Sabats – svētības un izšķiršanās

Šodien (3/5/2017) uzzinājām, ka māmiņām veltītais koncerts skolā būs 13.maijā – sabatā. Pēc stundām. Bērni tam ir gatavojušies. Artis ir ansambļa bundzinieks. Bez viņa priekšnesums nav iespējams. Arī abi pārējie bērni dzied un spēlē. Taču viņi līdz šim nezināja, ka izmainītās darbadienas dēļ koncerts notiks sestdienā. Viņi ir mācījušies dziesmas, lai iepriecinātu savu māmiņu. Arī draudze nezināja, ka šī būs darbadiena. 13.maijā bija ieplānots uzņemt jaunos Ceļa meklētājus. Klubā ir arī bērni, kas ikdienā uz draudzi neiet. Viņiem jābūt skolā. Ko darīt?

Gandrīz katrs no sabata svinētājiem ir saskāries ar jautājumu – kā rīkoties? Kurā reizē doties uz dievkalpojumu, kurā ļauties citām vajadzībām. Situācijas var būt visdažādākās – koncerts, kāds labdarības pasākums, bēres, kāzas, dzimšanas dienas svinības. Tie, kam sabats ir vērtība, tas bieži kļūst par grūtas izšķiršanās jautājumu. Kurā brīdī atsaukties aicinājumam, kurā nē? Šis nebūs raksts ar pareizām vai nepareizām atbildēm. Šis raksts tapa, jo nesen uzklausīju liecību par to, ko pirms pāris nedēļām piedzīvoja vairāki mūsu vidusskolnieki. Un tas man atsauca atmiņā paša piedzīvoto.

Katru gadu skolēni raksta zinātniski pētniecisko darbu. Tie, kas iet skolā, vai kuriem ir bērni vai mazbērni, to zina. Pamatskolā šie darbi ir vienkāršāki, bet ar katru gadu kļūst sarežģītāki. Vairākus mēnešus bērni pēta, raksta, tad prezentē. Un skola labākos darbus deleģē konkursam reģionālajā līmenī. Tā tas bija arī šogad. Un kad darbi tiek prezentēti reģionā, tad vislabākie tiek sūtīti uz Rīgu, kur trīs dienu garumā notiek zinātnisko darbu konference.
Interesanti, ka šogad uz finālu tika nosūtīti 6 adventistu pētījumi. Viņiem bija jāpārstāv savas skolas gods gan reģionālajā, gan valsts līmenī. Taču Rīgā lielā prezentāciju un aizstāvēšanas diena bija nozīmēta… sestdienā.

Stāsta Beāte Agneta Rause:
Mēs bijām četri no Vidzemes, viens no Kurzemes un viena meitene no Rīgas. Kad uzzinājām par to, ka viss notiks sabata dienā, sākām lūgt. Lūdzām, lai Dieva maina dienu vai arī palīdz mums pastāvēt par savu ticību. Mēs zinājām, ka sabatā uz šo konkursu nedosimies. Protams, nebija viegli. Skolai un skolotājiem, kas bija darbu vadītāji, novērtējums piedalīties Rīgas konferencē ir ļoti liela uzvara. Viņi priecājās par to, tāpēc prasīja, kāpēc mēs atsakāmies piedalīties?
Mums tā bija iespēja skolotājiem liecināt par savu ticību. Taču mēs zinājām, ka nevaram tikai lūgt, pašiem arī kaut kas ir jādara. Noskaidrojām, ka jāuzraksta iesniegums tiem, kas atbild par konferences rīkošanu, un tajā mēs lūdzam pārcelt iespēju prezentēt savu darbu citā dienā. Klāt pievienojām izziņu, ka esam Adventistu baznīcas draudzes locekļi. Nosūtījām savus iesniegumus uz Rīgu un turpinājām lūgt. Mēs bijām ļoti priecīgi, kad saņēmām atbildes no savu sekciju vadītājiem. Rezultāts bija tāds, ka trijiem no mums žūrija piekrita sapulcēties piektdienā, un tad mēs savus darbus varējām prezentēt. Bet vēl trijiem bija jāsagatavo video prezentācija, jo viņu žūrija citā dienā nevarēja ierasties. Un arī viņi varēja savas skolas godu aizstāvēt.
Klausījos šo stāstu un atminējos paša piedzīvoto. Es augu padomju laikā, kad skola bija 6 dienas nedēļā, un vecākiem bija jāizšķiras, vai nu sūtīt savus bērnus skolā, un tad viņi nekad uz baznīcu netiks un izaugs bez draudzes, vai arī radīt sev lielas grūtības un problēmas, bet bērnus audzināt ticībā. Dažādi vecāki izlēma atšķirīgi. Mani vecāki mani mudināja izvēlēties draudzi. Es sestdienās uz skolu negāju un šī iemesla dēļ piedzīvoju gan skolas maiņu, gan bērnu un skolotāju izsmieklu (piemēram, vēstures skolotājai patika to darīt visas klases priekšā). Protams, ne jau visi smējās. Liela daļa nesacīja neko.

Lielā izšķiršanās bija eksāmenu laikā. Ko darīt? Iet uz eksāmenu un būt sekmīgam, vai neiet uz centralizēto eksāmenu un riskēt ar visām iespējamām sekām? Es gāju vidusskolas pēdējā klasē, kad Latvijā iesākās Atmodas laiks. Baznīca pēkšņi kļuva cienīta, un Dievs vairs nebija izsmieklu subjekts. Lai gan es padomju laikā vienmēr tiku brīdināts, ka ticības dēļ studēt nevarēšu, pēkšņi parādījās ziņas, ka tagad arī Universitātes durvis ticīgajiem vairs nebūs slēgtas.
Mans klasesbiedrs mani ievilka žurnālistikas klubā, un negaidīti nobrieda ideja pamēģināt iestāties Žurnālistikas fakultātē (tā to toreiz sauca). Tajā gadā gan konkurss bija liels – bija nolemts uzņemt tikai 15 studentus-, bet es kaut kā iekšēji sajutu vajadzību mēģināt. Ja jau Dievs gribēs, lai es studēju, es konkursu izturēšu.

Iesniedzu dokumentus un cītīgi gatavojos eksāmeniem. Pats pirmais eksāmens tika nozīmēts… sabatā. Ko darīt? Iet vai neiet? Visus skolas gadus es sabatā biju izvēlējies draudzi. Vai tagad man vajadzētu piekāpties?
Aprunājos ar tālaika draudžu vadītāju Valdi Zilgalvi. Cerēju, ka viņš, izmantojot Atmodas laika vēsmas, varēs palīdzēt. Viņš ieteica aprunāties ar katedras vadītāju. Atnācu uz Universitāti. Katedras vadītājs izrādījās ļoti strikts cilvēks - profesors, kurš disertāciju bija aizstāvējis par komunistiskās partijas žurnālistiku. Mūsu saruna bija īsa. Profesors sacīja: „Zinu tos, kas ticības dēļ sestdienās nenāk uz darbu. Žurnālistam ir jābūt gatavam strādāt jebkurā dienā. Ja tu neesi to gatavs darīt, tad vari savus dokumentus izņemt un meklēt citu profesiju.”

Bēdīgs šo sarunu izstāstīju Valdim Zilgalvim. Nezinu, kāpēc viņš mani mudināja mēģināt runāt vēlreiz. Es pirms apmēram gada biju piedzīvojis īpašu Dieva pieskārienu, un mana dedzība un ticība bija liela. Mācītāja sacīto uztvēru kā Dieva pamudinājumu, taču doties vēlreiz uz Universitāti un lūgties bija ļoti grūti. Atminos, kā pirms ieiešanas fakultātē stāvēju vārtrūmē un lūdzu Dieva spēku un palīdzību.
Mans gājiens bija veltīgs. Profesors bija nepierunājams. Vai nu es nāku sestdien uz eksāmenu, vai lai savācu savus dokumentus. Todien es tos neizņēmu. Ja nu vēl notiek kāds brīnums? Taču uz eksāmenu neaizgāju.

Pienāca pirmdiena, un es devos uz Universitāti pakaļ „papīriem”. Atvēru sekretariāta durvis. Šoreiz profesora nebija, bet pie galda sēdējā kaut kāda sieviete. Sacīju, ka esmu Tomsons un… Nepaspēju pateikt tālāko, kad viņa teica: „Ak, Tomsons? Kļockins jūs jau meklēja. Ejiet augšā otrajā stāvā, viņš jūs gaida.”
Samulsu. Kas tas tāds Kļockins, un kāpēc viņš mani gaida? Uzgāju otrajā stāvā. Viņa uzvārds likās tik jocīgs, ka bija kauns prasīt, vai Jūs esat Kļockina kungs. Pavēru durvis un ieraudzīju pie galda sēžam neliela auguma vīrieti. Ierunājos: „Labdien, esmu Aidis Tomsons…”
"Ā, Tomson. Jūs esat tas, kurš sabata dēļ neatnāca uz eksāmenu? Nāciet, apsēdieties, uzrakstiet kaut ko. Es ielikšu jums atzīmi."
Izrādījās, profesors Kļockins bija eksaminācijas komisijas vadītājs. Būdams ebrejs, viņš zināja, kas ir sabats. Un, apejot katedras vadītāju, nolēma pieņemt eksāmenu bez viņa piekrišanas. Viņam tādas tiesības bija. Faktiski viņš man neko pat neprasīja – vienkārši ielika atzīmi par to, ka esmu parādījis savu nostāju.

Kad nogāju atkal pirmajā stāvā, ieraudzīju atzīmju sarakstu sestdienas eksāmenam. Ēkā, kur atradās žurnālistikas fakultāte, bija arī Svešvalodu fakultāte. Un šīs fakultātes eksāmenu sarakstā pamanīju vēl vienu pazīstamu uzvārdu – meiteni no manas draudzes. Viņa uz eksāmenu sestdien bija atnākusi. Taču viņas uzvārdam pretī bija atzīme – divnieks. Skatījos un nespēju tam noticēt. Atšķirībā no manis šī meitene vienmēr tika slavēta kā ļoti zinoša, gudra, gandrīz vai teicamniece. Viņas nākotnes izredzes likās daudz drošākas. Taču te nu viņa bija – izkritusi pirmajā eksāmenā. Kopš tās reizes šo meiteni vairs neesmu saticis – viņa uz dievkalpojumiem turpmāk nenāca.

Ticu, ka ir reizes, kad Dievs grib, lai mums ir droša pārliecība, vai mūsu izvēle ir pareiza. Kad mums ir jāpieņem dzīvē ļoti svarīgi lēmumi, kas ietekmēs visu mūsu dzīvi – vai tā ir profesijas, dzīvesdrauga vai dzīvesvietas izvēle – ir labi, ja mums par pieņemto lēmumu nav nekādu šaubu. Kopš tās pirmdienas man ir nesatricināma pārliecība- pats Dievs ir svētījis mani žurnālista profesijai. Protams, es izturēju konkursu un biju starp tiem 15, kas varēja studēt.
Mūsu dzīve sastāv no lielām un mazām izšķiršanām. Ne vienmēr ir gatavas atbildes, kā labāk rīkoties. Bieži vien standarta atbildes nederēs, jo situācijas ir dažādas. Ne vienmēr sabatā ir jābūt dievnamā. Varbūt reizēm labākā izvēle ir cita. Kristus teica - sabats ir celts cilvēka dēļ nevis cilvēks sabata dēļ. Taču ir labi vienmēr prasīt Dievam, uzticēties Viņam un tad paklausīt. Dievs vienmēr grib mums dot vislabāko.
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru