Liāna Zablocka ir Adventistu Rīgas 5.draudzes locekle kopš tās pirmsākumiem.
Viņa ir lūgšanu grupas vadītāja... un vispār ir draudzes dvēsele.


Liānai Zablockai ir kāds stāsts, ar kuru viņa piekrita padalīties arī ar mums visiem: 

Kad es pirmo reizi dzirdēju aicinājumu mājās uzņemt Tezē jauniešus, biju pārliecināta, ka uz mani tas neattiecas. Es par to pat neaizdomājos. Bet vienu rītu, kad biju pamodusies, man ienāca prātā doma: nez, kur gan tie jaunieši gulēs? Kaut kur jau vietu, protams, atradīs, bet kā viņiem tur būs? Nē, negribu par to domāt…

Pēc pāris dienām atkal iedomājos: kā gan viņi šeit, bez viesmīlības, bet naktsmājām... Tā, lūk, Svētais Gars darbojas: Viņš urķējas, nedod mieru. Iedomājos – man istabā ir viens dīvāns, kuru var atvērt. Divas meitenes tur varētu gulēt. Mums vakaros varētu būtu garīgas pārrunas. Viņas pastāstītu par savu ticību, mēs cita citu stiprinātu… Nē, negribu.

Tā es vairākas nedēļas centos sevi pārliecināt, ka es nevaru uzņemt. Manā vecumā (devītais gadu desmits ir jau otrajā pusē) ir zināmas veselības problēmas, ar kurām jārēķinās. Es to sev atgādināju atkal un atkal. Bet doma nedeva mieru. Vēl un vēl es par to iedomājos. Un beidzot es padevos.

Kad pieteicos pieņemt divas meitenes, uzreiz norādīju, ka man vajag tādas, kuras runā krievu valodā. Man to apsolīja. Neko vairāk nevajadzēs, tikai divus kvadrātmetrus gulēšanai!

Kad tajā rītā ierados Jaunās Ģertrūdes baznīcā, lai uzņemtu savas nākamās viešņas, es uzzināju, ka man iedalītās meitenes runā tikai angliski. Es nespēju viņām pateikt nevienu vārdu! Devos pie tā, kas tur visu izrīkoja, un teicu: „Es taču jums sacīju, ka man vajag krievu valodā runājošas!”
„Labi, labi, mēs tūlīt samainīsim.”

Un man piešķīra vienu pāri no Ukrainas. Nevis meitenes, bet vīru un sievu. Jau tas mani satrauca. Bet tad, kad sākām runāt, izrādījās, ka viņi par ticību vispār neinteresējas. Prasīju, kā tad jūs šeit ieradāties? Šis taču ir baznīcu pasākums! Izrādījās, viņi uz baznīcu aizejot 4 reizes gadā. Bet šī esot bijusi iespēja gandrīz par velti paceļot, viņi esot tūristi!

Es biju tik vīlusies! Jutos pilnībā piemānīta. Viņi kā cilvēki jutās diezgan brīvi. Mana lielā istaba tūdaļ tika aizņemta. Māja nu bija pilna ar svešām mantām un somām. Mans dzīvoklis bija okupēts – vannas istaba bija aizņemta, visur viņu mantas, un es, savā stūrītī ierāvusies… „Dievs, kāpēc mani tik ļoti piemānīja! Es tik ļoti cerēju uz garīgām sarunām, cerēju uz jaukiem kopā būšanas brīžiem. Bet šeit divi tūristi!”

Tajā vakarā viņi ieradās noguruši un izsalkuši. Domāju, pacienāšu ar tēju. Bet redzu, ka viņiem gribas ēst. Man taču teica, ka vajadzēs tikai 2 kvadrātmetrus! Attaisīju šprotu bundžu, sameklēju maizes kukuli. Tas viss tika ar gardu muti notiesāts. No rīta atkal brokastis. Devos uz Rimi un sapirku pilnu maisiņu. Paldies Dievam, Viņš ir gādājis, ka es varēju nopirkt. Bet jutos tik vīlusies un nelaimīga! 

Vienīgais, ko es teicu – tā kā es esmu ticīga, es pirms maltītes vienmēr pielūdzu. Un es skaļā balsī sacīju lūgšanu. Tajā vakarā, tad pirms brokastīm. Nekādu interesi gan viņu sejās nemanīju.

Nākamajā vakarā, kad viņi atkal noguruši ieradās, es jau biju sagatavojusi vakariņas un aicināju pie galda. Un pēkšņi sieva saka vīram: „Tikai nesāc ēst, vispirms lai saimniece pielūdz Dievu!”

Man šie vārdi bija tik negaidīti! Es nolēmu – šī ir iespēja viņiem kaut ko pastāstīt! Dievs zina, ka tajā vakarā mana lūgšana nebija tik daudz Viņam, cik šim vīram ar sievu. Es galda lūgšanā būtībā izstāstīju ticības pamatus. Es lūdzot runāju par Kristus nākšanu šajā pasaulē, par to, ka Viņš ir miris mūsu dēļ, ka Viņš mūs mīl un grib izglābt. Ticu, ka Dievs zināja, kāpēc es tā lūdzu.

Un tā mēs katru dienu turpinājām lūgt. Tagad viņi paši to prasīja.

Man visus šos gadus mājās ir bijusi Bībele gan krievu, gan vācu valodā. Man reizēm patīk salīdzināt tekstus, kā tie ir uzrakstīti ne tikai latviešu, bet arī krievu un vācu valodā. Un man ir niķis pasvītrot to, kas man Bībelē liekas svarīgs. Arī krievu Bībele bija pasvītrota.

Tie, kas ir draudzē, zina, cik būtisks manā dzīvē ir bijis 91.psalms. Krievu valodā tas ir 90. Vīrietis pēc maltītes paņēma Bībeli un šo psalmu izlasīja. Mēs mazliet parunājām par Bībeli. Un tā pamazām pie galda sākām pārrunāt arī garīgus jautājumus. Viņi par Dievu nezināja neko. Ne to, kāpēc Viņš ir krustā sists, nedz par mūsu cerību ar Viņu satikties. Viņi tikai zināja, ka ir tāds Božeņka, ko 4 reizes gadā piemin viņu baznīcā, un tas arī viss.

Tuvojās svētdiena. Es domāju: drīz viņi aizbrauks, ko lai es viņiem uzdāvinu? Domāju, nopirkšu grāmatu „Ceļš pie Kristus” krievu valodā. Aizbraucu uz mūsu grāmatu galdu. Bet izrādījās, ka tur šīs grāmatas pārdošanā nav. Atkal neveiksme! Un tad man ienāca prātā doma – bet kāpēc gan viņiem neuzdāvināt savu krievu Bībeli? Viņi taču par Dievu neko nezina! Man gan tā ir sastrīpota un nobružāta.

Pienāca pēdējā diena. Es viņiem saklāju pusdienu galdu. Domāju, lai ir svinīgāk. Uzcepu pat torti. Viņi ieradās un bija ļoti priecīgi par jauko galdu. Sākām pārrunās. Viņi jautāja gan par politiku, gan sadzīvi. Abi bija ļoti noskaņoti pret Putinu un Krieviju. Tad atkal sarunas aizvirzījās par garīgiem jautājumiem.

Kad viņi jau bija savākuši savas mantas un mēs atvadījāmies pie durvīm, es ierunājos : „Man ļoti gribētos jums uzdāvināt vienu jauku lietu, kas jūsu dzīvi bagātinās. Tā agri vai vēlu jums noderēs.” Un paņēmu rokā savu pasvītroto Bībeli.

Kas tā bija par reakciju! Viņi man krita ap kaklu un sauca: „Spasibo! Spasibo! Spasibo (paldies)! Mums nav Bībeles!” Viņi bija tik laimīgi, ka es to pat izstāstīt nevaru. Sacīju viņiem, ka tā gan ir sasvītrota, ka tur ir iezīmēts tas, kas man likās svarīgi. Teicu, ka viņiem varbūt būs svarīgas kādas citas rakstvietas. Bet tā viņu reakcija!

Mana sirds burtiski gavilēja. Es biju tik priecīga! Viņi devās prom, bet es sāku domāt: kaut kur tūkstoš kilometru tālumā dzīvoja cilvēki, kuriem bija vajadzīga Bībele, un šeit, Rīgā, dzīvoja viena veca sieva, kurai bija pasvītrota Bībele. Viņa pēc sava prāta bija izdomājusi, ka pie viņas ciemosies garīgi cilvēki, ar kuriem viņa varēs pārrunāt dažādas lietas. Bet Dievs teica: „Nē, Tev tas neizdosies!”

Ar laiku es uzzināju, ka šie cilvēki bija braukuši uz Latviju divas dienas. Nezinu, kāpēc viņu ceļš bija tik garš, bet viņi noguruši bija trešdienas rītā ieradušies Jaunās Ģertrūdes baznīcā. Viņiem bija iedalītas vietas kopā ar vairākiem puišiem vienā ģimenē. Taču lielajā ļaužu burzmā par viņiem kaut kā bija piemirsuši. Šos puišus ģimene bija aizvedusi, bet viņi bija palikuši. Tad viņiem piedāvāja palikt pie viena vīrieša, kurš sazvanīts bija atbildējis, ka varēs viņus paņemt tikai sešos vakarā. Un viņi bija sēdējuši baznīcā jau vairākas stundas, domādami: kaut mēs kaut kur varētu doties! Bet viņiem bija jāsēž un jāsēž. Un tad ierados es.

Ir cilvēki, kas saka, ka šodien brīnumi nenotiek. Notiek! Man bija pilnīgi citi nodomi, un es sākumā jutos tik nožēlojami piekrāpta! Viņiem bija citi nodomi. Bet viņiem vajadzēja Bībeli. Viņiem vajadzēja kādu, kas pastāsta ticības pamatus. Un tā mēs satikāmies.

Es tagad lūdzu par viņiem. Nevar būt, ka šī Bībele nestrādās. Tas nav iespējams. Viņus interesēs kaut vai tas, ko es esmu pasvītrojusi. Viņi tagad mani pazīst, un viņus interesēs, ko es domāju un kas man ir svarīgi. Mani interesētu, ja es būtu viņu vietā. Un kad viņi lasīs to, kas ir pasvītrots, gan viņi palasīs arī to, kas ir blakus. Es, protams, nezinu, kā viss būs. Bet ja tik tālu Dievs visu ir tā izkārtojis, tad Viņš turpinās darboties arī tālāk. Tāds ir mūsu Dievs! Viņš ir vadījis mūs un turpinās vadīs mūs mūžu mūžos!
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru