievkalpojuma.
Izrādās (to mums izstāstīja mācītājs), ja baznīcā vēlētos ebreju izcelsmes vārdu "āmen" aizstāt ar lībiešu vārdu, tad būtu jāsaka "līgo".

Dievkalpojumā bija četri runātāji. Tomēr viņi nerunāja svētrunas, bet katrs stāstīja līdzības no dabas. Ansis Roderts bija viens no runātājiem. Viņš pamanījās visus klātesošos iesaistīt līdzību stāstīšanā. Vēl bija līdzība par cilvēku, kurš izmisīgi centās saklausīt Dievu un piedzīvot viņa uzmanību. Izrādās, ka Dievs to visu laiku centās viņam sniegt caur dabu. Cilvēks to vienkārši neuztvēra, jo gaidīja kaut ko pārdabisku.

Ūdeņi apakšā un ūdeņi augšā. Jā, arī augšā ir ūdeņi. Zemei ir vajadzīgi šie ūdeņi. Kad ilgāku laiku tie nenāk, zeme izkalst. Līdzīgi ir ar Dieva vārdu, kas nāk kā ūdens no augšas. Tas nomazgā, atveldzē, padzirda, diedzē. Tas neatgriežas atpakaļ, kamēr nav padarījis savu darbu. Šo ne tik bieži minēto Bībeles līdzību mums atgādināja Māris.

Arī es tur biju un stāstīju trīs līdzības. Tās nebija īpašākas par pārējām, bet man tās ir pierakstītas. Tāpēc labprāt padalīšos ar tām arī šeit. Šīs trīs līdzības ir cieši saistītas ar to vidi, kurā atradāmies dievkalpojuma laikā.

Teritorija

Dieva valstība līdzinās aizaugušai un aizlaistai pļavai, ko Dievs piepildījis ar dzīvību un dabas daudzveidību. Tomēr pļava nebija cilvēkiem lietojama un tai nebija nekāda skaistuma, lai to ar labpatiku uzlūkotu.

Tad pļavai uzradās saimnieks, kuram Dievs sirdī deva pļavu sakopt un izveidot tādu, lai tā būtu cilvēkiem lietojama un tāda, ko ikviens ar labpatiku uzlūkotu. Saimnieks nopļāva garo zāli, nogrieza krūmus, aizvāca brikšņus un nozāģēja liekos kokus. Viņš izraka dīķi, uzbēra kalnu un pievilka klāt elektrību. Viņš sāka jaunizveidoto teritoriju regulāri kopt un pļaut.

Tā reiz aizlaistā pļava kļuva par cilvēkiem lietojamu teritoriju ar ainavu, kuru varēja uzlūkot ar labpatiku. Tajā laiku devās pavadīt atsevišķi cilvēki, ģimenes, draugu grupas, draudze un pat draudžu saieti no visas Latvijas.

Tāpat ikviens, kurš sludina Dieva valstību, pieliks visas pūles un darbosies, lai Dieva dotā apkārtne - attiecības ar līdzcilvēkiem, būtu sakopta un patīkama. Viņi neteiks: “Tas ir tikai Dieva darbs. Man tur sava roka nav jāpieliek.”

Priedes

Pļavas malā auga priede. Tā piesēja pilnu pļavu ar vienādām sēklām, no kurām saauga daudzas jaunās priedītes. Sākumā visas tās bija ļoti līdzīgas, bet bija nokļuvušas dažādos apstākļos.

Viena varēja augt netraucēti. Nekas viņai neaizēnoja sauli. Tā veidoja savus zarus kuplus un zaļus uz visām pusēm. Un visus zarus, ko bija izveidojusi, viņa arī paturēja. Šajā pļavā tā izskatījās skaista, kupla un ar dzīvi apmierināta.

Kādai citai priedei negāja tik viegli. Viņai sava teritorija bija jādala ar citām priedēm, kuras auga viņai visapkārt. Lai no kuras puses spīdētu saule, vienmēr atradās kāda cita priede, kas to aizēnoja. Vienīgais veids, kā saņemt saules starus, bija pastiepties uz augšu. Tomēr arī citas priedes stiepās uz augšu. Lai nepaliktu ēnā, viņai bija jāpieliek visas pūles un visa enerģija, lai jaunos zarus veidotu garākus un spēcīgākus – tuvāk saulei, tuvāk debesīm. Viņai bija jāatsakās no saviem pirmajiem zariem. Bija jāatsakās arī no otrajiem, trešajiem, ceturtajiem un vēl daudziem citiem, kurus kādreiz tik rūpīgi bija veidojusi. Un viss tikai tāpēc, ka viņa auga tādos apstākļos, kur apkārt auga citas priedes.

Pēc ilgāka laika caur aizaugušo pļavu gāja cilvēki. Viņi noskatījās uz abām šīm priedēm. Pirmo viņi sauca par cūku priedi – pārmērīgi sazarojusies un nekam nederīga. Otru viņi slavēja kā varen labu lietas koku, jo tā bija izaugusi slaida, stalta un ļoti gara – bez liekiem zariem. Un viss tikai tāpēc, ka tā bija augusi tādos apstākļos, kur apkārt auga citas priedes.

Dīķis

Dieva valstība līdzinās cilvēkam, kurš nolēma ierīkot dīķi. Viņš ņēma papīru un uz tā uzzīmēja ideju. Pēc tam pasūtīja projektu. Tad sauca strādniekus dīķi rakt. Strādnieki arī dīķi izraka un no izraktās zemes blakus uzbēra kalnu. Pēc tam izrādījās, ka kalns ir pavisam īpašā vietā. Uzkāpjot šajā kalnā, cilvēki varēja redzēt to, ko nevarēja pamanīt ne no vienas citas vietas, proti, dīķis izskatījās sirds formā.

Tā pat ir ar Dieva valstību. Dievs dara dažādus darbus cilvēku labā, bet bija vajadzīgs kāds kalns, lai redzētu, ka visi Dieva darbi ir sirds formā. Un tikai uzkāpjot šajā kalnā, cilvēki var redzēt to, ko nevar pamanīt ne no vienas citas vietas, proti, ka visi Dieva darbi tiek veikti aiz bezgalīgi lielas mīlestības pret mums ikvienu.






Līgo dievkalpojums dabā Līgo dievkalpojums dabā Reviewed by Ulvis Skadiņš on pirmdiena, jūnijs 25, 2018 Rating: 5

1 komentārs:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.