Kristus kalpošanas pamatprincipi (3.daļa)

… žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!

Pārmaiņu laiks – apliecināšanas laiks.

Lūka 4:18-19 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."









Turpināsim lasīt īsos nenozīmīgos, bet aizraujošos stāstus –

Lūkas 5:1-11 Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.
Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas.
Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus."
Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest."
Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima.
Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot."
Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.
Jēzum apkārt sapulcējies liels ļaužu pulks. Citos tulkojumos tiek lietots vārds “pūlis”. Tātad ļoti daudz ziņkārīgu cilvēku! Ir ļoti interesanti klausīties gudrus cilvēkus, kad viņi atver savu dzīves pieredzes čemodānu. Un vēl interesantāk ir klausīties cilvēku, kurš ir gudrs un reizē krasi atšķirīgs no citiem. Ir sevišķi interesanti, ja viņš runājot izdod atziņas, kuras rada pārsteiguma sajūtu, mulsina, šokē un tas pievelk un ieinteresē. Tavs prāts uztver sacītos vārdus, tūlīt pat sāk analizēt. Un sirdsprāts saprasto pieņem kā patiesu dzīves pieredzes atziņu. Sirds patiesā priekā notrīs un iekšējās emocijas uzvirmo.

Jēzus bija šāds interesanti gudrs cilvēks. Viņš runāja tā, ka sirds cilvēkā dega! Viņš, runājot vārdus, radīja vārda klausītājus. No tiem laužu pūļiem, kuri Jēzum atradās apkārt, pamazām izdalījās cilvēki, kuri “dzirdēja”, “klausījās” to par ko Jēzus runāja. Laika gaitā šos klausītājus un dzirdētājus sāka saukt par katehumeniem, mācekļiem, skolniekiem. Kristietībā māceklis ir cilvēks, kurš regulāri klausās vārdus, kurus runājis Jēzus Kristus. Un tā kā Jēzus runas veids uz cilvēkiem izraisīja sirds degšanu, tad dzirdētais vārds raisīja apņemšanos izmēģināt, darīt, piepildīt dzirdēto un saprasto. Jēzus, stāstot un skaidrojot, vārda klausīšanos uzsver ieklausīšanās un darīšanas nozīmi. Līdzībā par sējēju Jēzus, stāstot par zemē kritušajiem graudiem, saka –
Lūka 8:15 Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.
Pieminēšanas vērts ir arī sacītais par Mariju –
Lūka 2:19,51 Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. […] Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.
Šis mazais nevarīgais cilvēkbērns, dzirdētos vārdus patur savā prātā un sirdī. Ko tas nozīmē? Kā lai mēs pareizi saprotam, to ko esam dzirdējuši par Jēzu? Lai mēs varētu kaut mazliet saprast Rakstu vārda klausīšanās nozīmi mūsu dzīvēs, mums jāatskatās vēsturē.
5.Mozus 4:1 Un nu, Israēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt, lai jūs dzīvotu un ienāktu un iemantotu to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod.
Mozus, zinādams, ka laika vairs nav daudz - Dievs viņa laiku ir nolēmis, - tautai atgādina Dieva dotās mācības. Runādams vārdus, Mozus uzsvaru liek uz darbības vārdu “klausies” un pamato savu izvēli – "lai jūs dzīvotu un ienāktu un iemantotu to zemi…"

Šeit ir viena būtiska atšķirība no Jaunās derības. Jaunajā derībā Lūkas evanģēlijā Jēzus ir klātesošs, tas ir redzams. Šeit Dievs ir klātesošs, bet nav redzams. Līdz ar to vārda klausītājiem ir jātic, ka tas, ko Mozus runā ir Dieva teiktais. Vārds klausīties Vecajā derībā tiek lietots ar nozīmi klausīties ticībā!

Tiešākā vai netiešākā veidā arī Jēzus to savos izsacītajos vārdos apliecina. Tātad – kristīgajā dzīves redzējumā vārds klausīties nozīmē ticēt un pielietot dzīvē. Līdzīgi kā Jaunajā derībā (uzsver Jēzus), tāpat Vecajā derībā (uzsver Mozus) - vārda klausīšanās nesniedz atbrīvošanu no grēka varas! Atbrīvošanu no grēka varas sniedz klausīšanās ticībā - ticībā, kuru cilvēka sirdī rada vai dāvina Dievs, ticībā kura izpaužas dzīves laikā mīlestības darbos. Un ticībā, caur kuru tiek mantoti Dieva apsolījumi. Ticība cilvēkā vairojās no izrunāto vārdu klausīšanās, mācīšanās un iemācītā pielietošanas savā dzīvē.

Kad esam nopamatojuši šo svarīgo atziņu, tad atgriežamies pie zvejniekiem, kuri mazgā tīklus krastā, pēc neveiksmīgas zvejas nakts laikā.

Lūka ir vēl viens ļoti interesants cilvēks. Kā kārtīgs vēsturnieks, viņš vispirms īsos vārdos apraksta vietu un personas, kuras piedalās notikumā. Bet kā sirds cilvēks, Lūka notikumu uzraksta kā Dieva un cilvēka attiecību kopumu, kurš bagātina cilvēka atziņu par Dievu. Stiprākā darbība šajā notikumā ir Dieva vārda sludināšana un klausīšanās. Šī darbība iespaido visus, kuri dzird vārdus. Atskanot Jēzus teiktajiem vārdiem, sirds iedegās un cilvēki spiežas Jēzum tuvāk. Lai vārda klausītāji varētu labāk dzirdēt Jēzus izvēlas vienu no laivām, kuras ir pamanījis krastmalā, un palūdz saimnieku atirties mazliet no krasta. Līdz ar to laivas saimnieks kļūst vārda klausītājs. Pie tam, nevis parterā, bet VIP ložā. Viņš, tāpat kā citi ir pārņemts no dzirdētā; klusu sēdot vai stāvot savā laivā, viņš klausās un uzņem Jēzus teikto savā prātā, savā sirdī pārdomādams. Pabeidzot runāt, Jēzus uzaicina Pēteri doties zvejā: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus." Pēteris vienu mazu acumirkli saminstinās: ”Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši…” Bet iepriekš dzirdētā iespaidā, nolemj pamēģināt, pakļauties, uzticēties aicinājumam - “…bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.”

Un tagad sākās neparastas lietas. Pakļaujoties Jēzus vārdam, laivas saimnieks piedzīvo pārvērtības savā un citu cilvēku dzīvēs. Pirmais, ko varam ieraudzīt šajā ikdienišķajā notikumā, ir gaismas un tumsas iespaidi cilvēku dzīvēs. Zvejnieki visu nakti bija pūlējušies, taču loms netika iegūts. Atnākot rīta gaismai – Jēzum – zvejniekiem veicas. Simboliski varam teikt, ka Pēterim un viņa darba biedriem, dzīvojot Jēzus klātbūtnē un gaismā, turpmāk veiksies vēl vairāk. Tumsas laiks ir smagnējs nospiežošs, bezcerību vēstošs. Gaisma iepriecina cilvēka acis un dod cerību, dzīvesprieku, apziņu par sevi kā vērtību. Gaisma simbolizē Dieva klātbūtni pie cilvēku cilts.

Interesants ir zvejnieku rīku un paradumu apraksts Lūkas pierakstītajā notikumā. Kā pirmais pieminētais rīks ir zveijnieku laiva. Jēzus stāvēdams krastā ierauga laivas, izvēlas noteiktu laivu, tad iekāpj laivā, un māca no laivas. Pēc mācības pasniegšanas laiva dodas zvejā un iegūtais loms tiek ievilkts laivās. Pašās beigās laivas tiek atstātas.

Uz kādu laika brīdi laiva kļūst par vietu, kur Jēzus pasludina Debesu valstību un kura satur pasludināšanas brīnumainos rezultātus. Tieši tāpēc, ka laivā atrodas Kristus, tā kļūst par baznīcas, par draudzes simbolu. Tieši baznīcā dzirdama Kristus mācība, baznīcā notiek brīnumu lietas pie cilvēku cilts, baznīcā pulcējas vārda klausītāji.

Otrs skatījums par laivu. Lūkas aprakstītajā notikumā laiva kalpo kā līdzeklis, ar kura palīdzību Jēzus veido laivas saimniekam aicinājumu kļūt par cilvēku zvejnieku. Tieši konkrēta cilvēka izraudzīšana kalpošanai. Ierauga laivu, palūdz pakalpojumu, liek ieklausīties, rada grēka atziņu un izsaka aicinājumu. Klāt pieliksim atziņu, ka baznīca vai draudze veidojas no sludināšanas un brīnumi ir pārvērtība cilvēku apziņā par savu Dievu un sevi pašu.

Mārtiņš Luters pētīdams šo notikumu nonāca pie secinājumiem, ka simboliski varam salīdzināt šajā aprakstā minētās zvejniecības sastāvdaļas ar evanģēliju. Jūra ir pasaule, zivis ir ļaudis, zvejas tīkli ir Evanģēlija pasludināšana, laiva baznīca.

Vēl viena interesanta detaļa šajā aprakstā, no kuras daudzi vārda klausītāji mulst. Zvejas tīkli. Vai aprakstā minētais zvejas tīklu mazgāšanas moments ir pārpratums? Visu nakti zvejodami un neko nedabūjuši, tad jau tīkliem bija jābūt tīriem!? Varbūt kāda jūras zāle vai ieķēries koks bija jāizņem. Tīklus mazgā tikai tad, kad ir loms. Un kāpēc ir jāmazgā Evanģēlija vēsts? Zveja tumsā neatnesa rezultātu. Zveja kā parasti, kā vienmēr nedeva lomu. Rīkojoties tā kā esi pieradis, vai darot kā visi citi dara, tu nesasniedzi mērķi! Paliki bez ieguvuma. Sludinot Evanģēliju kā parasti, tevi nesaprot un nepieņem!?!? Varbūt Evanģēlija tīkli jānomazgā no aizspriedumiem, no tradīcijām, no pieņēmumiem, no pieradumiem, no idejas - mani senči tā darīja, es arī tā darīšu.

Ne jau tāpat vien Pēteris un citi zvejnieki nobijās. Ejot pretī vispārpieņemtājiem zveijniecības noteikumiem un dabas apstākļiem, zveijnieki izmet tīklus tanī vietā, kur zivju bari nevar būt, un pretēji veselam saprātam, kurš atgādina – tā nedrīkst rīkoties!, tā nekas nesanāks! - tiek iegūts loms, kas pārspēj pilnīgi visas fantāzijas. Šā brīnuma pamats ir Jēzus sludināša par Debesu valstību un cilvēka ieklausīšanās ticībā un rīkošanās ticībā.

Lai arī mums liekas, ka neko jau tā baznīca nespēj, tā ir vāja, tomēr Dieva žēlastības līdzeklis zvejas tīkli iegūst bagātīgu lomu. Kad draudze izmet zvejas tīklus uz Jēzus vārdu, tad tā gūst lomu, gūst pārliecību par savām spējām, gūst apliecinājumu par Dieva klātbūtni sevī. Evanģēlijs ir tas spēks, ar kura palīdzību cilvēks tiek izvilkts no tumsas jūras un ievilkts gaismas baznīcā, laivā, kurā atrodas Kristus.

Luters, skaidrojot Lūkas pierakstīto notikuma aprakstu saviem klausītājiem, raksta:
“Mēs esam atraduši patvērumu baznīcas tīklos. Mēs esam ļaudis, kuri spiežas pie Jēzus, lai dzirdētu Dieva vārdu. Mēs tikām izvilkti no pasaules jūras, kad Tas Kungs kļuva par manu Gaismu, manu Pestīšanu. Sākumā tas tika darīts caur svēto kristību, un turpmāk tiek darīts caur Svēto Vakarēdienu. Mums ir jāatstāj viss un jāseko Viņam. Patiesi, Evanģēlijs ir prieka vēsts! Ap mums var trakot vētra; ap Dieva valstību ir gan miesas ciešanas, gan karš, gan cilvēcīgās vājības un dumpīga griba. Liekas, ka cilvēku pūliņiem ir visai maz panākumi.Tomēr Kristus dzīvo savā Baznīcā.Ticībā mēs atkal dodamies dziļākos ūdeņos. Kristus piepildīs Baznīcas tīklus. Šķiet, ka Baznīcas darbošanās ir velta, bet patiesībā, mums pašiem nemanot, tīklus pārpilda milzīgs loms.”
Lai arī ko mēs visi kristieši un citi domājam par draudzi, par baznīcu, tomēr šajā notikumā aprakstītais loms simbolos pasludina, ka lai arī cik netīri ir zvejas tīkli, lai arī varbūt zvejas tīkli ir savu laiku nokalpojuši un vāji turas kopā, tomēr draudžu laivas un baznīcu laivas kopumā veic savu uzdevumu. Mums liekas, ka laivas nav stabilas, zvejas tīkli plīsīs, taču nāks palīdzība un zivis tiks ievilktas ne tikai manā laivā, bet arī mūsu darba biedru laivās. Un nevajag iebilst pret saviem darba biedriem! Kristus neapturēja otro zvejnieku laivu, kura nāca palīgā. Viņš neteica :”Stop! Tikai Pētera laivā būs zivis.” Viņš klusēdams priecājās par to, kā cilvēki svarīgos brīžos aizmirsa par savām ambīcijām un nāca kopā – dalījās ar savu laiku, kopīgi apvienoja spējas un prasmes, lai izvilktu lielo lomu.

Luters par laivām raksta sekojošo:
“Šis zivju loms ir tik liels, ka viena laiva nespēj ne izcelt tīklu ne arī ietvert visu lomu. Zveijniekiem nākas saukt palīgā citu laivu. Šī otrā laiva ir nejūdu baznīcu kopums, kuras dibinājuši apustuļi. Tādējādi abas laivas ir pildītas ar vienu zivju lomu, tas ir, ar viena veida pasludinājumu, kā arī ar vienu ticību un ticības apliecību.”
Bagātīgais loms nospiež Pēteri uz ceļiem! Viņš saprot, ka viņa priekšā ir kas varens. Viņš ir nobijies, jo lai arī viņš izjūt bailes, tomēr liekas, ka Varenais ir viņam labvēlīgs. Viņam, kurš ir tik nepilnīgs, tik vājš, tik niecīgs. Izmisuma un reizē cerības balsī viņš saka: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Pēteris apliecina – Tu esi kas lielāks un varenāks nekā es spēju saprast. Pēteris ar savu vājumu apliecina Dieva spēku, gudrību, spējas, vadību.

Bet Dievs nav savu Dēlu sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet gan lai radītu no jauna. Tāpat kā Jēzus bērnības vēstijumā notiek Dieva pārvietošanās no Tempļa uz Jēzus personu, tāpat arī šajā notikuma aprakstā Lūka parāda, ka notiek Kristus pārvietošanās. No krasta uz laivu! No pūļa uz konkrētu cilvēku! Tagad Dievs ir laivā Pētera klātbūtnē. Cilvēku plosa divējādas sajūtas necienīgums un vēlme atrasties Dieva klātbūtnē.

Un Jēzus sacīja uz Sīmani: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot." Dievs cilvēkam sniedz palīdzību ikdienas jautājumā un liek saprast – es esmu tev labvēlīgs! Līdz ar brīnumaino lomu notiek brīnums – necienīgais cilvēkbērns kļūst cienīgs palikt Dieva klātbūtnē. Tas nav brīnumains zivju loms, tas ir ir grēku piedošanas brīnums!
“Kristus ne vien mierina nabaga baiļu pārņemto Pēteri ar žēlastības vārdiem, bet arī apstiprina tos ar apsolījumu, ka dāvās Pēterim kaut ko daudz lielāku nekā viss, ko tas iepriekš saņēmis…viņš saņem ne vien grēku piedošanu, bet arī uzzina, ka Dievs veiks caur viņu vēl lielākas lietas, darīdams Pēteri par palīgu un mierinājumu citiem.” (M.Luters)
Lūka kā labs ārsts, neaizvainojot cilvēka jūtas un emocionālo stāvokli, ar pierakstīto notikumu, apliecina, ka Dievs savā žēlastībā cilvēkam pieškir ne tikai piedošanas svētību caur neparasto zivju lomu, bet iedod arī nākotnes redzējumu. Tāpat kā Es-Dievs, tev piešķīru veiksmi zvejā, tāpat tev būs jākļūst par cilvēku meklētāju, kurus Es-Dievs vēlos svētīt tāpat kā svētīju tevi. Ja cilvēks, ar godīgu un atklātu sirdi, apliecina Kristu par savu Glābēju, tad Dievs nevilcinās apliecināt – Tu esi mans bērns! Savējais! Manējais!

Katram, kurš sekos savam Dievam, jārēķinās, ka pārmaiņas dzīves ceļā būs parasti ikdienas notikumi. Kāpēc? Tāpēc, ka es un tu, jūs un mēs,viņi un citi tiekam gatavoti kam sevišķam. Mēs tiksim ievesti no nāves valstības Debesu valstībā. Tu pats nespēj sagatavot laivu, airus, zvejas tīklu, lai varētu būt gatavs pārcelties, atnākot īstajai stundai.

Bet Kristus jau ir sagatavojis laivu, airus, zvejas tīklu un zivis. Un pats galvenais - Kristus atrodas tajā laivā, kura tevi aizvedīs mūžībā, un tikai caur to laivu, kurā atrodas Kristus, zivis no tumšās jūras tiks izvilktas gaismā sava Dieva klātbūtnē. Pētera paļāvība pārmaiņām atnesa viņa dzīvē mērķus, saturu, pārliecību, cerību rītdienai. Pēteris caur savu apliecinājumu par sevi kā necienīgu un vēlmi atrasties Kristus klātbūtnē ieguva jaunu dzīves redzējumu, atjaunoja pamatus ticībai, ieguva atjaunotu pārliecību labākai nākotnei.
Tas var notik arī ar tevi, ja kļūsti vārda klausītājs, klausītājs ticībā!
Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru